Kārtējā kritusī valdība, nespēja izveidot jaunu ministru kabinetu, atteikšanās rīkot ārkārtas vēlēšanas un sašķeltā parlamenta savstarpējā plūkšanās kopā izraisījusi pamatīgu politisko haosu Francijā, un nekas nav beidzies – par premjerministru atkal nozīmēts Sebastjēns Lekornī (Sebastien Lecornu), kurš 6.oktobrī atkāpās, raksta “Politico.”
1958.gadā dibinot 5.Francijas republiku, Šarla de Golla (Charles de Gaulle) galvenā prioritāte bija izveidot sistēmu, kas nodrošinātu pilnīgu stabilitāti. Šobrīd redzams, ka sistēma brūk. Pēdējais Francijas prezidenta Emanuela Makrona (Emmanuel Macron) nozīmētais premjerministrs Lekornī atkāpās vien pēc 26 dienām amatā, nespējot izveidot valdību. Tas nav traucējis Makronam viņu atkārtoti iecelt par premjerministru.
Raugoties uz nožēlojamo situāciju, kādā atrodas Francijas politika, ir kārdinoši visā vainot Makronu, jo tieši viņš 2024.gada jūlijā pieņēma lēmumu rīkot ārkārtas vēlēšanu, pēc kurām parlaments kļuva pavisam sadrumstalots, un līdz ar to arī nespējīgs vienoties par svarīgiem jautājumiem. Tomēr visu atbildību uzvelt Makronam nozīmētu izlikties neredzam plašāku problēmu – Francija 5.republika nav paredzēta kompromisiem un varas sadalei.
5.republika tika veidota kā pretstats daudzpartiju 4.republikai, kas 12 gados nomainīja 21 valdību. De Golla sistēma paredz plašas prezidenta pilnvaras, kuras atbalsta parlamenta absolūtais vairākums. Tas nozīmē, ka sistēmā labi strādā tik ilgi, kamēr prezidenta partijai ir vairākums parlamentā. Jebkurš cits variants rada haosu. Ja parlaments ir sadrumstalots un varu pārņem opozīcijas partija, rezultāts principā ir stāvēšana uz vietas. Vēl sliktāks variants ir izveidojies šobrīd – pēc ārkārtas vēlēšanām nevienai partijai nav vairākuma, un neviena partija nav ieinteresēta nonākt pie kompromisa. Partiju līderi nonākuši pie secinājuma, ka, tā kā vara ir ļoti novirzīta uz prezidentu,
viņu interesēs ir izvairīties no valdības veidošanas un visiem spēkiem paātrināt prezidenta vēlēšanas,
pat jau tas nozīmē nepārtrauktu premjerministru nomaiņu.
Francijas žurnāla “Le Grand Continent” direktors Žils Gresani (Gilles Gressani) norādīja, ka šobrīd visi domā tikai par vēlēšanām, un to, kā varētu kļūt par nākamo Francijas prezidentu.
Pieci premjerministri viens pēc otra centušies ar lielākajām parlamenta partijām panākt vienošanos par budžetu. Katrs sapratis, ka tās ir veltas pūles, un katrs nākamais arvien ātrāk atmetis ar roku. Lekornī gadījumā tās bija vien piecas dienas. Viņš atzina, ka ietekmīgu politiķu ambīcijas apdraud valsts politisko stabilitāti. Lekornī neslēpa, ka jebkuram potenciālajam viņa partijas ministram būs jāatmet domas par kandidēšanu prezidenta vēlēšanās.
Augustā Makrons, tiekoties ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu (Friedrich Merz), pats norādīja, ka Francijas likumdevēji varētu ņemt piemēru no vāciešiem, kuri tikko bija noslēguši koalīcijas līgumu starp centriski labējiem un centriski kreisajiem spēkiem. Toreiz makrons sacīja: “Izskatās, ka Reinas otrā pusē konservatīvā partija un sociālistiskā partija spēj strādāt kopā. Tas notiek netālu no mums, un tas strādā, tāpēc domāju, ka tas ir iespējams.”
Pat Itālija, kas ierasti bijusi sinonīms politiskam bardakam, uz Francijas fona izskatās ļoti stabila.
Par nelaimi Makronam, nav nekādu pazīmju, ka Francijas partiju vadītāji spēs nonākt līdz kompromisam. Oktobra sākumā, tiklīdz Lekornī bija paziņojis par atkāpšanos, radikāli labējo līdere Marina Lepēna (Marine Le Pen) draudēja gāzt nākamo premjerministru, lai kurš tas arī būtu.
Valstī, kas apsēsta ar politiku, arī vērotāji no malas nav imūni pret 5.republikas problēmām. Eksperti gadiem norādījuši, ka pašreizējā sistēmā parlaments ir bezspēcīgs, un tas opozīcijas partijām liek strādāt pret jebkuru lēmumu, un būtu vērts arī opozīcijas partijām, kuras bauda lielāku vēlētāju atbalstu, dot proporcionālu ietekmi valdībā.
Lasiet arī: Makrons tuvākajās dienās plāno nominēt jaunu Francijas premjerministru