Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (NA), uzstājoties pirmdien, 14.novembrī, Ekonomistu apvienības rīkotajā enerģētikas konferencē paziņoja, ka domājot par savu energodrošību, Baltijas valstīm nevajadzētu iekrist pārāk lielu infrastruktūras jaudu slazdos.
Ja radītās papildu jaudas, iespējams, paliks izmantotas, tas patērētājiem nozīmēs dārgākus energoresursus, jo tiem būs jāmaksā arī par neizmantoto jaudu. Šo atzinumu atbalsta arī Pasaules Enerģijas padomes eksperte Olga Bogdanova, pētījuma Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai līdzautore.
Šajā sakarā BNN vēlas atgādināt pavisam aktuālu pārmērības problēmu apliecinājumu – Igaunijas degvielas tirgotājs Alexela un investīciju kompānija Infortar nupat uzbūvēja 40 miljonus eiro vērtu sašķidrinātās dabas gāzes termināli Paldiskos. Šobrīd tā izmantošanas iespējas ir biezā miglā tītas, jo Igaunijas un Somijas valdības pēkšņi vienojās, ka iznomātais regazifikācijas kuģis, kam bija jādarbojas Paldiskos, noenkurosies ziemeļu kaimiņa vēl nepabeigtajā Inko terminālī. No tā gāzi pa cauruļvadu Balticconnector piegādās Igaunijas patērētājiem.
Ekspertu teiktais rada nebūt ne retoriskus jautājumus.
Vai katrai Baltijas valstij tiešām vajadzīgs savs sašķidrinātās dabasgāzes terminālis?
Vai tas ir vajadzīgs Latvijai, turklāt tieši Skultes ostā – par ko 13.Saeimas izskaņā tika pieņemts izteikti politisks lēmums? Vai jau uzceltie termināļi būs vajadzīgi pēc dažiem gadiem?
Arī šī brīža valdības ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) aicināja neieguldīt pārāk lielus resursus infrastruktūrā, kuru nevarēs noslogot. Viņas ieskatā katrai no Baltijas valstīm nav nepieciešama arī sava modulārā atomelektrostacija – tās varētu savstarpēji sadarboties, lai investētu vienā stacijā. Tāpat ministre uzsvēra, ka Eiropa nedrīkst pieļaut atgriešanos pie Krievijas dabasgāzes tālākā nākotnē: “Tas ir sliktākais, kas varētu notikt.”
Tāpat gan Zīle, gan Bogdanova konferencē uzsvēra, ka jau pieteiktās atjaunojamo energoresursu jaudas patlaban četras reizes pārsniedz Latvijas elektroenerģijas patēriņu pīķa stundās. Vēja enerģijas projektos ir pieteikti 3 000 megavatu (MW) jaudas, bet sadales tīkliem ir pieteikti vēl 1 000 MW. Bogdanova konferences dalībniekiem atgādināja: SIA Latvijas vēja parki projekts paredz vēl 800 MW jaudu, ELWIND projekts paredz 700–1000 MW jaudu.
Latvijas patēriņš pīķa stundās nepārsniedz 1 200–1 300 MW, bet viss Baltijas kopējais patēriņš ir 3 500 MW. Tik liels elektrības pārpalikums var kļūt par problēmu, jo tā pārdošana ne vienmēr būs viegls uzdevums. Turklāt pētījumā Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai uzsver, ka pieaugot atjaunojamo energoresursu (AER) ģenerācijai, pieaug arī vajadzība nodrošināt balansēšanas jaudas. Tām jānodrošina stabilu sistēmas darbību un jāapmierina mazāk elastīgais pieprasījums tad, kad mainīgie AER avoti nav pieejami. Pieaugot AER īpatsvaram pret bāzes jeb kontrolējamām jaudām, ko Latvijā nodrošina dabasgāzi patērējošās termoelektrocentrāles, šāda balansēšana kļūst dārgāka.
Lasiet arī: Rīgā jau piekto reizi šogad mainīsies siltumenerģijas tarifs
