Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Par to, ka droniem karadarbībā ir ļoti liela loma un nākotnē būs vēl lielāka, šodien neviens vairs nešaubās. Tādēļ aizsardzības resoram pašmāju dronu ražotājiem būtu jāsniedz viss iespējamais atbalsts. Vai šajā ziņā esam pietiekamos “uzdevuma augstumos” un vai varam būt droši, ka Latvijas dronu spējas patiešām tiek stiprinātas visos iespējamos veidos un visos Nacionālo bruņoto spēku līmeņos?
Kādēļ droni valsts aizsardzību spēju stiprināšanā ir tik būtiski? Atvaļinātais admirālis Džeims Stavridis (James Stavridis), kurš no 2009. līdz 2013.gadam vadīja NATO spēkus Eiropā, un ASV jūras kājnieku veterāns Eliots Akermans (Elliot Ackerman) “Wall Street Journal” uzsver: “Bezpilota lidaparāti pēkšņi ir kļuvuši plaši izplatīti kaujas laukā, taču mēs esam tikai šī jaunā kara laikmeta sākumstadijā. Tā nebūtu pirmā reize, kad lēta tehnoloģija un jauna karošanas koncepcija apvienojas, lai izspiestu dārgas, uz vecajiem paņēmieniem balstītas tehnoloģijas.” Arī Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grānts Šapss (Grant Shapps) norādījis, ka Ukrainas bruņotie spēki ar daudz lētākām sistēmām iznīcina un sabojā tūkstošiem Krievijas tehnikas un transportlīdzekļu vienību. Tas viss liecina – droni aizsardzības spēju stiprināšanā pasaulē ir topā.
Neapšaubāmi, Latvijas iniciētā starptautiskā Dronu koalīcija Ukrainas atbalstam, kurā uz šo brīdi ietilpst jau 16 dalībvalstis, ir visnotaļ apsveicama un atbalstāma. Tāpat kā tas, ka Latvija kopš koalīcijas dibināšanas nodrošinājusi 3 000 dažāda tipa un veiktspējas kaujas dronu piegādi Ukrainai. Tomēr ne mazāk būtiski ir jautājumi – kā aizsardzības resoram veicies ar dronu armijas izveidi, par kuru ministrs Sprūds runāja jau šī gada maija beigās un cik lielā mērā tikusi veicināta dronu ražošana tepat pašu mājās. Ja spriežam pēc publiski izskanējušām ziņām, nekā tāda, ar ko varētu lielīties, nav. Protams, ja vien par to netiek uzskatīts fakts, ka Apvienotās karalistes organizētajā iepirkumu konkursā Dronu koalīcijas vajadzībām starp 15 testa iepirkumos iegādātajiem modeļiem divi ir ražoti Latvijā. Kopumā šajā konkursā tika saņemti 256 pieteikumi. Jāatzīmē, ka 20.septembnrī Lielbritānijas Aizsardzības ministrija izsludinājusi jau otru Dronu koalīcijas iepirkumu. Mērķis ir viens – palīdzība Ukrainai, tomēr daudzi no industrijas dalībniekiem Latvijā ir neizpratnē – ja reiz mēs pozicionējamies kā šīs koalīcijas vadītāja valsts, tad kādēļ gan minēto iepirkumu neorganizē Latvijas Aizsardzības ministrija?
Ciešāks dialogs ar nozari brīžam nesanāk
Aizsardzības ministrija skaidro, ka caur iepirkumiem un dronu testēšanu tiek stiprināta nacionālā industrija. Tādā veidā gan finansējums tiek ieguldīts Latvijas militārās industrijas attīstībā, gan arī industrijas uzņēmumi var tehnoloģiski attīstīt un pielāgot savus produktus aktuālajai situācijai pasaulē. “Viens no aizsardzības nozares nacionālajiem mērķiem Dronu koalīcijas ietvaros ir arī veidot ciešāku dialogu starp nozari un industriju, kā arī starptautiskos formātos padarīt mūsu ražotājus un to inovācijas redzamākas un atpazīstamākas.”
Biedrības “Drone Force – Europe” valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks tam īsti nepiekrīt. Piemēram, 9.augustā aizsardzības ministra Andra Sprūda vizītes ietvaros Lielbritānija tika organizēts Apvienotās Karalistes un Latvijas dronu industrijas forums, par kuru daudzi industrijas dalībnieki nemaz netika informēti. Kā atzinis Silenieks, industrijas pārstāvji ne Sargs.lv, ne ministrijas mājas lapā nav redzējuši informāciju par iespēju piedalīties forumā. Ja tāda būtu, biedrība to pārsūtītu saviem biedriem – ražotājiem.
“Jāsaprot, ka nav neviena uzņēmuma Latvijā un pat pasaulē, kas pats ražotu 100% visas detaļas – dronu rāmjus, propellerus, motorus, kontrolierus, mikroshēmas, elektriskos vadus un pat alvu lodēšanai. Tas viss tiek pirkts no daudziem ražotājiem, tirgotājiem. Taču ir Latvijas ražotāji vai tikai tehnoloģiju izstrādātāji, kas taisa tikai vienu detaļu. Piemēram, “Drone Force – Europe” ir biedrs, kas pats izstrādājis un gatavs ražot drona kontrolieri (mikroshēmu, kas ir drona galvenās smadzenes). Ir programmētāji, kas izstrādā droniem programmas. Ir, kas izgatavo tikai rāmjus. Ir, kas komplektē dronus un jau kādu laiku sūta uz Ukrainu pa tiešo dažādām vienībām bez ministrijas iesaistes, jo ministrija vienkārši nav gatava atbildēt. Viņi būtu gatavi uzsākt ražošanu, ja būtu kāds pasūtītājs, taču ministrija to uzņēmēju kontaktus, kas Dronu koalīcijas ietvaros ražo dronus,nedod.”
Aizkulisēs runā, ka arī šajā industrijā priekšroka tiek dota tiem, kam ir savs “blatiņš” pie ministram pietuvinātām personām.
Negribētos tam ticēt, bet uzmanīgu dara Viestura Silenieka teiktais, ka Aizsardzības ministrija kopš februāra (!) nav atbildējusi uz vēstuli par to, ir vai nav gatava slēgt sadarbības līgumu ar biedrību. “Tādejādi var uzskatīt, ka ministrija nav ieinteresēta, lai vairāk uzņēmēju, vairāk dronu tehnoloģiju izstrādātāju būtu informēti un varētu kaut ko ražot,” saka biedrības valdes priekšsēdētājs.
“Sabiedriskās organizācijas neveido, lai cīnītos pret valsts pārvaldi, bet, lai uzlabotu notiekošo valstī, sadarbojoties un nākot talkā, iesakot, palīdzot. Un to cilvēki gatavi darīt brīvajā laikā bez atlīdzības. Taču, ja atbalsts nav nepieciešams, paši visu zina, paši spēj tikt galā, tad arī nav nepieciešamība ieklausīties citos viedokļos,” uzsver Viesturs Silenieks.
Simts eiro dēļ var pazaudēt tūkstošiem vērtu dronu
Dronu ražošanā militārām vajadzībām jāņem vērā pietiekami daudzi faktori. Ne velti tie sākumā tiek testēti šeit, Latvijā, bet pēc tam vēlreiz Ukrainā. Kā skaidro Viesturs Silenieks, šādu konkursu pirmajā kārtā tiek atlasīti droni, kas spēj izpildīt tehniskās prasības – pamatā tas ir lidošanas attālums un kravnesība. Tos, kuri šīs prasības izpilda, sūta uz Ukrainu, lai testētu elektroniskās karadarbības (EW) apstākļos un tikai tiem, kuri šo testu izturējuši, tiek dota zaļā gaisma ražošanas uzsākšanai.
Savukārt ar droniem pašu bruņoto spēku vajadzībām ir citas problēmas. Kā jau tas mēdz būt, “velns slēpjas detaļās”. Ja šobrīd dronu skaits ir ja ne gluži pietiekams, tad vismaz daudz maz pieņemams, tad par tādām elementārām lietām kā dronu baterijas gadoties piemirst. “Dronam viena baterija skaitās kaujas spējīga līdz 50 uzlādes reizēm. No 50 līdz 80 uzlādēm drons ir piemērots tikai mācību uzdevumu veikšanai. Kas notiks tālāk, neviens nevar garantēt – lidojuma laikā drona baterija var gluži vienkārši uzpūsties un drons nokrist,” skaidro Viesturs Silenieks.
Pēc viņa teiktā drona baterija vidēji maksā 100 – 250 eiro. Savukārt ļoti labs mācību drons maksā aptuveni 5000 eiro. “Ja raugāmies pēc algoritma, ka kaujas spējīgam dronam ir 50 uzlādes cikli, tas nozīmē, ka viena uzlādes reize maksās 5 eiro. Kas ir svarīgāk, ļaut piecu tūkstošu eiro vērtam dronam nokrist zemē tikai tādēļ, ka tam nav atbilstošas baterijas, vai tērēt 10 miljonus infrastruktūrai?”
Savukārt lai droni būtu aktuāli arī pēc gada, diviem, četriem, tie nepārtraukti ir jāpilnveido. Ražotājs viens pats bez saiknes ar NBS to nevar izdarīt. Tādēļ Nacionālajā aizsardzības akadēmijā tika izveidots Aizsardzības tehnoloģiju un inovāciju centrs, lai radītu bāzi, kurā komersanti var nākt kopā ar NBS testēt, eksperimentēt un nonākt pie kaut kāda kopsaucēja.
Poligons desmit miljonus nemaksā
Vēl viens atslēgas moments ir finansējums. Latvijas NBS ilgtermiņa attīstības plānā 2025.-2028.gadā paredzēts 80 miljonus eiro tērēt “dažāda pielietojuma jaunākās paaudzes bezpilota lidaparātu sistēmu ieviešanai NBS bruņojumā.” Šogad dronu spēju attīstībā tiks investēti 20 miljoni eiro, no kuriem puse aizies infrastruktūrai, bet apmēram 10 miljoni būs pieejami uzņēmējiem dronu iepirkumos. Lūgts komentēt vai 10 miljoni, kas parastam iedzīvotājam šķiet vērā ņemama summa, dronu iepirkumiem ir daudz vai maz, militārais eksperts, kurš lūdza savu vārdu neminēt, jo viņam “šajā sfērā vēl jāstrādā”, saka, ka tikai ar vieniem pašiem droniem karot nevar un uz tiem jāskatās kā daļu no kopējās ieroču sistēmas. “Tas aprēķins, ko ražotāji skatās arī Rietumos, ka drona izmaksām jābūt lētākām, kā palaist vienu artilērijas lādiņu. Tad drons atmaksājas. Protams, ar droniem mest granātas ir psiholoģiski labāk, bet varbūt to naudu ir izdevīgāk ieguldīt netiešā uguns atbalstā. Nevar pieņemt, ka tagad droni atrisinās visu.”
Ja reiz desmit miljoni paredzēti infrastruktūras attīstībai, tad jautājums ir – kas īsti ar to domāts.
Viesturs Silenieks pieļauj, ka ar infrastruktūru domāts dronu mācību un testēšanas poligons Sēlijā. Pēc šī poligona atkāšanas aizsardzības ministrs Andris Sprūds uzsita sev uz pleca, paziņojot, ka dronu testa poligons ir jauna šķautne arī dronu koalīcijas attīstībā. Tomēr Silenieks par šo paziņojumu ir skeptisks.
“Pēc būtības – kam tas drons ir domāts? Ja tas ir izlūkošanas drons, tad viņam vajag vienus apstākļus, kas ir gan pilsētvide, gan lauki, meži un tamlīdzīgi. Jo tu vari trenēties tikai reāliem apstākļiem maksimāli pietuvinātā vidē. Es šaubos, vai Sēlijā viņi būvēs pilsētu priekš droniem, un par tādu naudu arī neko nevar uzbūvēt. Savukārt kamikadzes dronu testēšanai pietiek ar vienu finiera tanku. Pacel dronu gaisā un triecies tajā iekšā, kaut vai ar sprāgstvielu svaru imitējošu ķieģeli. Bet tam nevajag desmit miljonus, to var izdarīt jebkurā Latvijas malā! Kas attiecas uz elektronisko karadarbību, tad vajag apvidu, kurā tu ar šīm pretdronu ierīcēm nenoslāpē lidmašīnas un privātmājās nepazūd internets, tātad tam vajadzētu atrasties dziļi mežā. Kas tur jābūvē? Nekas! Paņem iekārtu un slēdz iekšā. Ja iekārta tiek pieskaitīta pie infrastruktūras, labi. Taču viena konteinera uzlikšana, kur iedzert tēju vai patverties no lietus, desmit miljonus nemaksā,” tā Viesturs Silenieks.
Viņš norāda, ka treniņu trasi varētu uzbūvēt tā saucamajiem “kamikadzes droniem”, taču viena šāda trase jauniešu apmācībai dronu pulciņā Ādažos jau ir. “Tādu trasi no dēļiem var sanaglot kaut vai rītdien. Var jau to aprīkot ar visādiem sensoriem un datoriem, bet arī tādā gadījumā tā tik dārgi neizmaksās. Protams, ja gribam uztaisīt kaut ko tik unikālu, kā nekur citur pasaulē nav un uz kurieni brauc trenēties ārzemnieki, tos desmit miljonus varētu “sazīmēt”, bet ja cilvēkiem vajag vienkārši trenēties un testēt dronus, neko tādu nevajag
Aizsardzības ministrs Sprūds uzsvēris, ka viena no viņa kā aizsardzības ministra prioritātēm ir attīstīt Latvijas aizsardzības industriju un militāro rūpniecību. Pagaidām izskatās, ka vismaz Dronu armijas veidošanas ziņā ar šo prioritāti veicas pašvaki.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
