Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) 1.aprīlī pirmo reizi pēc vairāk nekā 50 gadiem palaidusi misiju ar apkalpi apriņkot Mēnesi, raksta britu raidorganizācija BBC.
Plaņots, ka misija “Artemis II” ilgs desmit dienas un astronauti nonāks tālāk kosmosā, nekā tas darīts jebkad iepriekš. Četru cilvēku lielā apkalpe nenolaidīsies uz Mēness, bet apriņķos to, cenšoties atrast vietu, kur varētu nosēsties nākotnes misijas.
Misijas “Artemis II” pacelšanās bija plānota jau pērnā gada nogalē, bet tika atlikta vairāku tehnisku iemeslu dēļ. Šogad februārī misijas pacelšanās tika apturēta pēc tam, kad pārbaudēs pirms lidojuma atklājās, ka notiek ūdeņraža degvielas noplūde no raķetes savienojuma ar palaišanas platformu. Martā misija nepacēlās, jo atklājas hēlija noplūde.
Misijas plānotājiem jāņem vērā arī laika apstākļi, un Mēnesim jāatrodas pareizajā punktā tā orbītā ap zemi, un, pamatojoties uz šiem faktoriem, tiek plānots palaišanas laiks. Tas nozīmē, ka piemērots laiks, lai vērstu raķeti pareizajā virzienā ir apmēram vienu nedēļu katra mēneša sākumā, un pēc tam apmēram trīs nedēļas raķeti palaist nevar.
Pēdējā aizkavēšanās notika vien stundu pirms starta,
kad inženieriem bija jānovērš problēma ar akumulatoru palaišanas atcelšanas sistēmā. Tas ir izsviedējs, ko NASA izmanto, lai evakuētu astronautus un uzspridzinātu raķeti, ja palaišanas laikā notiek kļūme.
“Artemis II” startēja 1.aprīlī pulksten 18.35 pēc vietējā laika. Pirms pacelšanās astronauti sacīja, ka dodas misijā savu ģimeņu, komandas biedru un visas cilvēces dēļ.
Pacelšanos Floridā, pie Kenedija Kosmosa centra, vēroja skatītāju pūlis, kas pieredzēja vairāku atskaites punktu sasniegšanu, piemēram, palaidējraķešu atdalīšanos, kas palīdzēja galvenajai raķetei sasniegt vairāk nekā 16 000 kilometru stundā lielu ātrumu. Kad “Artemis II” sasniedza augšējo atmosfēru, kosmosa kuģa komandieris Rīds Vaizmens (Reid Wiseman) paziņoja, ka skats ir lielisks. Apkalpe oficiāli iegāja orbītā, kad šķērsoja Karmana līniju – robežu starp zemes atmosfēru un atklātu kosmosu 100 kilometru augstumā.
“Artemis II” komandu veido četri astronauti – Veizmans, Viktors Glovers (Victor Glover), Kristīna Koha (Christina Koch) un Džeremijs Hansens (Jeremy Hansen). Hansens pārstāv Kanādas Kosmosa aģentūru, un būs pirmais kanādietis, kas pietuvojies Mēnesim.
Droši nonākuši orbītā,
astronauti veiks izmēģinājumus, lai noskaidrotu, kā kosmosa kapsula “Orion” pakļaujas vadīšanai.
Tas nozīmēs manuālu kapsulas vadīšanu Zemes orbītā, lai izmēģinātu stūrēšanu un pozicionēšanu nākotnē plānotajai izkāpšanai uz Mēness. Tad astronauti dosies tūkstošiem kilometrus aiz mēness, lai pārbaudītu “Orion” dzīvības uzturēšanas sistēmas, piedziņu, jaudu un navigācijas sistēmas. Apkalpe arī veiks medicīniskos testus, un nosūtīs datus un attēlus no kosmosa. Darbs notiks bezsvara apstākļos, un radiācijas līmenis būs augstāks nekā uz Starptautiskās Kosmosa stacijas, tomēr joprojām drošā līmenī.
Atgriežoties uz zemes, astronautiem priekšā ceļš cauri zemes atmosfērai, un plānots, ka viņi piezemēsies Klusajā okeānā netālu no ASV krastiem.
Lai arī “Artemis II” apkalpe uz Mēness nenosēdīsies, misija svarīga, lai sagatavotos 2028.gadā plānotajai “Artemis IV” misijai, kurā paredzēta izkāpšana uz Mēness. Pirms tam plānota “Artemis III” misija 2027.gadā, lai izmēģinātu “Orion” satikšanos un savienošanos ar vienu vai vairāk platformām, kas palīdzēs nosēsties uz zemes pavadoņa, kā arī lai pārbaudītu jaunus skafandrus, ja tie jau būs gatavi.
NASA “Artemis” misijām izvēlējusies divus konkurējošus uzņēmumus – “Space X” un “Blue Origin,” lai izveidotu nosēšanās platformu, un galējo izvēli veiks tuvāk nākamajām misijām.
Kad “Artemis IV” būs kosmosā, tā dosies uz mēness dienvidpolu.
2028.gadā plānota arī misija “Artemis V,” kuras mērķis būs veidot priekšnoteikumus ilgākai cilvēku palikšanai uz Mēness. Tālākās “Artemis” misijas būs vērstas uz bāzes veidošanu uz Mēness un regulāru astronautu nogādāšanu uz pavadoņa virsmas.
Pēdējā misija ar apkalpi – “Apollo 17” – uz Mēnesi devās 1972.gada decembrī. Kopumā uz Mēnesi devušies 24 astronauti un 12 no tiem ir spēruši kāju uz tā virsmas. Pirmo reizi ASV uz Mēnesi devās 1960.gados, galvenokārt, lai kosmosa sacensībā uzvarētu Padomju Savienību, tādējādi nostiprinot ģeopolitisko un tehnoloģisko dominanci. Kad mērķis bija sasniegts, politiskais enstuziasms un sabiedrības interese izplēnēja, un līdz ar to arī finansējums Mēness misijām. Programmu “Artemis” radījusi vēlme atgriezt cilvēkus uz Mēness, šoreiz, lai veidotu ilgtermiņa klātbūtni.
Arī vairākām citām valstīm ir ambīcijas par cilvēku izsēdināšanu uz Mēness 2030.gados. Plānots, ka misijām “Artemis” vēlāk pievienosies arī Eiropas astronauti, un arī Japāna nodrošinājusi sev vietu. Ķīna būvē pati savus kosmosa kuģus, lai 2030.gadā pirmo reizi nosēstos Mēness dienvidpolā. Krievija turpina runāt par savu astronautu nogādāšanu uz Mēness virsmas un bāzes būvniecību starp 2030. un 2035.gadu. Tomēr, ņemot vērā starptautiskās sankcijas, šis mērķis ir vairāk nekā optimistisks.
Lasiet arī: 1970.gadu naftas krīze un šodiena: vai būs sliktāk?