Šis ir laiks, kad ekonomika ir atkarīga no sala, un mūsu vērtību skalas augšgalā atgriežas brīvība – tā SEB bankas atskatu uz aizejošo gadu iesāk tās valdes priekšsēdētāja Ieva Tetere, brīdinot par iespējamu recesiju Baltijas valstīs.
Viņas ieskatā šī gadsimta trešā desmitgade ir sākusies kā drudžains barjerskrējiens – kad pasaule sāka uzelpot pēc kovida nelaimes, sekoja nākamā – Krievijas agresija Ukrainā, ieilgstošs karš ar visām no tā izrietošajām sekām enerģētikā, sociālajā sfērā, ekonomikā.
Virspusēji atskatoties uz šiem dažiem gadiem, pirmajā brīdī gribas tos pat nodēvēt par «zudušu laiku», saka Tetere – galvenokārt dēļ iespējām, kas palikušas nepiepildītas, jo enerģija bija jāvelta likstu, krīžu un nelaimju pārvarēšanai. Tomēr, viņasprāt, tas nebūtu tiesa, jo katrs no milzīgajiem izaicinājumiem ir devis savas mācības.
«Kovids kvalitatīvi jaunā līmenī pacēla mūsu spēju cīnīties ar pandēmijām, kā arī lika pārvērtēt valstu attieksmi pret veselības aprūpi, pieprasīja mūs plaši un strauji ieviest digitālus risinājumus pakalpojumiem un mainīja darba ikdienu.
Krievijas agresija ir stiprinājusi Eiropas un NATO partneru vienotību, karš lika pārvērtēt brīvības un demokrātijas nozīmi, kā arī pamatīgi izmainīja valstu attieksmi pret savu enerģētisko drošību. Lai arī šīs ir bijušas (un aizvien ir) baismīgi dārgas mācības, tomēr
nebūtu pareizi šo laiku norakstīt kā zaudētu.
Ekonomikas uzrāvienu sagaidījām šī gada pavasarī, tūliņ pēc kovida pandēmijas iegrožošanas un ierobežojumu atcelšanas, – pieauga uzņēmumu iegādes un apvienošanās darījumu skaits, kas liecina par pārliecības atgriešanos investoros, strauji kāpa nekustamo īpašumu cenas un patēriņš kopumā.
Nieka astoņus mēnešus vēlāk dzīvojam jau pavisam citā realitātē, kur ekonomisti ir viens
par otru skeptiskāki nākotnes scenāriju prognozēs, valstu valdības risina enerģijas pieejamības un izmaksu jautājumus, bet nepieredzēti augstā inflācija cilvēkiem liek pārorientēties uz «izdzīvošanas režīmu» šoziem un nākamā gada pavasarī. Jāņem vērā, ka ziemas aukstākie mēneši ir vēl priekšā, un tie būs izšķiroši turpmākajām ekonomikas attīstības tendencēm.
Par ekonomikas nākotni lielā mērā var spriest, cita starpā pētot arī meteorologu ilgtermiņa prognozes.
Auksta ziema liks Eiropai krietni nodeldēt savus gāzes krājumus (un tas cels enerģijas cenas), bet silta ļaus būt taupīgākiem, pieprasījums pēc gāzes 2023. gada apkures sezonai nebūs tik augsts un enerģijas ietekme uz inflāciju kopumā nebūs tik liela. Šis ir gan Latvijas, gan visas Eiropas lielais izaicinājums – nodrošināt jaunus enerģijas ražošanas veidus, pamatā no atjaunīgajiem energoresursiem, lai ilgtermiņā izbeigtu gan energoatkarību no Krievijas, gan no fosilajiem resursiem.
Konkurences pamatfaktors būs ilgtspēja. Eiropas ambiciozie klimata mērķi nav atcelti – kaut arī Eiropas «zaļā kursa» ieviešana kara dēļ nenotiks tik strauji, kā bija iecerēts, tā saglabāsies kā viena no prioritātēm transporta, lauksaimniecības un mežsaimniecības, enerģētikas un ražošanas nozarēs. Ilgtspēja nostiprināsies kā viens no galvenajiem faktoriem biznesa un sabiedrības attīstībā, jo domāšanas un rīcības maiņa lielā mērā izšķirs mūsu dzīves apstākļus jau tuvākajās desmitgadēs.
Atslēgas faktors ceļā uz ilgtspējīgāku sabiedrību un klimata mērķu sasniegšanu, ir biznesa iesaiste un sabiedrības aktivizēšana. Tāpēc arī SEB Grupas ilgtspējas stratēģija paredz finansējuma piešķiršanu gan uzņēmumu zaļajiem projektiem, gan projektiem zaļās transformācijas veicināšanai, kā arī konsultatīvo pakalpojumu palielināšanu.
Šis ir milzīgu pārmaiņu un līdz ar to arī iespēju laiks. Kovids mudināja mūs ieviest jaunus digitālus risinājumus, savukārt enerģētikas krīze liek mums domāt par jauniem veidiem, kā izmantot atjaunojamos resursus enerģijas iegūšanai. Man gribas domāt, ka saules paneļi un vēja parki, lai arī ļoti nepieciešamas un vērtīgas tehnoloģijas, nebūs vienīgie risinājumi mūsdienu enerģētikas izaicinājumiem. Uzvarētāji būs tie, kuri turpinās investēt pētniecībā un attīstībā vai arī spēs ātri pielāgot un izmantot jau eksistējošas inovācijas.
Varbūt kaut kur nāksies kļūdīties vai secināt, ka kāda tehnoloģija mūsu rokās nonākusi pārāk agri.
Taču svarīgākais ir neļauties pasivitātei un meklēt jaunas iespējas.
Par vienu no 2022.gada raksturlielumiem ir kļuvušas procentu likmes. No inflācijas un iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājiem līdz kredītlikmēm un dažāda veida ieguldījumu ienesīgumiem. Kā apsteigt inflāciju un saglabāt uzkrājumu vērtību? Cik augstas būs starpbanku aizdevumu likmes? Kā mainīsies akciju tirgus un, kā tas ietekmēs pensiju uzkrājumus? Šie un līdzīgi jautājumi ir kļuvuši par ikdienā apspriestiem ne vien finansistu un uzņēmēju vidū, bet ģimenēs un draugu lokā.
Procentu likmes ir kļuvušas par vienu no aktualitātēm visā sabiedrībā. Tāpēc finanšu nozarei ir īpaša atbildība adekvāti un pamatoti skaidrot, – kas un kāpēc notiek ar mūsu uzkrājumiem, aizņēmumiem, ar naudas vērtību tagad un nākotnē.
Nozīmīga mācība ir saistīta ar kritumu akciju tirgos, kas no vienas puses ir drūma ziņa, jo sarūk agrāk iegādāto vērtspapīru vērtība, bet no otras – tā ir reta iespēja. Pēdējo 50 gadu laikā ir bijušas tikai septiņas reizes, kad pēc rekordu sasniegšanas cenas no sasniegtajām virsotnēm ir «atkāpušās» pat vairāk nekā par 20%. Tāpēc šī ir septītā labākā reize pēdējā pusgadsimta laikā «iepirkties» salīdzinoši lētāk. No otras puses – varu piekrist arī tiem pesimistiem, kuri uzsver: akciju tirgus jau ilgstoši nespēj atkopties un sasniegt savus iepriekšējos cenu līmeņus.
Starp citu, pēdējo mēnešu laikā vairums ekonomiku ir izrādījušas negaidīti augstu noturību pret procentu likmju un inflācijas pieaugumu, saglabājot arī zemu bezdarba rādītāju. Mājsaimniecības turpina tērēt naudu patēriņa veidiem, kas tika «bloķēti» kovida pandēmijas laikā, tai skaitā izmantojot uzkrājumus. Tomēr, kaut arī visa gada IKP pieauguma rādītājus 2023.gadam prognozējam minimāli pozitīvus, proti, nedaudz virs nulles, tomēr –
kopumā ir jāņem vērā, ka Baltijas valstu ekonomikas virzās uz recesiju.
Vislielākos draudus rada augstie inflācijas rādītāji, kas pamazām sākuši «nodedzināt» mājsaimniecību pirktspēju. Gada kopējo veikumu noteiks tas, cik dziļi «nosēdīsies» ekonomiskā aktivitāte gada sākumā un cik jaudas tai būs atgūties gada otrajā pusē.
Faktiski visu iepriekš minēto straujo pārmaiņu cēlonis un 2022.gadu raksturojošā zīme ir kopīga Eiropas, ASV un citu pasaules reģionu cīņa pret neizprovocētu, brutālu Krievijas agresiju Ukrainā. Līdztekus militārai un finansiālai palīdzībai, ko sniedzām Ukrainai, tika ieviestas apjomīgas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju. Eiropa ir apņēmusies tikt vaļā no gadu desmitiem ilgušās energoatkarības, kas mazinās Krievijas ienākumus, tāpat tos mazinās ierobežojumi attiecībās uz Krievijas naftu.
Apzinoties to, cik liela ir šī jautājuma «cena», 2023.gadā mums vēl un vēlreiz nāksies pierādīt pašiem sev, ka brīvība ir lielākā vērtība, pat, ja tās vārdā nākas no kaut kā atteikties, kaut ko mainīt savā ikdienā. Jo tikai nosargājot brīvību, tostarp, nelokāmi turpinot atbalstīt Ukrainu kā šīs cīņas priekšposteni, mēs varēsim turpināt domāt un rūpēties par citiem jautājumiem – ilgtspēju, inflācijas mazināšanu, latviešu valodu, darba tirgu, eksportspēju, veselības aizsardzību, izglītību un visu pārējo,» tā savu situācijas redzējumu noslēdz Ieva Tetere.
Lasiet arī: Gašpuitis: ekonomikas sabremzēšanās turpināsies
