Autore: Ilona Bērziņa
Ar Latvijas goda konsulu Austrālijā, Melburnā, Jāni Robertu Dēliņu tiekamies pēc goda konsulu sanāksmes Rīgā un, lai arī mūsu saruna galvenokārt skar tā saucamos “karstos jautājumus” – ekonomisko saišu stiprināšanu, valodu, Krievijas iebrukumu Ukrainā, tai ir savi, austrāliski akcenti. Ir taču interesanti, kā latvieši dzīvo vairāk kā 15 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas un kādi esam Austrālijas latviešu redzējumā.
Jūlija sākumā Rīgā norisinājās jau 11.Latvijas goda konsulu sanāksme, kurā piedalījās teju 100 mūsu goda konsuli no vairāk kā 40 pasaules valstīm. Kas bija galvenie jautājumi, kuri tika pārrunāti?
Pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos būtiska bija informācija par svarīgāko drošības politikā, tai skaitā atbalstu Ukrainai, ārpolitikas aktualitātes un, protams, ekonomiskās sadarbības iespējas, ieskaitot eksporta veicināšanu un investīciju piesaisti. Bija patiešām jauki šajā sanāksmē iepazīties un aprunāties ar ministru prezidenti Eviku Siliņas kundzi un ārlietu ministri Baibu Bražes kundzi, kura minēja, ka septembra sākumā plāno doties uz konferenci Sidnejā. Tāpat bija patīkami tikties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kā arī ar Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu kundzi. Ieteicos, ka varbūt kāda Saeimas delegācija kopā ar mūsu Latvijas uzņēmējiem varētu apmeklēt arī Austrāliju, jo iepriekš Saeimas deputāti Austrālijā un Jaunzēlandē viesojās 2007.gadā, toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša vadītās delegācijas sastāvā, bet 1996.gadā pēc Austrālijas parlamenta ielūguma Austrāliju un Singapūru apmeklēja nu jau aizsaulē esošā Alfreda Čepāņa vadītā delegācija. Varbūt būtu laiks šāda augsta līmeņa delegācijas viesošanos organizēt atkal? Vēl jo vairāk tādēļ, ka, cik varēju spriest no Latvijas goda konsulu sanāksmes ietvaros Jūrmalā “Baltic Beach Hotel” organizētās Latvijas uzņēmēju kontaktbiržas, uzņēmējiem par sadarbību ar Austrāliju ir pietiekami liela interese.
Varat minēt kādu piemēru?
Piemēram, uzņēmums “Tonus Elast”, kas ražo medicīniskos elastīgos izstrādājumus – saites, kompresijas zeķes, muguras balsta izstrādājumus, labprāt tos piedāvātu arī cilvēkiem Austrālijā. Kāpēc ne? Visu nosaka konkurētspēja, tas, kāda ir attiecīgo izstrādājumu kvalitāte un cena, un cik šāds darījums varētu būt izdevīgs abām iesaistītajām pusēm. Austrālijā ir ļoti augsta kvalitātes latiņa, tas noteikti jāņem vērā.
Tāpat esmu gandarīts, ka gadu pēc Latvijas vēstniecības atklāšanas, Melburnā tika izveidota LIAA Latvijas ārējā ekonomiskā pārstāvniecība, kas sniedz tādus pakalpojumus kā, piemēram, konsultācijas par pieprasījumiem pēc Latvijā ražotām precēm un pakalpojumiem vai palīdz atrast ārvalstu sadarbības partnerus.
Latvijas godu konsulu sanāksmes programmā bija arī Valmieras un Cēsu pilsētu apmeklējums. Kā jums tur patika?
Viesošanās bija ļoti vērtīga. Iepazināmies ne vien ar abu šo pilsētu vēsturi un interesantām vietām, bet arī ar to attīstības plāniem un uzņēmumu iespējām.
Attiecībā uz Valmieru jāsaka, ka biju par šo pilsētu iepriekš daudz lasījis, īpaši par slaveno bijušo olimpieti Jāni Daliņu. Tā zināmā mērā ir personīga interese, jo pēc kara viņš pārcēlās dzīvot uz Melburnu un bija ļoti labs paziņa maniem vecākiem. Daliņš nodarbojās ar būvniecību un sēta manu vecāku mājas priekšdārzā Melburnā arī bija viņa darbs.
Jūs pārņēmāt Latvijas goda konsula pienākumu pildīšanu no sava tēva Emīla Dēliņa, kurš ilgus gadus bija Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā un Jaunzēlandē, un kuru bijusī Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savulaik raksturoja kā dziļu un patiesu savas valsts interešu aizstāvi, latviskā gara stiprinātāju un enerģisku sabiedrisko darbinieku. Cik ilgi jūs veicat šos pienākumus?
Esmu Latvijas goda konsuls kopš 2004.gada. Pirms tam, no 1991.gada 1.janvāra, biju goda vicekonsuls. Mani iecēla tā laika Latvijas ārlietu dienesta vadītājs Anatols Dinbergs un kopš tā laika mans vārds tika iekļauts Austrālijas ārlietu ministrijas Konsulārā sarakstā (Consular list). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gada septembrī saņēmu goda vicekonsula patentu no toreizējā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna rokām. Tolaik neviena goda vicekonsula Latvijai vēl nebija, es biju pirmais. Ar lepnumu varu teikt, ka kopumā esmu kalpojis Latvijai vairāk kā trīsdesmit gadus. Un ne jau es viens – mans brālis Daris Dēliņš ir Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs, Vermontas štatā.
Tēvs mūs tā audzināja, ka Latvijas labums mums vienmēr bijis svarīgs. Atceros, ka dārzā mums bija karoga masts, kurā plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, bet pie mājas durvīm plāksne, ka šis ir Latvijas konsulāts. Tas bija unikāli – padomju okupācijas pēdējos gados mēs bijām viena no divām pārstāvniecībām pasaulē, kur Latvija eksistēja kā valsts (1987.gadā ārzemēs formāli atzītas bija tikai Latvijas sūtniecība Vašingtonā, ASV, un Latvijas goda konsulāts Melburnā, Austrālijā– aut.).
Kā notikumi Latvijā izskatās no Austrālijas skatupunkta? Vai šajā tālajā kontinentā mītošos latviešus maz interesē, kas notiek mūsu valstī?
Mēs sekojam līdzi norisēm Latvijā un mums par tām ir liela interese jau kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas un 5.Saeimas vēlēšanām, balsošanu kurās es Austrālijā palīdzēju nodrošināt un palīdzēju vadīt arī vēlēšanu komisiju. Austrālijas latvieši vienmēr samērā aktīvi piedalījušies visās Saeimas vēlēšanās, ārkārtas vēlēšanās, tautas nobalsošanā un no 2004.gada arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Arī šogad EP vēlēšanās Austrālijā varēja piedalīties divos iecirkņos, kā arī nodot savu balsi pa pastu.
Piedalāmies arī Dziesmu svētkos, mūsu koris un dejotāji pagājušajā gadā dziedāja un dejoja XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un XVII Deju svētkos. Jaunieši, kuri beiguši 8.klasi latviešu pamatskolās, piedalās programmā “Sveika, Latvija!”, kur viņi uzzin vairāk par Latviju. Šīs programmas ietvaros organizētie braucieni ļauj labāk iepazīt Latvijas kultūrvidi, vēsturi un šodienas sabiedrību, kā arī veido kopības sajūtu. Manuprāt tas ir svarīgi – veidot kopības sajūtu starp latviešiem visā pasaulē.
Kad runājam par pirmo emigrācijas vilni pēc Otrā pasaules kara, vienmēr tiek minētas svētdienas skolas, dažādas latviešu organizācijas, pašdarbības kolektīvi, sanākšana vienuviet, – visas tās daudzās lietas, kas trimdiniekiem palīdzēja kopt latvietību. Kā ir ar Austrālijā dzīvojošo latviešu jauno paaudzi? Latvietība tāpat tiek kopta, vai arī pasaules lielās nācijas to ir izkonkurējušas?
Jāsaka, ka Melburnas latviešu sabiedrība bijusi sabiedriski aktīva jau no tiem laikiem, kad ieradās Austrālijā pēc Otrā pasaules kara. Mūsu jaunā paaudze nav aizmirsusi savas saknes un to, ka ir latvieši, lai gan Austrālijā dzīvo jau trešajā, ceturtajā paaudzē. Mēs turpinām kopt latviešu valodu, lai gan tas nemaz nav tik vienkārši un viegli.
Mums joprojām ir latviešu sestdienas skolas, kurās bērni un jaunieši var apgūt latviešu valodu, ir bērnudārzs latviešu bērniem, arī pieaugušajiem ir visas iespējas apgūt latviešu valodu kā klātienē, tā arī attālināti – tiešsaistē. Mums ir Austrālijas latviešu teātris, kurš pērn nosvinēja savu septiņdesmito jubileju, un ik pa diviem gadiem rīkojam latviešu kultūras dienas. Pagājušā gada decembrī tās norisinājās Melburnā.
Tomēr dažas izmaiņas ir. Pēdējā laikā esam vairāk mēģinājuši piesaistīt tos cilvēkus, kuri paši nerunā latviski, bet kurus ar latviešiem saista ģimenes saites. Aicinām viņus uz sarīkojumiem un, lai viņi labāk iekļautos mūsu sabiedrībā, dažkārt šie pasākumi notiek angļu valodā. Mums ir vajadzīgs arī šo cilvēku atbalsts, lai varam kuplināt savus sarīkojumus un kultūras dienas un jāsaka, viņi piedalās ar patiesu interesi. Daudziem ir interese arī par latviešu valodu.
Kaut kur lasīju tādu statistiku, ka latviešu valodā runā divi miljoni cilvēku visā pasaulē. Vienmēr un visos laikos esmu uzsvēris, ka latviešu valodas saglabāšana un tās statusa saglabāšana ir svarīga mūsu valsts nacionālās identitātes saglabāšanai. Latviešu valoda ir mūsu tautas pamatakmens. Kā mīlēja teikt mans tēvs – bez valodas nav tautas un bez tautas nav valsts.
Man liekas simpātiski, ka Austrālijā latviešu diasporas jaunā paaudze apgūst latviešu valodu. Kādēļ viņi to dara?
Neaizmirsīsim, ka galvenokārt tie ir trimdinieku pēcteči, kuru mājās daudz runāts par Latviju un liela loma te ir arī tam, ka latviešu sabiedrība Austrālijā un Jaunzēlandē turpina kopt mūsu tautas tradīcijas. Šie jaunie cilvēki ir potenciāli Latvijas pilsoņi, kuriem var būt dubultpilsonība, un līdz ar to atveras arī visa Eiropa. Austrālija un Jaunzēlande ir starp valstīm, ar kurām Latvijas dubultpilsonība drīkst veidoties.
Jūsu tēvam Emīlam Dēliņam savulaik bija ļoti liela loma latviešu diasporas veidošanā Austrālijā gan kā Latvijas “konsulam bez portfeļa”, kā viņš pats sevi devēja, gan kā avīzes “Austrālijas latvietis” izdevējam. Vai jūs ar brāli Dari uzņēmāties Latvijas goda konsulu pienākumus Austrālijā un Amerikā tādēļ, ka to savā ziņā noteica ģimenes tradīcija?
Mums tā ir sirdslieta, aicinājums turpināt tēva iesākto. Tas ir gandarījums un arī privilēģija, jo es varu iepazīties ar ļoti daudziem latviešu izcelsmes cilvēkiem, kā arī daudziem no tiem, kas dzīvo Austrālijā un ir šīs valsts pilsoņi, varu palīdzēt kārtot arī Latvijas pilsonību. Iepazīstos ar šiem cilvēkiem, izskatu viņu dokumentus un praktiski vienmēr viņi man stāsta par saviem vecvecākiem, savām ģimenēm un atklāj visādus “noslēpumus”. Nereti viņi publicē arī grāmatas par savas dzimtas un savu pieredzēto, lai tālāk tās nodotu saviem mazbērniem. Manuprāt ir ļoti svarīgi turpināt kopt atmiņu stāstus par tiem grūtajiem laikiem, kad Latvija bija okupēta, par visu, ko mūsu tautai zem krievu zābaka nācies pārciest, par bēgļu gadiem tālu prom no savas valsts. Mēs katru gadu Melburnā atzīmējam Aizvesto piemiņas dienu, jo šos notikumus nedrīkst aizmirst. Pēdējos gados Atceres dienu rīkojam kopā ar baltiešiem – igauņiem un lietuviešiem, arī ar ukraiņiem. Šogad šis Aizvesto piemiņas atceres sarīkojums notika skaistajā Svētā Krusta draudzes baznīcā Melburnā. Vēlos piebilst, ka šo dievnamu uzcēla Melburnas latvieši un tā arhitekts bija latvietis Uldis Merits.
Kad Krievija iebruka Ukrainā, Latvijas medijos parādījās informācija, ka vienīgā vieta, kur cilvēks tagad var justies droši, ir Austrālija vai Jaunzēlande. Kā īsti ir – ir nācies novērot kādu latviešu pieplūdumu?
Kad mani vecāki Otrā pasaules kara beigās bija spiesti bēgt no Latvijas, viņiem bija izvēle – braukt uz Ameriku vai Kanādu. Viņi izvēlējās Austrāliju, jo tā bija tālākā vieta no Eiropas. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Austrālijā ieradies samērā liels skaits bēgļu no šīs valsts un vietējā ukraiņu sabiedrība Melburnā cenšas izpalīdzēt ar visu, kas viņu spēkos. Latviešu diaspora savu solidaritāti ar ukraiņu tautu pauž politiskās manifestācijās – demonstrācijās. Piemēram, Kanberā kopš 2022.gada februāra pie Krievijas sūtniecības ik sestdienu notiek tāda maza demonstrācija, kur piedalās latvieši un pārējie baltieši, kā arī ukraiņi. Mēs nevaram mierīgi noraudzīties un palikt malā, mēs protestējam pret kara šausmām Ukrainā un Putina nekrietno politiku.
Tomēr ierasties Austrālijā un paziņot: mēs tagad dzīvosim šeit, nemaz nav tik vienkārši.
Patiešām nav tā, ka tu vienkārši vari atbraukt un iekārtoties šeit uz dzīvi. Sākumā jāpiesakās jebkura veida darba vīzai. Lielākā daļa darba vīzas ir pastāvīgās vīzas un pēc noteikta Austrālijā pavadīta laika var pretendēt arī uz pilsonību. Es nevaru pateikt, cik daudz cilvēku no Latvijas pēdējo gadu laikā šāda veidā ieradušies Austrālijā, jo man nav konsulārā reģistra. Taču domāju, ka Jaunzēlandē varētu būt iebraukuši vairāk latviešu, jo tur jau vairākus gadus ir spēkā Working Holiday vīzas, kuras ļauj vienkāršot administratīvās procedūras. Ja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad reģistrējām Latvijas pilsoņus Jaunzēlandē, bija kādi simts cilvēki, tad tagad tur varētu būt ap pieciem simtiem vai pat vairāk. Jaunzēlandē ir arī ļoti aktīva latviešu sabiedrība, un atbraucēji visai cieši turas kopā. Šie cilvēki grib būt daļa no diasporas, viņi piedalās koros un citos kolektīvos, teātros un tas viņiem noteikti izdosies. Tomēr šī iekļaušanās latviešu sabiedrībā, kuru sāka veidot pēc Otrā pasaules kara Austrālijā iebraukušie latvieši, nebūt nav tika viegla.
Ir kādas lietas, kas Latvijā pārsteidz?
Pēdējā laikā satieku arvien vairāk cilvēkus, kurus uztrauc kaimiņos notiekošais un kuri labi atceras vecākās paaudzes stāstījumu, kā Latvijā ienāca okupanti un kas šeit notika. Tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nezina, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Klausījos radio sižetu, ka katram cilvēkam vajadzētu būt mājā 72 stundu somai krīzes gadījumiem, un netrūka klausītāju, kuri par to nezināja. Tas mani pārsteidza, jo, pat dzīvodams Austrālijā, esmu informēts, kādēļ šī ārkārtas gadījumu soma ir nepieciešama un kas tajā liekams. Nav jau teikts, ka cilvēkam obligāti tā soma jāmet plecos un jāmūk mežā, tomēr ir svarīgi, lai, pat mājās esot, tev būtu ūdens, radioaparāts, tam domātās baterijas un citas vismaz dažu dienu izdzīvošanai nepieciešamās lietas. Ukrainas karš pierādīja, cik tas tomēr ir svarīgi. Arī daudzdzīvokļu māja kādas pilsētas centrā vienā mirklī var palikt bez ūdens, elektrības un iespējas saņemt aktuālo informāciju.
Par to, ka tīri teorētiski šāds scenārijs ir iespējams, bažas pastāv, taču nevienam negribas ticēt, ka tās varētu pārtapt realitātē.
Domāju, tā nenotiks. Latvijā ir tuvu pie diviem tūkstošiem NATO kareivju. Vai tiešām Krievija gribēs uzbrukt Latvijai, tādējādi iesaistot karadarbībās arī NATO kontingentu? Neticu.
Lasiet arī: BNN intervija | Roberts Blumbergs: Krievija nav pelnījusi žēlastību un izpratni
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
