BNN intervija | Valsts prezidents: nākamie četri līdz seši gadi būs ļoti sarežģīti

Edgars Rinkēvičs ir aizvadījis pirmās simts dienas Rīgas pilī, radot sabiedrībā pārliecību par veiksmīgu prezidentūru. Amatā “iesildīšanās” laika – bieži piesaukta, bet Latvijas politiķiem reti tiešām dota – beigas 15.oktobrī mums šķita parocīgs iemesls uzdot valsts galvai dažus “nestandarta” jautājumus. Uz tiem viņš atbildēja pēc būtības – uz kādu izvērstāk, uz kādu strupāk.

 

“Mīļā tauta, es neesmu Laimes lācis, teica prezidents. OK, teica tauta, būsi mums Zelta zirgs!” Jūs esat gatavs tam, ka sabiedrības gaidas var būt daudz lielākas, nekā ir Jūsu spēki un iespējas, un tādēļ kļūt par vilšanos? Jums tam ir “plāns B”?

– Tas nu tiešām tā ir, un esmu mēģinājis – tiekoties ar cilvēkiem novados, intervijās, šad tad arī sociālajos tīklos – teikt, ka ļoti labi apzinos to pilnvaru apjomu, kas ir dotas prezidentam. Vienmēr apzinos arī tās gaidas, kas rodas, tiklīdz kāds stājas amatā. Vienalga, prezidents vai Ministru prezidents, jauna Saeima, jauni tās deputāti.

Tādēļ es brīdinu, ka nebūšu ne Laimes lācis, ne arī [pasmaida]… Zelta zirgs. Varbūt kaut kādā veidā radīšu vilšanos, tādēļ, manuprāt, diskusijās, kas šobrīd ir ar cilvēkiem, ar dažādām sabiedrības grupām, tāda izpratne veidojas.

Protams, [Valsts prezidenta] kancelejā bieži vien pienāk iesniegumi ar lūgumu, piemēram, palīdzēt samanīt dzīvokli. Palīdzēt atrisināt kaut kādas materiālās problēmas. Protams [pasmaida],

ir vēlme, lai prezidents palīdz “izsist” finansējumu

tam vai citam projektam. Ir nozaru lūgumi pēc atbalsta.

Es cenšos uzklausīt, iedziļināties. Kur tas ir iespējams, es runāju ar nozaru ministriem, bet visur vienmēr pasvītroju, kas iespējas ir ierobežotas. Tas, ko arī brīžiem redzu: daudziem cilvēkiem ir svarīgi, ka viņi tiek uzklausīti un netiek atraidīti, ka atbilde nav augstprātīga… [Samaina balsi:] “Mēs Rīgā – vai šajā kabinetā – zinām labāk nekā jūs tur, nosacīti, uz zemēm!”

Saprotiet, to laiks, protams, rādīs – daudz kas ir atkarīgs no manas spējas izskaidrot prezidenta amata būtību, to vai citu lēmumu, to vai citu lietu. Tajās prioritātēs, par kurās esmu runājis šajās simts dienās, dažādiem politikas ekspertiem ir dažādi viedokļi.

Saprotu, ka prezidents nevar izkliedēt savu darbu simt prioritātēs. Ja tu gribi kaut ko panākt, ir jākoncentrējas uz noteiktu jomu. Drošība – tas ir prezidenta pienākums gan konstitucionāli, gan šobrīd aktuāli, gan vienkārši nepieciešami.

Esmu sapratis vēl vienu lietu… Tas gan bija jau pirms brīža, kad uzņēmos kandidēt prezidenta amatam. Ar vienu paziņojumu vai likumprojektu nepietiek. Daudzas lietas var atrisināt tikai tad, ja tu konsekventi, regulāri rīko sarunas, sanāksmes ar atbildīgām personām. Noziegumi pret valsti – vakar [19.oktobrī] tikos ar ģenerālprokuroru, atkal skatīsim [likuma projektu] Nacionālās drošības padomē –, arī Austrumu robeža…

Man ir gandarījums, ka daudzas birokrātiskās lietas ir novērstas, vēl tiek gatavoti attiecīgie likumi. Ir cerība, ka šis jautājums tiks sakārtots – bet tikmēr jau ir klāt jauni jautājumi.

Tas pats attiecas uz jauniešiem un izglītību. Daudz braucu pa skolām, daudz tiekos ar jauniešiem – cenšos viņus iedrošināt un turpināšu to darīt.

Konkurētspēja. Nav tik vienkārši, kā šķiet. Ir kaut kādi reitingi, kuros mēs atkal slīdam lejā. Ir varbūt kādas labas lietas, kuru rezultātā jākoncentrējas uz darbiem, ko var izdarīt.

Prioritātes paliks tās pašas, noteikti vēl kaut kas nāks klāt.

Vai es speciāli gatavoju plānu B, ja vienā brīdī pēc smaidiem un sveicieniem mani sāks lamāt? Nu īsti ne. Es centīšos darīt to, ko esmu nospraudis, centīšos to skaidrot – un ceru uz sapratni.

Taču es izmantošu arī šo interviju, lai pasvītrotu: darīšu, ko varēšu – bet negaidiet, ka varēšu atrisināt visas problēmas. Es nevaru uzņemties darīt valdības vai Saeimas darbu. Brīžiem es jau jūtu, ka tāds pieprasījums ir. [Samaina balsi:] “Sarīkojiet sanāksmi par šo jautājumu, sarīkojiet sanāksmi par to jautājumu!”

Man ir jāatgādina, ka ir ministri, Ministru prezidente. Es ar viņiem runāju, un šie cilvēki ir saprotoši, cenšas daudzus jautājumus risināt. Jāsaka, ka mums ir laba sadarbība. Ja ir kāds jautājums, par ko šķiet, ka prezidents ir kritiskāks vai mazāk kritisks, tad drīzāk tas ir, lai aktualizētu problēmu, nevis sevi izceltu.

Ko Jums – kā profesionālam un, nebīšos teikt, virtuozam politiķim – ir iemācījis vai varbūt pat devis laiks, kad bijāt/jutāties spiests “slēpties skapī”? Vai arī: ko tas Jums kā politiķim ir atņēmis, ko liedzis?

– Nekādas īpašas izmaiņas nav bijušas. Nekādas… teiksim, lietas, kas būtu liegtas vai nākušas klāt, nav bijušas. Es sev neesmu tādā veidā šo jautājumu analizējis. Būtu grūti [pasmaida] savērpt te kādu virtuozu atbildi! Tādās kategorijās es neesmu domājis.

Jūsu paša ieskatā: vai Jūsu un Jāņa Reira demonstratīvā vēlēšanās “diriģēt” komercbanku kredītu izsniegšanu – pavisam viegli, bet tomēr – neatgādina par Ugo Čavesu un Nikolasu Maduro?

– Jūs varat man atgādināt, ko viņi tādu ir darījuši?

Jā, atļaušos to pavisam plakātiski. Šie kungi ar sociālistiskiem eksperimentiem noveda [naftas eksportētājvalsti!] Venecuēlu līdz pārtikas deficītam, tai kļūstot arvien dārgākai. Tad Maduro kungs – jo Čavesa kungs, šķiet, jau bija miris – ieviesa “sociāli taisnīgu” cenu pupiņām, nacionālās virtuves pamatam. Tās tūlīt no veikala plauktiem pazuda pilnībā.

– Redziet, šī analoģija nav vietā, absolūti. Sāksim ar vairākām lietām. Pirmā – tas, kas šobrīd notiek ar banku peļņu, nav pašu banku darbības rezultāts.

Pupiņu audzētāji tomēr mazliet iespringa…

Ir runa par Eiropas Centrālās bankas apzinātu politiku. Runa ir par to, ka vairākas Eiropas valstis… Neiesim ārpus Eiropas Savienības: tā pati Lietuva noteica solidaritātes nodokli, par ko uztraucās Lietuvā strādājošās bankas…

Jā, BNN par to ir diezgan rakstījis. [Lasiet šeit.]

– Otra lieta: paskatieties, kas mums notiek valstī! Esmu daudz braucis pa novadiem, un man ir atklājušās daudzas lietas no tās puses, kas ārlietu ministram, ņemot vērā viņa pienākumus, var palikt neredzēta. Kreditēšanas apjomi Latvijā ir viszemākie, noguldītājiem depozītu procenti ir zemi. Bankas stāsta, ka tām neesot, ko kreditēt.

Man, piemēram, franču uzņēmējs Krāslavas novadā stāstīja, ka viņam Latvijas komercbankā tika pateikts: kredītu nedosim, jo Latgale nav perspektīva. Kur viņš dabūja kredītu? Francijas bankā. Man daudz ko ir tādu ir teikuši.

Trešā lieta: mums savā laikā, 2008.–2011.gadā glābjot bankas, ejot uz iekšējo devalvāciju – varam diskutēt, vai tas bija pareizi – aizbrauca projām ļoti daudz cilvēku. Tā arī neatgriezās… Vai man tagad vajadzētu atbalstīt šo banku politiku un ļaut vēl braukt ģimenēm projām? Nē!

Par risinājumiem. Kad piedāvāja solidaritātes nodokli, atbilde bija – nē, nedrīkst. Kad bija aicinājumi bankām – “Samaziniet savu alkatību!” –, atbilde bija: nē, mēs to nedarīsim!

Tagad Saeimā tika diskutēti daudzi un dažādi risinājumi. Vai tas, par ko Saeima ir izšķīrusies pirmajā lasījumā [uz pusi samazināt kredīta procentu likmes], būs galīgais lēmums – vai arī tur būs izmaiņas – to es nezinu. Vai es atbalstu šo vai citu risinājumu? Ļaušu par to diskutēt Saeimai, Finanšu ministrijai, ekspertiem.

Es pilnīgi noteikti atbalstu to, ka – ja bankas pašas nesaprot, ka tām ir zināma solidāra atbildība ne tikai ar peļņu – tādā gadījumā ir jāmeklē risinājumi, kas palīdz kredītņēmējiem.
Vai tas būs viens vai otrs ceļš? Kā jau esmu sacījis, to es nevaru pateikt, kas ir labāks. Taču esmu pārliecināts, ka Saeima beigās pieņems līdzsvarotu lēmumu. Esmu arī pateicis, ka to lēmumu, ko Saeima likuma formā akceptēs un atsūtīs man izsludināšanai, es arī izsludināšu.

Diemžēl es neesmu redzējis banku vēlmi vispār diskutēt, tikai ļoti arogantu to nostāju, klaju šantāžu un draudus. “Mēs vispār pārtrauksim kreditēt!” Man uzreiz rodas lielais jautājums: ko tad jūs te esat tik daudz kreditējuši? Es dzirdu par pilnīgi pretējo. Līdz ar ko analoģija ar Venecuēlu absolūti nav vietā, analoģija ar pupiņām – vēl jo vairāk ir nevietā.

Tas, ka mums ir problēma gan ar kreditēšanu… Jā, mums ir arī problēma ar komercbanku konkurenci! Vairākas reizes par to esmu runājis ar Latvijas Bankas vadību, finanšu ministru, Ministru prezidentiem – gan iepriekšējo, gan esošo. Jā, tur kaut kas tiek meklēts un darīts.

Paskatieties, kāda ir bijusi nostāja! Uz jebkuru priekšlikumu, ideju banku atbilde ir “nē”! Lietuvas variants mums nederot; Igaunijas variants – kas īsti nav solidaritātes nodoklis, nodoklis – arī nē, bet D#vs ar to… Cenu regulēšana – tas šobrīd ir jautājums, par ko vēl neviens nav izšķīries, tā ir tikai ideja uz galda. Varbūt uz trešo lasījumu būs kaut kas cits un precīzāks vietā.

[Ar uzsvaru] Bet, ja nozare nesaprot, ja man ir izšķiršanās ko atbalstīt – bankas vai, pat ja tā ir neliela sabiedrības daļa, kredītņēmējus… Man saka: “Nu cik tad daudz cilvēku tur ir skarti – procentuāli?” Šobrīd ir tāda situācija, ka

mums katrs cilvēks ir svarīgs.

Un viņam ir svarīgs atbalsts, palīdzība pārvarēt šo situāciju.

Līdzīgi ir – un daudzi vīpsnā – par elektroenerģijas tarifiem. Bieži vien izpildījums ir briesmīgāks par ieceri – šajā gadījumā tieši tā arī ir –, un tas jākoriģē. Valdība, lai tai gods un slava, ir atradusi risinājumu līdz gada beigām. Runāju ar jauno klimata un enerģētikas ministru [Kasparu Melni] – tiek gatavots arī ilgtermiņa risinājums, arī juridisks risinājums.

Varbūt daļa no manas retorikas palīdzēs lietas sakārtot, un mani tiešām neuztrauc vīpsnāšana šaurās aprindās.

Jums droši vien ir “līdz brošai” atgādinājumi par divām “zelta balsīm”, ko 31.maijā nodrošināja smagos noziegumos apsūdzēta un ASV sankcijam pakļauta politiķa vadītas partijas deputāti. Tomēr – vai Jūs pats kādā brīdī neesat kaut uz brīdi sajuties kā “valsts galva no Puzes žēlastības”? Kāpēc?

– Esmu valsts galva no Saeimas brīvas gribas, konstitucionālā kārtībā ievēlēts. Katram Saeimas deputātam ir viena balss, un tajā nav nekādas “žēlastības”.

Kā Jūs patlaban vērtējat gan savas iespējas, gan savu vēlmi tikt ievēlētam šajā amatā uz otro termiņu?

– Esmu tikko sācis strādāt, turpat četri gadi vēl priekšā. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā man izdosies piepildīt lietas, par kurām esmu runājis, savas trīs prioritātes – drošība, konkurentspēja, jaunieši un izglītība. Tas būs atkarīgs no sabiedrības attieksmes, no politiskās vides 15.Saeimā. Šis tiešām ir neaktuāls jautājums.

Vai ir kas tāds, ko nepavaicāju, bet Jums pašam ir svarīgi pateikt?

– Domāju, ka viena lieta tiešām ir ļoti svarīga – to mēģinu teikt visiem – gan medijiem, gan atbildot uz cilvēku uzdotiem jautājumiem. Mums – kā sabiedrībai – ir jāsaprot, ka nākamie četri līdz seši gadu būs ļoti sarežģīti. Starptautiskā situācija – Krievijas karš Ukrainā; paši redzam kas notiek Tuvajos Austrumos – liecina:

būs mēģinājumi mūs “testēt” no ārpuses.

Lasiet arī: VIDEO | Valsts prezidents: Teikšu tieši – pasaulē ir haoss

Mums vienkārši ir vairāk jācenšas sagrupēties, mazāk kašķēties un ņemties par sīkumiem – mūsu pašu drošības, iekšējas noturības veicināšanai.

Atvainojos, bet – Jūsuprāt, mēs to varam?

– Mēs to varam, mēs to spējam. Tikai nelaime tā, ka parasti to darām kāda ārēja satricinājuma dēļ. Šis būtu tas gadījums, kad mums vajadzētu apsteigt pašiem sevi, pārsteigt pašiem sevi. Esmu pārliecināts, ka to varam ne tikai tad, kad kopā svinam uzvaras sportā vai dziedam Dziesmusvētkos. Taču, jā, tas prasa nedaudz pārvarēt sevi. Labi, paldies! [Pieceļas un atvadās.]

Seko mums arī FacebookDraugiem un X!

Saistītie raksti

Jaunākās Ziņas