Senāk par izklaidi tika uzskatītas aktivitātes, kas mūsdienās šķistu nevis vienkārši nepieņemamas, bet neaptverami nežēlīgas, – publiski sodi, asiņainas sacensības un rituāli ar cilvēku un dzīvnieku nāvi gadsimtiem pulcēja un izklaidēja tūkstošiem skatītāju, tostarp bērnus, vēsta “National Geographic”.
Viena no populārākajām izklaidēm bija gladiatoru cīņas, kuras aizsākās ap 3. gadsimtu p.m.ē. Senajā Romā, sākotnēji kā daļa no bēru rituāliem, bet vēlāk kļuva par masveida “spēlēm” amfiteātros visā impērijā. Tajās piedalījās vergi, noziedznieki, karagūstekņi un pat brīvprātīgie. Dažkārt cīņā nācās doties arī bērniem!
Gladiatori tika īpaši apmācīti un klasificēti pēc ieročiem un cīņas stila, bet viņu liktenis bieži bija atkarīgs no skatītāju reakcijas. Pūļa žesti un ovācijas varēja izšķirt, vai zaudētājs tiks pasaudzēts un atstāts dzīvs, vai nogalināts ar pēdējo cirtienu.
Tiek lēsts, ka Romas gladiatoru cīņās dzīvību zaudēja aptuveni pusmiljons cilvēku.
Lai arī ne katra cīņa noslēdzās ar nāvi, vardarbība bija neatņemama šo izrāžu sastāvdaļa. Romiešiem tā bija ne tikai izklaide, bet arī varas un kontroles demonstrācija, lai atgādinātu, ka dzīvība impērijas priekšā ir pakārtota valsts interesēm.
Sešu savulaik izcilāko gladiatoru – Spartaka, Komodusa, Karpoforusa Priskusa, Verusa un Flammas – dzīvesstāsti atklāj antīkās pasaules nežēlību, kur kaujas arēnā nozīmēja gan iespēju kļūt par leģendu, gan gandrīz garantētu nāvi. Kādam brīvība tika piedāvāta četras reizes, bet tas izvēlējās atgriezties cīņā. Cits savu ieroci nenolika, pat kāpdams uz troņa.
Sišana krustā – izklaide kā brīdinājums
Senajā Romā krustā sišana bija viens no nežēlīgākajiem sodiem, kas vienlaikus kalpoja arī kā publiska izrāde. Notiesātie tika pienagloti pie krusta un atstāti lēnai, mokošai nāvei uz vairākām stundām vai pat dienām. Soda izpilde notika publiski – ceļmalās vai pilsētu tuvumā –, lai to redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Skatītāju klātbūtne bija apzināta soda sastāvdaļa, radot bailes apkārtējos.
Dzīvnieku kaujas – no lāčiem līdz leopardiem
Vēl viena iecienīta masu izklaide Senajā Romā, kas bieži bija cieši saistīta ar vardarbību un nāvi, bija “venationes” jeb dzīvnieku kaujas. Amfiteātros skatītāju priekšā savstarpēji cīnījās eksotiski plēsēji, vai arī tie tika uzrīdīti neapbruņotiem cilvēkiem. Lauvas, lāči, leopardi un pat ziloņi tika ievesti no attālām impērijas teritorijām, lai apmierinātu seno romiešu tieksmi pēc asiņainiem un iespaidīgiem skatiem.
Pankratijs – antīkā cīņa bez robežām un līdzjūtības
Tikmēr Senajā Grieķijā dzima viens no visbrutālākajiem sporta veidiem cilvēces vēsturē – pankratijs. Tas apvienoja boksa un cīņas elementus, atļaujot gandrīz jebkuru paņēmienu – sitienus, spērienus, laušanu, žņaugšanu un cita veida sāpju nodarīšanu.
Aizliegta bija vien košana un acu izduršana.
Pankratijs bieži beidzās ar smagiem ievainojumiem vai pat atlēta nāvi, tomēr sportisti piedalījās labprātīgi, jo uzvara varēja nodrošināt tiem slavu, materiālus labumus un augstu sociālo statusu. Skatītāji pankratiju uzskatīja par augstāko fiziskās izturības un vīrišķības apliecinājumu.
Vidusamerikāņu bumbas spēle – no sporta līdz upurēšanai
Otrpus okeānam vidusamerikāņu bumbas spēle bija kas vairāk nekā tikai sports – tā bija svēta ceremonija un politisks notikums vienlaikus. Šādi izklaidējās senās Vidusamerikas civilizācijas, tostarp maiji, acteki un olmeki, un tas tiek uzskatīts par vienu no senākajiem komandu sporta veidiem pasaulē, kura saknes sniedzas vairāk nekā 3000 gadu senā pagātnē.
Lai gan spēles noteikumi un nosaukumi dažādās kultūrās atšķīrās (piemēram, maiju pasaulē tā bija pazīstama kā “pitz” vai “Pok-A-Tok”), pamatideja saglabājās nemainīga. Spēle notika īpaši izveidotā laukumā ar slīpām akmens sienām. Divu līdz četru cilvēku komandai vajadzēja pārvietot masīvu gumijas bumbu, kas svēra aptuveni četrus kilogramus, neizmantojot rokas vai pēdas.
Salīdzinājumam: mūsdienās klasiskā futbola bumba sver tikai aptuveni 410 līdz 450 gramus.
Spēlētāji bumbu sita ar gurniem, pleciem vai augšstilbiem, cenšoties to raidīt cauri augstu novietotiem akmens riņķiem vai trāpīt noteiktos laukuma marķieros. Tas prasīja izcilu fizisko sagatavotību, precizitāti, uzmanību un izturību, jo bumbas sagādātie triecieni varēja radīt nopietnus ievainojumus.
Spēle attēloja it kā kosmisku cīņu starp pretējiem spēkiem – dienu un nakti, gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi. Dažās kultūrās sacensību jēga bija saistīta ar dievu godināšanu un pasaules cikliskuma uzturēšanu. Tieši šā iemesla dēļ konkrētos reģionos vai laikmetos pēc spēles sekoja cilvēku upurēšana – atkarībā no tradīcijas tie varēja būt gan zaudētāji, gan, paradoksālā kārtā, arī uzvarētāji, kuru nāve tika uzskatīta par augstāko godu un ziedojumu dieviem.
Publiska nāvessoda izpilde kā izrāde
Viduslaikos un jaunajos laikos – aptuveni no 12. līdz 18. gadsimtam – publiska nāvessoda izpilde Eiropā bija viens no visvairāk apmeklētajiem masu pasākumiem. Pakāršana vai galvas nociršana notika centrālajos tirgus laukumos vai pie pilsētas vārtiem, lai to varētu redzēt pēc iespējas vairāk cilvēku.
Vēstures avoti liecina, ka uz nāvessodiem tika vesti arī bērni, jo to uzskatīja par pamācošu pieredzi. Apkārt pulcējās tirgotāji, kas pārdeva alu, maizi un uzkodas, bet dažviet pat tika rezervētas labākās skatīšanās vietas. Soda izpilde nereti tika apzināti paildzināta – piemēram, pakārtais netika nogalināts uzreiz, lai skatītāji varētu ilgāk vērot ciešanas. Šādā veidā nāvessods kalpoja gan kā iebiedēšanas instruments, gan kā savdabīgs “šovs”, kur līdzjūtība bieži atkāpās pūļa ziņkāres priekšā.
Lingči – “nāve ar tūkstoš griezieniem”
Savukārt Ķīnas impērijā jau kopš aptuveni 10. gadsimta tika izmantota īpaši nežēlīga soda metode – lingči, kas Rietumu avotos nereti dēvēta par “nāvi ar tūkstoš griezieniem”.
Šis sods tika piemērots par pašiem smagākajiem noziegumiem, piemēram, valsts nodevību vai vecāku slepkavību.
Lingči izpilde notika publiski, pilsētu laukumos vai tam īpaši paredzētās vietās, lai to redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Soda būtība bija pakāpeniska ķermeņa daļu ievainošana un nogriešana ar nazi, tādējādi paildzinot ciešanas un padarot sodu maksimāli biedējošu. Šī publiskā brutalitāte nebija nejauša – tās mērķis bija demonstrēt valsts absolūto varu un likuma pārkāpšanas sekas.
Svarīgi atzīmēt, ka lingči bija ne tikai fizisks sods, bet arī simbolisks – tas nozīmēja pilnīgu personas goda un vietas sabiedrībā iznīcināšanu. Prakse tika oficiāli aizliegta tikai 1905. gadā, kas spilgti parāda, cik ilgi šāda veida publiska nežēlība tika uzskatīta par pieņemamu varas instrumentu.
Raganu dedzināšana – bailes, fanātisms un kolektīvā histērija
No 15. līdz 18. gadsimtam Eiropā un Ziemeļamerikā bēdīgi slavenās raganu prāvas nereti pārvērtās publiskos pasākumos ar tūkstošiem skatītāju. Gudru un talantīgu sieviešu, kurām tika piedēvētas maģiskas spējas, dedzināšana sārtā notika pilsētu galvenajos laukumos, un to pavadīja sprediķi un apsūdzību nolasīšana.
Viena no populārākajām apsūdzībām, par kuru varēja nonākt tiesas priekšā, bija manipulēšana ar laika apstākļiem. Raganām piedēvēja spēju nelaikā “izsaukt” sniegu, lietu, krusu, negaisu, sausumu un citas dabas parādības. Viduslaikos uzskatīja, ka “parasto mirstīgo” likumi pret raganām nedarbojas, tāpēc baznīcai tika uzdots izdomāt jaunus noteikumus speciāli šim nolūkam – burvju sodīšanai.
Reliģiskais fanātisms, bailes un kolektīva histērija radīja vidi, kurā šāda veida norēķināšanās tika uztverta kā morāli attaisnojama un pat nepieciešama. Daudzi skatītāji uz šiem notikumiem raudzījās nevis ar šausmām, bet ar pārliecību, ka piedalās taisnīguma atjaunošanā.
Buļļu cīņas – vardarbīgākas nekā varētu šķist
Slavenās buļļu cīņas visizteiktāk attīstījās Spānijā, kur tās jau gadsimtiem tiek uzskatītas par nacionālās identitātes un kultūras daļu un notiek vēl aizvien, tāpat kā citviet, piemēram, Portugālē. Jau viduslaikos šāda veida sacensības norisinājās karaļu galmos un svinīgos pasākumos, bet vēlāk tās pārtapa par strukturētu izrādi ar stingri noteiktiem rituāliem, lomām un estētiku.
Sākotnēji buļļu cīņas skatītājiem tika pasniegtas kā drosmes un meistarības apliecinājums – cilvēks jeb matadors viens pats stājās pretī spēcīgam, agresīvam dzīvniekam. Arēnā notiekošais bija rūpīgi horeogrāfēts: no buļļa izprovocēšanas līdz galīgajam triecienam, kas bieži noslēdzās ar dzīvnieka nāvi.
Skatītāji sekoja katrai kustībai, reaģējot ar sajūsmu vai neapmierinātību, un matadora slava bija tieši atkarīga no pūļa atzinības.
Līdzīga tradīcija pastāv arī Japānā, kur tā tiek saukta par “buļļu sumo”. Laika gaitā daudzās valstīs, piemēram, Kubā, Kanādā, Argentīnā, Dānijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, un atsevišķos reģionos, piemēram, Meksikas galvaspilsētā Mehiko, buļļu cīņas morālu apsvērumu dēļ tikušas aizliegtas, bet citur tās iespējams vērot vēl šodien.
Cilvēku “zooloģiskais dārzs” – pazemošana izglītības aizsegā
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Eiropā un Amerikā plašu popularitāti guva tā sauktie cilvēku “zooloģiskie dārzi”. Koloniālisma laikmetā pamatiedzīvotāji no Āfrikas, Okeānijas un Amerikas tika izstādīti publiskās ekspozīcijās – būros, parkos vai mākslīgi veidotos “ciematos” – tādās pilsētās kā, piemēram, Londona, Parīze, Ženēva, Berlīne, Brisele, Hamburga, Ņujorka un Čikāga.
Šie cilvēki tika demonstrēti kā eksotiski objekti, bieži vien liekot tiem nēsāt tradicionālos tērpus un izpildīt ikdienas rituālus skatītāju priekšā. Šādas izstādes apmeklēja tūkstošiem cilvēku, un tās tika pasniegtas kā izglītojoša izklaide. Mūsdienās tas tiek uzskatīts par vienu no šokējošākajiem dehumanizācijas piemēriem modernajā vēsturē.
Visi šie piemēri precīzi parāda ne tikai pagātnes nežēlību, bet arī to, cik būtiski laika gaitā mainījusies sabiedrības domāšana – no izpriecām, kas balstītas bailēs un vardarbībā, līdz mūsdienu izpratnei par empātiju, cilvēka cieņu un dzīvības vērtību. Tas, ko reiz uzskatīja par normu un pat audzinošu pieredzi, šodien kalpo kā skarbs atgādinājums par robežām, kuras sabiedrība iemācījusies nepārkāpt… vien ar dažiem izņēmumiem.
Lasiet arī:
“Viņu vilināja kriminālā tematika,” – bijusī mīļotā raksturo bēguļojušo Dāvidu Krūmiņu
Labākās Mēness dienas friziera apmeklējumam februārī, lai piesaistītu naudu un veselību
Krievijas ģenerālštābs paziņo par Ukrainas ciema ieņemšanu, ko armija nemaz nesasniedza
“Pastardienas pulksteņa” rādītāji pietuvojušies kritiskai atzīmei – tik tuvu kā nekad iepriekš