Ukraiņu dezertieris Džordžs (vārds mainīts) pastāstīja, ka upe, kas šķir Ukrainu un Rumāniju, bija seklāka, nekā varētu domāt, un viņš drīzāk pārgāja, nevis pārpeldēja kaimiņvalsts pusē, raksta britu raidorganizācija BBC.
Kad viņš sasniedza Rumānijas zemi, viņu pamanīja ukraiņu patruļa. Pārbēdzējs stāstīja: “Vispirms dzirdēju šāvienus, tad lamu virkni. Bet man nebija bail. Kad esi bijis frontē, zini atšķirību starp lodēm, kas izšautas gaisā, un tām, kas tiek raidītas uz tevi.”
Džordžs ir liela auguma vīrs ar maigiem sejas vaibstiem. Viņa un citu ukraiņu vārdi ir mainīti, lai pasargātu viņu identitāti.
Viņa pirmā nakts ierakumos bja baisākā. Tas bija pērnā gada martā, mēnesi pēc kara sākuma. Vīrietis rāda fotogrāfijas savā telefonā un pastāsta, ka vienā naktī bija 27 kritušie un 57 ievainotie. Šobrīd no visiem, kas tobrīd atradās konkrētajā frontes vietā, starp dzīvajiem ir vien Džordžs un kāda sieviete.
Bija nepieciešamas nedēļas un vairāki tūkstoši eiro, lai nokļūtu no kara zonas līdz salīdzinoši mierīgajai rietumu robežai.
Iesaukšanas īstenošana Ukrainā mēdz būt sarežģīta, un korupcija ir viena no lielākajām problēmām, ko atzinušas varas iestādes. Avoti Rietmukrainā ziņo,ka pastāv “ikmēneša maksājums” – tas ir, naudas summa, kas ik mēnesi tiek maksāta, lai personu neiesauktu armijā. Savukārt no frontes līnijā karojošajiem komandieriem pienāk lūgumi nesūtīt vīriešus, kas nevēlas vai ir pārāk nobijušies karošanai. Viņi ir lieks slogs sarežģītajā situācijā. Tomēr daudzi redz nelegālu došanos uz kaimiņvalsti kā vienīgo iespēju izdzīvot. Ukrainas armija ik pēc pārdesmit kilometriem gar Tisu aptur automašīnas, lai lūkotu pēc dezertieriem. Tās datubāze, kas kara sākumā bija haotiska, ik dienu uzlabojas, vēsta BBC.
Ukrainas robežsardze ziņo, ka ik dienu aiztur ap 20 vīriešiem.
BBC ir griezies pie Ukrainas bruņotajiem spēkiem, lai lūgtu komentāru par dezertēšanas apjomiem.
Tikmēr Rumānijas migrācijas iestādes ziņo, ka kopš kara sākuma 600 kilometrus garo robežu nelegāli šķērsojuši 6200 ukraiņi, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība. Vēl apmēram 20 tūkstoši Rumānija iekļuvuši nosacīti likumīgi – gan ar pamatotu iemeslu, gan maksājot kukuļus par pamatojuma izsniegšanu.
Saskaņā ar neoficiāliem Ukrainas puses datiem,
15 mēnešu laikā ap 90 vīriešu gājuši bojā, šķērsojot robežu – vai nu noslīkstot Tisā, vai nosalstot kalnos.
Dima novelk zeķi, lai parādītu labo pēdu. Tā izskatās kā apaļa, rozā runga. Viņš apsaldēja pirkstus, kad cauri kalniem devās uz Rumāniju; viens no viņa četru vīru grupas kalnos gāja bojā. Dima devās prom no Ukrainas, kad saņēma iesaukšanas pavēsti, un stāsta, ka otrajā naktī kalnos, sniega vētras laikā, zvanījis sievai un atvainojies, ka nespēs nonākt līdz galam.
BBC satiktie vīrieši lielākotie pieder pie etnisko rumāņu minoritātes, kas apdzīvo Ukrainas rietumus. Tomēr medija iegūtā informācija liecina, ka dezertēšana ir plaši izplatīta visā Ukrainā. Daļa no Ukrainas un Rumānijas robežas vijas caur kalnu grēdu. Rumānijas pusē kāpiens ir teju vertikāls. Tieši tur “gidi” (kas patiesībā nav nekas cits kā kontrabandisti) novirzīja Dimu un vēl deviņus vīrus. Cenšoties nokāpt, Dima zaudēja līdzsvaru, un krītot pazaudēja zābakus, telefonu un vienu no zeķēm. Viņš izveidoja improvizētu zeķi no bikšu staras un telefona lādētāja vada, un kliboja tālāk. Rumānijas glābšanas dienests, ko bija brīdinājusi Dimas sieva, viņu atrada pēc četrām dienām un trim naktīm kalnos.
Uz jautājumu, ko viņš teiktu, ja kāds nosauktu viņu par gļēvuli, Dima neveikli atbild:
“Man nav savas valsts. Man ir tikai mana ģimene.”
Lielajā, nosacīti pārtikušajā Baja Marē netālu no Ukrainas robežas BBC satiekas ar Veroniku. Viņa ir mediķe, kas dzīvoja Zaporižjā, ko tagad nepārtraukti apšauda krievi. Viņa pameta darbu un ar dēlu devās uz Rumāniju. Tas notika īsi pirms viņa 18 dzimšanas dienas. Viņa rāda foto, kurā redzams jauns vīrietis, kas atgādina Hariju Poteru. Veronika norāda: “Viņam ir laba galva, bet nav fiziskā spēka. Valsts nevar būt tikai armija. Valstij nepieciešams prāts. Es domāju, ka mans dēls ir manas valsts nākotnes prāts.”
Gluzī tāpat kā Džordžam un Dimam, arī Veronikai nav ne jausmas, kad būs iespējams atgriezties Ukrainā.
22 gadus vecā rumāņu robežsardze Marija atver mašīnas bagāžnieku un rāda žurnālistiem maisu, kas pilns ar segām un vīriešu apģērbu. “Kad vīrieši šķērso upi, viņi ir nosaluši, sapji un pārbijušies. Viņi domā, ka sūtīsim viņus atpakaļ, bet mēs to nekad nedarām,” pastāsta Marija. Viņa prot ukraiņu valodu, un bieži vien ir pirmā, kas sarunājas ar pārbēgušajiem vīriešiem.
