Autors: Dainis Lemešonoks
Starp neatliekami veicamajiem darbiem valsts stiprināšanā, ko vēlētājiem – bet tagad valdības veidotājiem – piedāvāja Jaunā vienotība, ir nepieciešamība veidot saliedētu un vienotu politisko nāciju. Lai noskaidrotu, ko Latvija var darīt sevis saliedēšanā, uz sarunu tika aicināts šīs nepieciešamības pieteicējs – ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kas aizvadītajās vēlēšanās bija viens no populārākajiem politiķiem, biļetenos saņemot vairāk nekā 35 tūkstošus «plusiņu».
Termins «saliedēta un vienota politiskā nācija» tehniski apraksta Latvijas tautas – mūsu valsts varas suverēna jeb «īpašnieka» – ideālu, kas ir reāli sasniedzams. Tā ir nācija, kas balstās Latvijas Satversmē, latviešu valodā, Eiropas vērtībās un izpratnē, ka Latvijas valstiskums, neatkarība un drošība ir visa pamats un kopīga atbildība. Viens no galvenajiem darbiem šī mērķa sasniegšanai – pāriet pilnībā uz izglītību valsts valodā līdz 2025.gadam.
Jūs un Jūsu partija piesakāt tiešām valstisku nepieciešamību. Mums šobrīd ir sāpīgi aktuāls tas, ko Abrahams Linkolns, pārfrāzējot Jēzus vārdus, 1858.gadā sacīja par savu tautu: sašķelts nams pastāvēt nevar. Taču uzreiz seko jautājums – kāda ir Jūsu «recepte»? Kas ir jādara, lai vienota Latvijas tauta tiešām veidojos? Kādas agrākās integrācijas politikas kļūdas, neizdarības vai tās vērtīgie graudi ir jāņem vērā?
«Recepte» – tas būtu par skaļu teikts, bet, manuprāt, mums būtu jāizdara zināmi secinājumi no savas pēdējo trīsdesmit gadu vēstures. No vienas puses – mēs daudz runājām par sabiedrības integrāciju. Arī diezgan daudz naudas ieguldījām dažādos projektos, pētījumos, «receptēs». Bija brīži, kad mums – īpaši deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā – tika sniegtas starptautisko organizāciju rekomendācijas (kas bija diezgan teorētiskas). Beigās sanāca tā, ka visi daudz runāja, bet īstas, vienotas politiskās nācijas Latvijai joprojām nav.
Manuprāt, Krievijas karš pret Ukrainu – ko tā pilnā apjomā uzsāka 24.februārī – palīdzēja izkristalizēt vairākus pamatprincipus.
Pirmais un galvenais: saliedētu politisko nāciju varam izveidot tikai tad, ja tā runā vienā valodā. Valsts valodā, latviešu valodā.
Tāpēc ir būtiski paveikt visu, lai mēs pilnībā pārietu uz izglītību valsts valodā. [..] Tas ir pamatu pamats.
Otra lieta – tagad varbūt šajā ziņā ir vieglāk nekā pirms 24.februāra vai pirms 2014.gada, kad notika pretlikumīgā Krimas aneksija. Ir skaidri morālie un politiskie orientieri. Ja tu uzskati sevi par Latvijas valsts patriotu, tad nav iespējams runāt par «nenostāšanos kāda pusē» Krievijas karā pret Ukrainu. Vai nu mēs apvienojamies ap mūsu valsts neatkarību un drošību kā savu augstāko vērtību, vai arī tu atzīsti, ka uzbrukums Ukrainai ir vērsts arī pret principiem, uz kuru pamata ir izveidota Latvija.
Mēs varam diskutēt par daudziem citiem jautājumiem, meklēt tiem dažādas atbildes. Piemēram, vai valsts amatpersonām un politiķiem vajag vienmēr runāt tikai valsts valodā? Par sociāli ekonomiskiem jautājumiem.
Taču ir lietas, par ko diskutēt nevar. Krievijas agresijas noliegums, attaisnošana, banalizēšana ir viena no tām.
Vienalga, kādā valodā cilvēks runā savā ģimenē – ja par to ir šaubas, tad viņš nevar būt Latvijas politiskās nācijas sastāvdaļa.
Trešā lieta – protams, mēs esam daudz runājuši par Satversmē iebūvētajām vērtībām, par demokrātiju, cilvēktiesībām – tas viss ir sargājams. Kas, manuprāt, ir problemātiski (tas ir kara efekts): mēs dažreiz mēģinām noliegt lietas, ko neatzīt ir muļķīgi.
Kas tieši ir šie Jūsu piesauktie «mēs»?
Tie ir viedokļu līderi, dažādi politiķi, starp citu, arī žurnālisti. Sociālo tīklu aktīvākie lietotāji. Visi, kas patlaban intensīvi diskutē par šiem – nācijas vienotības, pilsoniskās lojalitātes – jautājumiem.
Manuprāt, Latvijas mazākumtautību tiesības kopt savu kultūru, rīkot tās pasākumus, ir nenoliedzamas.
Tāpat ir muļķīgi noliegt, ka krievu komponisti un rakstnieki daudz devuši pasaules kultūrai. Taču šo devumu arī nedrīkst izmantot, kā to dara Krievijas propaganda, kara un vardarbības attaisnošanai.
Šī ir ārkārtīgi interesanta situācija, par ko mēs, politiķi, vēl pat neesam īsti diskutējuši. Es ceru, ka, valdību veidojot un tās deklarāciju rakstot, atradīsim arī pareizos uzsvarus savas politiskās nācijas veidošanā. Taču to nevar izveidot ne ar dekrētu, ne ar likumu vai rīkojumu. Tas ir ilgs, pacietīgs un sarežģīts darbs.
Cik ilgs, Jūsuprāt, būs šis process?
Nebūs tāda brīža, kad varēsim teikt: «jā, mums ir izveidota politiskā nācija.» Vai «jā, mūsu tauta ir saliedēta». Jāpiemin, ka valdības sarunās ar partneriem runājam par saliedētu tautu, savukārt mūsu pašu programmā ir minēta politiskā nācija. Šis process – dažādiem Latvijas pilsoņiem, vienalga, kāda ir viņu dzimtā valoda, vienojoties par viņiem visiem kopējām vērtībām – nekad neapstāsies.
Tad, kad redzēsim, ka cilvēki mazāk balso par saskaņām vai stabilitātēm – tikai tāpēc, ka, šo vēlētāju ieskatā, citas partijas viņus nekādi nepārstāv, bet šīs iestājās par kādām «krieviskām» vērtībām –, tas jau būs pirmais rezultāts.
Iespējams, ka pēc šīm vēlēšanām, kuru karstums vēl nav pagājis, būs jāizanalizē: ko īsti nozīmē Saskaņas monopola sabrukums, Saeimā ienākot Stabilitātei!? Jo tā daudz skaidrāk pārstāv krievvalodīgo vēlētāju, kurš ir agresīvi noskaņots. Vai tas ir vien kara efekts – vai tomēr sākums pozitīvai tendencei?
Sāpīga, bet svarīga lieta ir padomju okupāciju slavinošu pieminekļu nojaukšana. Tā noteikti daudziem ir kaut kāda tabu pārvarēšana. Pārliecība, ka Latvija tiešām ir neatkarīga, un šie simboli to pamet uz neatgriešanos.
Daudziem tas ir sāpīgi, bet mums ir jānodala svarīgi principi. Mēs godinām to cilvēku piemiņu, kuri gāja bojā Otrajā pasaules karā, cīnoties ar nacistisko Vāciju. Tomēr mēs nevaram piekrist tam, ka ar šo cilvēku piemiņu attaisno Krievijas tagadējo agresiju.
Būtībā Krievijas agresija šobrīd ir tas pats, kas nacistu agresija toreiz.
Šis ir pamatīgs laušanas laiks – un arī iespēju laiks radīt kaut ko jaunu.
Bet tomēr – kā novērtējat agrāko integrācijas politiku?
Es nekad neteikšu, ka taisnība ir cilvēkiem, kas kaut ko slavē stāvus debesīs vai noliek to līdz ar zemi. Manuprāt, tas, kas ir bijis pareizi, sevišķi deviņdesmito gadu un divtūkstošo gadu sākumā, notika saistībā ar mūsu vēlmi pēc iespējas ātrāk integrēties NATO un ES. Toreiz tie bija ļoti smagi kompromisi – atcerēsimies pilsonības «logu» sistēmas izveidošanu, tad tās reformēšanu, dažus valodas jautājumus.
Gan skaidrojošajam darbam dažādu kampaņu veidā par pilsonību, gan valodas mācīšanai (ne perfekta, bet tomēr) ir redzami paliekoši rezultāti. Nepilsoņu skaita pakāpeniska mazināšanās, cilvēkiem naturalizējoties. Tas, ka ļoti daudzi krievu skolu beidzēji runā latviski. Tas, ka daudzi Latvijas pilsoņi, kuriem krievu valoda ir dzimtā, tiešām integrējās un jūtas Latvijas patrioti. Šis ir pozitīvais efekts.
Negatīvais – bieži integrācijas darbs tika īstenots kā lielas programmas, kas prasīja daudz naudas. Tika organizēti «ķeksīša» pasākumi, līdz beigās neviens nesaprata: kāpēc tas vispār bija vajadzīgs?
Tā tika «sildīta ekonomika»…
Lai nu paliek… Vienam otram integrācija kļuva par labu darbavietu. Nu, to var saprast. Tolaik bija uzkrītoši redzams, ka mēs esam «pētījumu tauta». Mums patīk veikt daudz pētījumu un diskutēt, ka vajag papētīt vēl. Jo visam vajag zinātnē un faktos balstītus argumentus. Tā, protams, ir taisnība, bet dažreiz aizpētījāmies jau par daudz – tā vietā, lai darītu vajadzīgas lietas.
Vai Latvijas sabiedrībā vispār ir atsaucība vienotības idejai? Jūs tajā redzat vēlmi saliedēties? Ārēji drīzāk jūtams pretējais. Pat tādas kā revanša jūtas pār «krievu pasauli», lielmanīga vēlme ar krievvalodīgajiem pilsoņiem un iedzīvotājiem runāt no kundziskām pozīcijām. Mācībspēka (bijušā LTV žurnālista) Imanta Frederika Ozola nesenā skandalozā trauksmes celšana par rusofobijas uzviļņojumu taču neradās tukšā vietā?
Es teiktu, ka ir diezgan plašas sabiedrības grupas, kas uzskata, ka šis ir brīdis, ko vajag izmantot nācijas vienošanai. Arī krieviski runājošie Latvijas cilvēki atbalsta Ukrainu un nosoda agresoru, palīdz kara bēgļiem. Viņi jau ir daļa no Latvijas politiskās nācijas. Taču diezgan liela daļa cilvēku, kuri patlaban ir apjukuši, nav izšķīrušies, kurā pusē nostāties. Mums, Latvijas tautai un valstij, ir jācīnās, lai viņu būtu mūsējie.
Tad ir daļa, kas – labi zinām un neslēpsim – ir absolūti Krievijas impērijas idejas pārņemti. Tā ir grūtākā daļa, jo skaidrs, ka viņus politiskajā nācijā iekļaut nevarēsim.
Ir jādara tas, ko jau esam sākuši – jāizolē šī daļa no impēriskās propagandas telpas. Ir jārada alternatīvi informācijas avoti.
Tādēļ es redzu pievienoto vērtību tiem Krievijas žurnālistiem, kas šobrīd strādā Latvijā vai citur Eiropā. [..] Alternatīva, ko dod portāls Meduza vai televīzija Current Time jeb Настоящее Время, ilgermiņā var mainīt cilvēku priekšstatus – viss nav tā, kā Krievijas propaganda stāsta vai kā esmu iedomājies.
Taču vai nav tā, ka «grūtāko daļu» nācijas vienošanā veido nevis vietējie putinisti, bet mūsu tautieši, kuri prasa «Latviju latviešiem!»? Kuriem šķiet, ka nu ir īstais brīdis revanšam, etniski tīrākas valsts veidošanai?
Kopš 24.februāra, arī daudzu latviešu viedokļi ir kļuvuši asāki, radikālāki. Ir cilvēki, kuri domā, ka mums ir milzīga piektā kolonna. Ir tādi, kuri cer mazināt krievu skaitu. Taču domāju, ka viens no atskaites punktiem, kāda ir patiesā situācija, mums dod Saeimas vēlēšanas. Kas ir vairākumā – gan pozīcijā, gan opozīcijā? Tās ir partijas, kas uz šīm lietām raugās līdzsvaroti. Par politisko nāciju vēlēšanu kampaņā runāja arī mūsu sāncenši.
Jā, sabiedrība ir radikalizējusies. Pat cilvēki, kuri agrāk bija pielaidīgāki – kad viņi redzēja Krievijas armijas zvērības Ukrainā. Un te nekādi nepalīdz to politiķu, kas sakās pārstāvam krievvalodīgos, mēģinājumi lavierēt: «viss nav tik viennozīmīgi», «esmu pret karu, esmu par mieru».
Ziniet, viena lieta – teikt skaistus lozungus par saliedētu tautu, pavisam cita – strādāt ar konkrētām lietām, lai to panāktu. Daudzām lietām. Mums būs jāievieš izglītības reforma.
Tam turklāt arī nauda būs jāatvēl. Ja tās nebūs, tad skolotāji latviski runās… Tā arī runās.
Par informatīvo telpu – viena lieta ir aizliegt. Jā, tas ir pareizi. Taču otra – dot kaut ko vietā, stimulēt: gan investēt latviskajos medijos, gan domāt par iespējām, kā uzrunāt «apmaldījušos». Ko piedāvāt cilvēkam, kurš vēl nav gatavs skatīties Latvijas TV, kuram vajag kādas alternatīvas? Te arī būs jāstrādā.
Mēs nojaucam šobrīd padomju okupācijas pieminekļus, bet tad ir jālemj, ko mēs liekam vietā? Piemēram, Uzvaras parkā? To nevar padarīt par kaut kādu padomju okupācijas svinētāju svētvietu.
Mūs vienotā nācijā ātri spēj integrēt sportistu panākumi, lepnums par saviem kultūras darbiniekiem. Taču cilvēki būs vēl lepnāki par savu valsti, kad būsim ekonomiski izrāvušies vismaz savā reģionā. Tā nav tikai parunāšana par politisko nāciju, tie ir ekonomiskie, sociālie jautājumi – par ko mēs tagad ņemamies valdības veidošanas sarunās.
Ko mēs katrs varam paveikt savas nācijas vienotības labā? Ministrs, žurnālists, mēs visi – latvieši, cittautieši, skolotāji un skolēni, zemnieki novadā un dokeri ostā?
Ir viena tiešam svarīga lieta. Man šķiet, ka sociālo mediju laikā ir mazinājusies spēja sarunāties un vienam otrā ieklausīties. Mums drīkst būt pilnīgi dažādi viedokļi, bet… Protam uzrakstīt, neprotam izlasīt. Protam pateikt, neprotam sadzirdēt.
Kaut vai vēstures jautājumos. Tie, kuri iet likt ziedus 9.maijā, saka: mēs godinām karā kritušo piemiņu. Viņi nevēlās dzirdēt, ka latviešiem tā bija okupācijas atgriešanās, represijas, Sibīrija. Mums savukārt nereti pasprūk: mūsu uzskati, lūk, ir tādi, un jums būs tikai piekrist tam, ko es domāju.
Ir jāmeklē to, kas mūs vieno. Piedāvājums nebūt nav kārdinošs. «Ko? Es mierīgi dzīvoju krievu valodas telpā, un nu man būs visur jārunā latviski? Jāmācās Latvijas vēsture?» Jā, tas būs jādara.
Tas ir vienīgais stabilais nācijas pamatakmens. Par pārējiem vēl jādomā.
Nākamais gads, Latvijai jau simtu piektais – kāds tas būs Jūsu ieskatā?
Šie nav paši vieglākie laiki. Taču mēs esam savā vēsturē pierādījuši sava rakstura stingrību tad, kad jāpārvar nopietnas grūtības. Tagad mums ir jāsaņemas, lai pārvarētu Krievijas izraisītā kara sekas gan ekonomikā, gan politikā. Lai pārvarētu ziemu, kas nebūs viegla. Taču atcerēsimies, ko jau Pirmā pasaules karā izpostītā Latvija izcieta 1918.–1920.gada neatkarības cīņās. Mūsu problēmas ir nesalīdzināmi vieglākas, un mēs tām tiksim pāri spēcīgāki un saliedētāki.
