Rudens ir laiks, kad iedzīvotāji nereti saskaras ar prusaku ienākšanu mājokļos, bet savulaik populārais “prusaku krīts” Igaunijas veikalos vairs nav atrodams, un tam ir savi iemesli, raksta Igaunijas medijs “ERR News.”
Igaunijas satīriskais radioraidījums “Rahva oma kaitse” nesen plašākas publikas atmiņā atsauca savulaik plaši izmantoto un slavēto “prusaku krītu” – tāfelēm lietotajam krītam līdzīgu substanci, kas tika izmantota, lai apkarotu prusakus. Ar to tika vilktas līnijas, kas nobeidza kukaiņus, un atturēja no tālākas izplatīšanās. Viena no tā sastāvdaļām bija viela, kas tika izmantota militāro sprāgstvielu ražošanai.
Tartu Valsts dabas muzeja galvenais biosistemātikas speciālists Mati Martins (Mati Martin) pastāstīja, ka vielas, ko ikdienā dēvēja par “miinikollane” jeb “mīnu dzelteno” zinātniskais nosaukums ir pikrīnskābe (trinitrofenols), un tas ir viens no skābākajiem fenoliem.
Pikrīnskābe ir ļoti eksplozīva viela, un tā maisījumu veidā 19. un 20.gadsimta mijā bieži tika izmantota ieroču rūpniecībā, un tai atradās pielietojums arī civilajā dzīvē. Martins piezīmēja, ka to mēdza izmantot arī Muhu salas tradicionālo svārku auduma krāsošanai, kur to ieguva no izskalotajām jūras mīnām.
Tas,
vai pikrīnskābe jeb “mīnu dzeltenais” tolaik bija populārs arī kukaiņu apkarošanā, nav skaidri zināms.
Tomēr jau 1933.gada novembrī žurnālā “Ühistegelised Uudised” ieteikts vielu izmantot prusaku apkarošanai. 2.pasaules kara laikā tā ar nosaukumu “prusaku krīts” pat tika pārdota aptiekās.
“Prusaku krīta” lietošana bija vienkārša – vajadzēja vien savilkt līnijas vietās, kur prusaki pulcējas, piemēram, uz virtuves sienām un grīdas. Iemesls, kādēļ viela pievilināja prusakus, nav zināma, bet zinātnieki spriež, ka tos piesaistīja saistvielas vai pašas indes smarža.
Vēlākajās “prusaku krīta” versijās varētu būtu bijis pievienots arī permetrīns, kuru joprojām izmanto insekticīdos. Kaitēkļu kontroles uzņēmuma pārstāve Anneli Jaksena (Annely Jaksen) atcerējās, ka krīts ticis izmantots arī padomju laikos, un vēlāk dzirdēts, ka tajā bijis permetrīns. Tartu Universitātes bioorganiskās ķīmijas profesors Uno Māorgs (Uno Mäeorg) apstiprināja, ka kukaiņi reaģē uz noteiktām vielām, kas tos vai nu pievilina, vai atbaida. Viņš piebilda, ka, tā kā to sauca par “prusaku krītu,” tas acīmredzot uz tiem iedarbojies.
“Mīnu dzeltenais” gan efektīvi samazināja prusaku skaitu, tomēr no tā linijām pēc tam bija sarežģīti atbrīvoties.
1987.gadā laikrakstā “Nõukogude Hiiumaa” publicētajā rakstā bija stāstīts par gadījumiem, kad nācies līnijas no sienām izskrāpēt kopā ar virsējo krāsas kārtu.
Pikrīnskābe un līdzīgas vielas ir indīgas un nestabilas, un, reaģējot ar metāliem, kļūst sprādzienbīstamas. Lai gan padomju laikā izmantotais krīts varētu būt bijis gatavots no stabilākiem savienojumiem, tā lietošanu visticamāk izbeidza stingrāku drošības prasību dēļ. Martins norādīja, ka pikrīnskābe ir ļoti indīga un bīstama, un, viņaprāt, to vairs neizmanto arī ieroču rūpniecībā.
Savukārt Māorgs stāstīja, ka viela mazos daudzumos varēja nebūt īpaši bīstama. Viņš krīta pazušanu no veikalu plauktiem drīzāk skaidro ar slikto reputāciju un sociālo stigmu. “Lai tā uzsprāgtu, nepieciešama detonācija. Tāpat kā šaujamieročiem nepieciešams uzsitiens pa kasetni, arī pikrīnskābei būtu jāsaņem trieciens, lai tā sprāgtu. Šodien varas iestādes droši vien to neatļautu,” sacīja zinātnieks.
Cilvēki ar pikrīnskābi nesaindējās galvenokārt tādēļ, ka “prusaku krīts” bija īstermiņa risinājums, un tika lietots salīdzinoši nelielos apjomos. Martins norādīja, ka daudzos gadījumos indes iespaids ir atkarīgs no ķermeņa masas – proporcijas starp indes daudzumu un ķermeņa svaru. Viņš gan piebilda, ka arī ēkas savulaik bija “caurākas,” un notika labāka gaisa apmaiņa. Tāpat
indes ietekmi dažkārt varot konstatēt vien vairākus gadus vēlāk,
vai arī iedarbība izpaužas nākamajās paaudzēs.
Jaksena, kura jau 25 gadus strādā kaitēkļu apkarošanas sfērā, pastāstīja,ka šobrīd tiek izmantotas divas galvenās metodes: želejveida indes un indes izsmidzināšana. Želejveida ēsma tiek novietota vietās, kur prusaki pārvietojas. Pēc želeja apēšanas tie indi aiznes uz perēkli, tālāk iznīcinot sugasbrāļus. Savukārt indes smidzināšana tieši iedarbojas uz to iespējamajiem pārvietošanās ceļiem, no spraugām grīdas dēļos līdz stūriem zem izlietnēm. Tur tā saglabājas vairākas nedēļas. Jaksena skaidroja, ka, par spīti plaši izplatītajam uzskatam, smidzināšana neaizdzen prusakus uz kaimiņu mājokļiem, un ilgstošais efekts iznīcina arī oliņas vai nākamās prusaku paaudzes.
Neskatoties uz mūsdienu paņēmieniem, kaitēkļu apkarotāju un prusaku sacensība joprojām ir spraiga. Tie ievērojamā tempā pielāgojās sintētiskajam insekticīdam DDT un citiem, kas iedarbojas uz kukaiņu nervu sistēmu. Mainoties paaudzēm, izplatījās gēnu mutācija,s kas padarīja kukaiņus noturīgākus pret nervu indēm. Tāpat tika novērota arī uzvedības maiņa. Piemēram, dažas prusaku populācijas vairs nepiesaistīja glukoze, līdz ar to indes sajaukšana ar cukuru kļuva bezjēdzīga.
Lasiet arī: Eiropā pieaug nelegālo pesticīdu tirdzniecības apjoms