Ilona Bērziņa
“Latvija mūžīgi grib skriet vilcienam pa priekšu. Tā ir tāda raksturīga nacionāla vērtība vai nevērtība, kā nu to nosaukt, bet ir gadījumi, kad tas strādā ļoti slikti,” runājot par transporta un loģistikas nozares, tostarp tranzīta problēmām, saka Leonīds Loginovs, bijušais Rīgas brīvostas pārvaldnieks, Latvijas Stividorkompānijas asociācijas (LSA) padomes loceklis. Tomēr labā ziņa ir tā, ka jaunais satiksmes ministrs Rihards Kozlovskis (JV) ir tas, kurš beidzot nozares problēmas sāk sadzirdēt. “Man tiešām jāsaka, ir cienījami un godīgi, ka ministrs pats vadīja izveidoto operatīvo darba grupu,” pēc 30.jūnija sēdes, kurā viņš pārstāvēja LSA, saka Leonīds Loginovs.
– LSA Satiksmes ministrijas darba grupas sēdē norādīja uz vairākiem nozari skarošiem jautājumiem, piemēram, tarifu ietekmi, gadiem ilgi buksējušo Ostu reformas virzību, iespējamo atbalstu ostu uzņēmumiem degvielas cenu pieauguma ietekmes mazināšanai, u.c.. Vai, jūsuprāt, Satiksmes ministrija nozari beidzot ne vien uzklausīja, bet arī sadzirdēja?
– Pēc tikšanās man radās iespaids, ka ministra kungs ir noskaņots pozitīvi. Viņš visiem šiem jautājumiem pievēršas uzmanīgi un pragmatiski. Nozarē ir dažādas problēmas – ceļakartes, nodokļi, atvieglojumi, atbalsti. Šodien (30.jūnijā – aut.) dzelzceļam jau iedeva naudu – 24,49 miljonus eiro finanšu līdzsvara par 2025.gadu nodrošināšanai. Taču, kad es vēl strādāju ostā, viss bija otrādi – tad dzelzceļnieki un visa satiksmes un transporta nozare, kas bija saistīta ar ostām, nesa valstij naudu. Tagad Ventspilī un arī Liepājā sūkstījas, ka viņiem jāsāk meklēt valsts naudu, lai varētu uzturēt dzīvu ostu infrastruktūru. Jo tas, ka nav kravu, nenozīmē, ka nekas nav jādara. Tur jau tāpat ir jābūt ostas kapteiņu dienestiem. Pat tad, ja tā būtu militāra osta, ja šeit ik pa laikam atvestu tankus vai ko citu, tik un tā ir vajadzīgs locis, ostas kapteinis, visa infrastruktūras uzturēšana. Cilvēkiem ir jāsaņem alga. Ja nevar nopelnīt, tad vai nu valsts subsidē, vai cilvēki meklē darbu citur, bet kopējais skats ir briesmīgs.
Izteicos arī par ministru prezidenta uzrunu pēc valdības sēdes Latgalē, kur viņš skaļā un pārliecinošā manierē paziņoja, ka valdība strādās un tūlīt visu nokārtos, lai lauksaimniekiem būtu pilnīgs atbalsts. Es Kozlovska kungam teicu – redz, par lauksaimniekiem jau pats ministru prezidents runā no skatuves, bet par mums? Mēs trīs gadus staigājām pa ministrijām uz priekšu un atpakaļ – no Satiksmes uz Ekonomikas ministriju, vēl uz Finanšu ministriju, un nekas nav pavirzījies ne par vienu centimetru. Tagad jācer, ka būs.
– Par lauksaimniekiem runājot – viņiem problēmas sagādā minerālmēslu trūkums un augstā cena. Zemnieki jau pirms pāris mēnešiem teica, ja tā turpināsies, tad ar ražām un produktu cenām būs ļoti slikti.
– Esmu runājis ar lauksaimniekiem, kuri darbojas Latvijas dienvidos. Viņi saka – mūs tas baigi neuztrauc, jo mēs minerālmēslus vedam no Lietuvas. Un Lietuvā viss notiek. Redz, Latvijai ir arī cita problēma – Latvija mūžīgi grib skriet vilcienam pa priekšu. Tā ir tāda raksturīga nacionāla vērtība vai nevērtība, kā nu to nosaukt, bet ir gadījumi, kad tas strādā ļoti slikti. Piemēram, lietuvieši ved Krievijas un Uzbekistānas minerālmēslus, jo Krievijas Kuibiševas azota rūpnīca, kas ražo slāpekļa mēslojumu, nav nevienās sankcijās, un to drīkst vest arī uz Latviju. Bet mēs Latvijā to nevaram, jo, lai arī tas nav aizliegts, bet slikti izskatās. Lauksaimniekiem ir problēma, bet mums galvenais ir labi izskatīties Briseles un varbūt Pentagona acīs.
– Baltkrievijas minerālmēsliem ASV sankcijas ir noņēmusi, jo globālā mērogā tie ir vajadzīgi. Savukārt caur Latviju tos nav atļauts vest pat tranzītā, jo Eiropas Savienības sankcijas joprojām ir spēkā.
– Problēma tā, ka mēs vienmēr gribam izpatikt kaut kādai augstākai varai. Kādreiz tā bija Maskava, tagad tā ir Brisele. Nekas daudz nav mainījies, tikai ģeogrāfiskais stāvoklis. Psiholoģiski mēs joprojām dzīvojam pakalpiņa lomā. Vēl neko nav pateikuši, bet mēs jau esam gatavi. Mums Eiroparlamentā ir deviņi deputāti, bet ko viņi dara, lai panāktu Latvijas interešu un vajadzību ievērošanu nevis to, lai Briselei viss patiktu? Piemēram, igauņi saka – paga, paga, vispirms izdomāsim, kā mums ir izdevīgi. Varbūt jāpiekrīt, bet varbūt jums arī mums kaut kas ir jādod, un tad mēs darīsim tā, kā jums vajag.
Iepriekšējais premjers paziņoja, ka būsim solidāri ar Lietuvu un nekrausim kāliju, jo baltkrievi slikto attiecību rezultātā ar Lietuvu, nevēlās vest kāliju caur Klaipēdu. Tad viņi esot runājuši ar Latviju – lūdzu, arī jūs nekraujiet, nepiekrītiet. Es nezinu detaļas, tikai dzirdu, ko stividori stāsta. Savukārt leiši par solidaritāti nekad nav uztraukušies, bija nojaukuši pat sliedes Latvijas virzienā, lai kravas netiktu Latvijai!
– Ģeopolitiskā situācija ir tāda, kā ir, un pēdējos gados tiek runāts, ka mums jāraugās uz Uzbekistānas un Kazahstānas pusi. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Kazahstāna pat strauji palielināja ogļu eksportu cauri Latvijai, taču tad viss noklusa. Kas tur īsti ir par vainu?
– Ogļu nav jau sen, un arī nebūs. Pirmkārt, nav vairs izdevīgi, otrkārt, politiskā konjunktūra ir diezgan slikta. To, ko mēs te bļaujam savā starpā, to jau dzird visur. Visi vēstnieki sēž, viņu vēstniecības strādā. Krievijas vēstniecība arī te strādā. Viņu darbs ir pierakstīt visu, kas šeit notiek, apkopot šo informāciju un sūtīt uz Kremli vai vēl uz kurieni. Tur analītiķi skatās – ā, šitie tādi, tie šitādi… Pa to laiku, kamēr mēs lamājāmies un ākstījāmies, Krievija izbūvēja savus milzīgos termināļus. Un līdz ar to atpakaļ nekas vairs neatnāks. Tā pati Kazahstāna un Uzbekistāna turpinās savas kravas vest uz šiem jaunuzbūvētajiem termināļiem, viņiem tas ir izdevīgi, kopējo izmaksu dēļ, pie tam Krievija ņēma un noteica 25% pieaugumu tarifam dzelzceļa tranzīta kravām, kas tiek vestas Somijas, Igaunijas un Latvijas virzienā. Tas jau vēl nebūtu nekas, bet leišiem viņi to neieslēdza.
– Kāpēc? Ar ko lietuvieši ir citādāki?
– Leišiem ir labs trumpis – Kaļiņingradas apgabals. Viņi ar krieviem vienojās – labi, mēs laidīsim cauri kravas par kaut kādiem tarifiem, savukārt jūs nelieciet mums uzcenojumus uz Klaipēdas ostu. Lietuviešiem viss ir labi – viņiem ir viena osta. Mums ir trīs lielās ostas, kuras savā starpā arī plēšas. Operatīvās darba grupas sēdē izskanēja versija, – valstij vajadzētu noteikt, kas, kur un ko vedīs. Bet pie tādas formas, kāda šodien ir Latvijas ostās, tas nav iespējams. Mums jau deviņdesmito gadu sākumā, vajadzēja pavisam citu ostu formu – tādu kā Savienotajās Valstīs, kur visi termināļi pieder ostai, tātad valstij. Osta iznomā termināļus uzņēmējiem, kas grib tajos operēt noteiktu laiku ar noteiktām kravām un noteiktiem tarifiem. Tur ir super sistēma. Bet Latvijā 1994. gadā izdomāja formu, kāda citur pasaulē praktiski neeksistē un kura vilkās gadiem ilgi. Kad bija vēl Jaunā konservatīvā partija, viņi atvēra likumu par ostām, un līdz šai dienai tas nav ciet. Viņi uzsāka tā saucamo ostu reformu, bet patiesībā savārīja ziepes.
Noklausījos satiksmes ministra Tāļa Linkaiša prezentāciju, un laikam pirmo reizi dzirdēju, ka ministrs konkrēti pa punktiem izklāsta, kā viņš redz likumu par ostām. Principā vienalga, kā tās saucas – akciju sabiedrība, SIA vai vēl kaut kas, bet vismaz kaut kādai formai jābūt. JKP likumu atvēra, bet līdz šai dienai reforma nav beigusies. Faktiski šī iemesla dēļ Ventspils un Liepāja strādā nelikumīgi – viņiem ir kaut kādi pārejas noteikumu punktiņi un viss. Investori nevēlās ieguldīt savu naudu, jo likums stāv vaļā un nav pabeigts.
– Ir kāds risinājums?
– Operatīvās darba grupas sēdē izskanēja doma, ka Latvijā ostu ir par daudz. Bet kāpēc par daudz, ja mēs vēl 2017.gadā ar visām ostām valstij pelnījām naudu? Atšķirībā no Ventspils, Rīgas osta nekad no valsts nebija dabūjusi nevienu centu. Nevienu. Rīgas osta dzīvoja no tām finansēm, ko pati iekasēja. Ostas lielākie ieņēmumi ir no kuģiem, kuri ienāk un samaksā ostai par to, ka te pietauvojas, izkraujas un piekraujas, te viņus apkalpo. Katra osta pasaulē saņem šādas kuģu maksas, kuras izmanto ostu attīstībai, uztur kapteiņus, ločus un visus dienestus. Rīgas osta no valsts neko neņēma. Tagad visi to ir aizmirsuši. Tāpēc, ka cilvēki to vienkārši nezina. Četri valsts pārstāvji sēž ostu valdēs. Viņiem vajadzētu parūpēties par ostinieku sāpīgo jautājumu risināšanu savu ministriju kompetenču ietvaros. Viņiem vajadzētu būt kā vienotas komandas pārstāvjiem.
– Nozares pārstāvji jau tad, kad problēmas vēl tikai sākās, gāja pie ministriem, runāja, stāstīja, lūdza atbalstīt, mainīt nepārdomātus lēmumus, bet nekas nemainījās.
– Mehānisms ir ačgārns. Ostu valdēs sēž četri valsts pārstāvji – četru ministriju pārstāvji, nevis kaut kāds Jānis vai Pēteris no ielas. Ministriju valsts sekretāri sēž. Viņu uzdevums ir pateikt ministram, kurš ir politiskais ieliktenis, lai tas savā partijas šūniņā saka – paga, mums jāizdara šitā vai tā, lai tas viss nepazustu. Bet viņi to nedara. Viņi atnāk, pasēž valdē, kaut ko izskata, saņem algu un aiziet projām. Vai ir kaut vienu reizi dzirdēts, ka kaut viens valdes loceklis būtu par problēmām kāpis uz skatuves vai aizgājis uz kādu redakciju un kaut ko pateicis? Viņi sēž klusu, lai tikai viņus neaiztiek. Mēnesī vienu stundiņu atnāk uz valdi, tas arī viss. Viņi neko nedara, bet sistēma kā bijusi tā paliek ačgārna.
– Kā šodien dzīvo Rīgas Brīvostas pārvalde?
– Es tās darbībā iekšā nelienu. Domāju, tur ir laba komanda, kura labi dara savu darbu. Apstākļi ir sarežģīti, bet, manuprāt, viņi tiek galā.
– LSA pārstāvji 10.jūnijā tikās ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Paziņojums presei par šo pasākumu jau bija smuks, tā sakot, apspriedīsim, izvērtēsim, pārskatīsim. Ir kāds progress?
– Tik tālu vien ir – skatīsies un spriedīs. Bet rezultātu nekādu nav pagaidām. Valainis vismaz interesējas. Ostu Attīstības plāns beidzās jau 2021. gadā un piecus gadus nekāda plāna nav. Nu labi, plāns izklausās pēc komunistiska uzsaukuma, sauciet to par attīstības formulu vai ceļakarti, bet kur viņa ir? Ja mums nevajag tranzītu vispār, kā daži uzskata, tad vajag to skaidri pateikt un taisīt ostu ciet. Uzņēmējiem ostai ir jāmaksā nomas maksas, tajā pašā Krievu salā vienam terminālim miljons eiro gadā jāsamaksā, bet par ko? Tur vairs nav ne tonnu, ne kilogramu kravas. Bet no viņiem tāpat prasa. Neko nevar samazināt – jāmaksā tāpat, kā bija 2017. gadā, kad bija 40 miljoni tonnu. Valdes sēž un saka – neko nevar samazināt. Diemžēl neeksistē fleksibla normatīvu regulēšana dažādu apstākļu ietvaros.
– Ostas ir arī valsts stratēģiskā infrastruktūra, caur kurām vajadzības gadījumā iet NATO militārās kravas. Šī infrastruktūra ir jāuztur, nevar vienkārši aizslēgt ostu un teikt – ai, nu mums nav naudas.
– Tieši tā. Bet neviens par to nedomā. Sēdē satiksmes ministrijā teicu – labi, nav mums nekādu kravu, bet tanki, helikopteri un viss cits? 2000. gadā, kad daudzi vēl staigājāt zem galda, mēs ar Pentagonu organizējām militārās kravas uz Uzbekistānu un tālāk. Reāli ienāca militārais ekipējums Rīgas ostā, tika pārkrauts uz dzelzceļa un aizgāja projām. Bija konkurence par šīm kravām, lai tas viss notiktu, pie mums brauca Pentagona ģenerāļi. Viens ģenerālis bija unikāls – viņš gribēja pats uzkāpt augšā termināļa celtnī. Man augstums nepatīk, es paliku pusceļā, bet viņš uzkāpa. Skatījās un prasīja – kā jūs kontrolējat, kas ostā ienāk? Mums tur toreiz stāvēja kaut kādi milicijas tipa cilvēki. Viņš brīnījās – kā, jums nav ostas policijas? Tikai tad uzzinājām, ka pasaulē vispār ir ostas policija. Braucām uz Ameriku, uz Ņujorku, mums mācīja, rādīja, un tad arī pie mums izveidojām ostas policiju, kas kontrolēja valsts stratēģisko infrastruktūru, kravas un cilvēku kustību ostas teritorijā.
Ostas infrastruktūra ir jāuztur, jo kuģi, kas atvedīs militāro kravu, ir jāapkalpo. Viņš nevar vienkārši ienākt ostā un viss.
Un vēl viena lieta – neviens nedomā stratēģiski. Ja tu gribi normāli spēlēt, tev jākontrolē viss laukums, ne tikai vieni vārti. Cilvēki nav slikti, bet viņiem nav attiecīgas saprašanas. Politikā jābūt ne tikai gudram, bet arī viltīgam. Diplomātija ir viens viltus un gudra citu čakarēšana. Bet mēs raujam krūtis vaļā un ar lauzni rokā skrienam virsū tankam.
– Tomēr jaunā valdība cenšas rīkoties citādāk, piemēram, rīkojot valdības sēdi Latgalē.
–Tas bija diezgan smieklīgs pasākums uztaisīt valdības sēdi Latgalē tikai tāpēc, ka tur nokrita drons. Ja es būtu premjers, es teiktu tā – rīt visi ministri tiekamies autoostā. Autobusa biļetes ir nopirktas, sēžamies autobusā un braucam uz Latgali. Lai paši redz, kā autobuss iet, pie katra staba apstājas. Bet nē, viņi katrs brauc ar savu mašīnu ar visu kavalkādi, tērē valsts benzīnu. Speciālā teltī nevienu iekšā nelaiž, laikam baigais valsts noslēpums. Iznāk ārā un saka: mēs vienojāmies, ka tagad būvēsim militāru rūpnīcu tepat kopā ar ukraiņiem. Nu, kur viņiem galva? Tas ir valsts noslēpums. Ja te būs militāra rūpnīca, tad skaidrs, ka uz turieni lidos pirmā raķete. Kāpēc tev tas jākladzina un jābiedē tauta?
Valdībai jāsēž savā mājā un jāpieņem lēmumi katru dienu, nevis jātaisa izbraukumi, lai parādītu, cik ļoti par tautu rūpējas. Rezultāts kāds? Cilvēki lielākā ātrumā aizbrauc prom. Bēg. Tā vietā, lai paliktu uz vietas un strādātu. Viņiem vienkārši ir bail.
Ja nokritīs drons Mērsragā, tad valdība kratīsies uz turieni? Visur ir pašvaldības vadītāji, lai viņi mierina tautu. Valdībai jāstrādā uz vietas pie stratēģiskiem jautājumiem nevis jāorganizē izrādīšanās. Bet mēs esam maza, neliela valsts, kas pati sev kaitē un nespēj to pat ieraudzīt.
– Atgriezīsimies pie tranzīta un ostām. Kopš dažādas kravas vairs neiet caur Baltijas valstīm, bet Krieviju, agresors dienā nopelna miljoniem eiro. Tikai no minerālmēslu tranzīta vien tā ik gadus iekasē aptuveni 500 līdz 600 miljonus eiro, kas veidojas no dzelzceļu pārvadājumiem un ostu pakalpojumiem. Vai varam teikt, ka šajā segmentā esam krieviem ieriebuši?
– Mēs neko Krievijai neieriebām. Mēs viņiem tikai palīdzējām. Ogles, kas agrāk gāja caur Rīgu, tagad aizgāja uz Pēterburgu, uz Ustjlugu, kur sabūvēti zinātniskās fantastiskas cienīgi kosmiski termināļi. Krievi tagad pelna trīsreiz vairāk nekā pelnījām mēs. Tas pats ar citām kravām. Mēs te sakām – re, kā ieriebām, bet patiesībā viņi berzē rokas un pelna. Un mēs sēžam, viens otru lamājam, bet cilvēki paliek bez darba. Rēķini ir vienkārši – 2017. gadā Rīgas brīvostā tika iesaistīti ap 20 tūkstošiem cilvēku un katra pārkrautā tranzīta tonna valsts budžetā ienesa ap 15 eiro. Kad Rīgas ostā bija 40 miljoni tonnu, tie bija 600 miljoni gadā. Un tagad tas viss ir pazudis.
Tāpēc, ja man prasa, kur mēs esam nonākuši, atbilde ir skarba – paši savārījuši, paši cūkojušies, un tagad brīnāmies, ka skats ir briesmīgs.