Skanēja mūzika, cilvēki tusēja, svinēja Halovīnu, un, man šķiet, daudzi pat nezināja, ka notikusi traģēdija – tā par piedzīvoto un redzēto Halovīna svinībās Seulā stāsta Kristofers Gobiņš – latvietis, kurš kopš augusta atrodas Dienvidkorejā, kur studē apmaiņas programmas ietvaros.
Kā zināms, Dienvidkorejas galvaspilsētā Halovīna svinībās, kurās piedalījušies aptuveni 100 000 cilvēku, drūzmā bojā gājuši vismaz 153 cilvēki, bet 103 ievainoti, turklāt daudzi atrodas kritiskā stāvoklī, līdz ar to mirušo skaits var pieaugt. Lielākā daļa mirušo ir jaunieši, viņu vidū ap 20 ārvalstnieku. Cilvēki gājuši bojā milzīgajā drūzmā, pūlim spiežoties uz priekšu šaurā ielā netālu no vienas no populārākajām izklaides vietām Seulā, vēsta mediji.
«Biju dzirdējis no draugiem, ka katru gadu tieši Halovīnā notiek diezgan liels pasākums, var redzēt daudz cilvēku kostīmos un maskās. Protams, daži draugi arī brīdināja, ka būs ļoti daudz cilvēku, bet nebiju domājis, ka varētu notikt kaut kas tāds.
Es ierados Itevanas rajonā, ap plkst 23.00 vakarā – turp aizbraucu ar metro, un jau pazemes stacijā bija tik ļoti daudz cilvēku, ka bija grūti tikt ārā no vilciena. Lai tiktu ārā, vajadzēja spiesties, jo stacija bija pilna ar cilvēkiem, kuri vēlējās braukt prom. Tobrīd man tas nešķita tik traki un aizdomīgi, jo aptuveni pirms mēneša centrā notika Salūtu festivāls, un toreiz arī metro stacijās bija ļoti daudz cilvēku. Es biju viens pats, taču plānoju centrā satikt savus draugus. Kad izgāju no metro stacijas, man telefonā pienāca ziņa no citas draugu grupas, kas rakstīja, lai nebraucu uz pasākumu, jo svinībās gājuši bojā cilvēki, kas tobrīd man likās diezgan neticami,» notikušo atceras Kristofers.
Viņš centies sazināties ar draugiem, ar kuriem bija plānots tikties, taču viena no lielākajām problēmām bija interneta neesamība – tik daudzi cilvēki mēģināja lietot mobilos datus, ka tos izmantot nebija iespējams.
«Tad es ieraudzīju ātrās palīdzības brigādes un policiju, un tas sāka šķist nedaudz aizdomīgi. Draugi vietnē Whatsapp atsūtīja savu atrašanās vietu un es gāju viņus meklēt – viņi atradās uz ielas, kas ir nedaudz pirms traģiskā negadījuma vietas,» stāsta Kristofers.
«Cilvēki tika saspiesti vienā mazā ieliņā, kas iet augšup kalnā. Cilvēku bija ļoti, ļoti daudz, un īsti nevarēja saprast, kas ir noticis. Lai tiktu uz priekšu, bija jāspiežas cauri drūzmai – cilvēku pūlis vai nu nekustējās, vai knapi virzījās uz priekšu. Tam visam fonā skanēja mūzika, cilvēki tusēja un svinēja Halovīnu, un, man šķiet, visi pat nezināja, ka notikusi šāda traģēdija, turklāt arī nedarbojās internets. Tad es tiku līdz ielai, kur cilvēki tika saspiesti, un redzēju steidzamies policiju un «ātros». Tie bija speciāli sagatavoti cilvēki – kā dzirdēju, viņi bija gatavojušies tam, ka kaut kas varētu notikt, jo bija paredzams, ka svinībās piedalīsies ļoti daudz cilvēku, ņemot vērā, ka pagājušajā gadā spēkā bija ierobežojumi. Meklējot draugus, ap pusdivpadsmitiem naktī redzēju, kā uz nestuvēm pa drošībnieku atbrīvotiem segmentiem nes ievainotos, tad arī sākās stress par to, ka kaut kas nav kārtībā. Tiku atpakaļ uz galvenās ielas, kas ir tieši paralēli ieliņai, kur notika traģēdija, un tur redzēju uz zemes noguldītus vairāk nekā 20 cilvēkus bez dzīvības pazīmēm. Ap viņiem pulcējās citi cilvēki, kas mēģināja mirušos atpazīt, saprast, kas tie ir par cilvēkiem. Visur bija policija, taču joprojām bija diezgan grūti saprast, kas īsti notiek, jo apkārt bija daudz cilvēku, skaņu un trokšņu – ļoti sirreāli bija kaut ko tādu redzēt. Taču lielākā daļa cilvēku vienkārši tusēja bāros un klubos, kā arī turpināja skanēt mūzika,» stāsta traģiskā notikuma aculiecinieks.
Kristofers turpina: «Es atradu savus draugus un mēs gājām prom, jo arī telefonā saņēmu ārkārtas īsziņu ar aicinājumu visiem doties mājās un nedoties uz svinībām. Tāpat bija problemātiski tikt prom no centra, jo ļoti daudz cilvēku darīja to pašu.
Tik vēlu vakarā metro vairs nekursēja un vienīgā iespēja bija braukt ar vēlajiem autobusiem, kas bija tik pārpildīti, ka tajos knapi varēja iespiesties. Mēs tikām prom drošībā.»
Pēc Kristofera sacītā, valstī līdz 7.novembrim izsludinātas sēras, un arī rajonā, kur notika traģēdija, cilvēki noliek ziedus.
«Notikušo uztver ļoti nopietni, izziņoti telefona numuri, pa kuriem zvanīt, ja kāds no tuviniekiem ir pazudis bez vēsts. Esmu dzirdējis, ka ir problēmas ar bojā gājušo ārvalstnieku nogādāšanu dzimtenē,» teic Kristofers.
Viņš piebilst, ka tā ir lielākā traģēdija Dienvidkorejā kopš 2014.gada, kad pasažieru prāmja katastrofā dzīvību zaudēja vai pazuda bez vēsts vismaz 300 cilvēku.
Kristofera Gobiņa uzņemtie video Seulā:
