Dailes teātra Lielajā zālē sāk izrādīt ilgi gaidīto izrādi, dramaturga Matīsa Gricmaņa un režisora Valtera Sīļa veidoto iestudējumu “Rīkojums nr. 2”. Dokumentālais trilleris stāsta par laiku, kad 2011. gadā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers izdeva rīkojumu par Saeimas atlaišanu. Iespējams, kādam skatītājam bija iespēja redzēt ko interesantāku par pašu izrādi, jo zālē viens otram blakus sēdēja bijusī veselības ministre Ilze Viņķele un uzņēmējs, Veselības ministrijas darba kritizētājs Covid laikā Aivars Markots.
Kā zināms, Ilze Viņķele bija Latvijas veselības ministre no 2019. līdz 2021. gadam un vadīja daļu no valsts Covid-19 krīzes pārvaldības. Turpretī Markots tolaik kritizēja toreizējo Veselības ministrijas darbu, apgalvojot, ka medicīniskās preces un testus valsts varēja iepirkt lētāk.
Sēžot viens otram blakus, neiztika bez spriedzes abu starpā, ko kā viens, tā otrs vēlāk aprakstīja soctīklos.
“Blakus sēdētājs par nelaimi izrādījās caurkritis diplomāts, PSRS komjaunatnes funkcionārs, tukš…sis un vienkārši rupjš un pretīgs cilvēks. Tāds, kas mani personiski nepazīst, bet katru reizi satiekot, atļaujas publiski aizskart un apsaukāt. Vakar nebija izņēmums,” pēc pirmizrādes sociālajā tīklā “Facebook” ierakstījusi Viņķele.
“Bet tad lietas notika citādi. Man līdzi bija dēls. Un viņš, dzirdot komjauniešu funkcionāra pretīgo izrunāšanos, vienkārši iedeva bulijotājam pretī. Un ziniet, ko? Preteklis aizvērās momentā. Kaut ko vēl mēģināja vervelēt, bet dēls iedeva pretī vēlreiz. Tā lai saprot – tu nerunāsi sliktu par manu mammu. Tādi sovjeti un gļēvuļi uzbrukt un pazemot ir spējīgi tikai tik tàlu, cik viņiem neiedod pretī. Izgāzt samazgas prot aizsegā – vislabāk sociālos tīklos. Secinājums – dodiet pretī. Nekavējoties. Un esmu lepna par dēlu,” sociālajos medijos ierakstījusi Viņķele.
Turpretī Aivaram Markotam ir cits skatījums par notikušo.
“Pēc vakardienas izrādes veselu pamfletu man par godu bija sacerējis kāds personāžs, ko krimināllietas materiālos dēvēs par Ilzi Viņķeli. Melīga un zaglīga intrigante, čuriku speciāliste. Viņķele labi zina, ka manos epastos un whatsapp sarakstē ar viņu C19 pandēmijas sākumā ir pietiekami daudz faktu, cenu un datumu, lai to zaglīgo darboni ietupinātu aiz restēm par to, kādus zaudējumus tā maita ir nodarījusi valstij un mums katram atsevišķi. Viņa labi zina, ko es domāju par viņu, ka viņas vieta ir cietumā un vēstures mēslainē,” savu ierakstu vietnē “Facebook” iesāk Aivars Markots.
“Liktenim diemžēl bija labpaticies mūs nosēdināt blakus Viņķelei un viņas dēlam. Un zinot manu attieksmi pret viņu, šī caurkritusī darbone, kas tagad iesēdināta siltā amatā Vaivaros, izmetot no turienes starptautiski cienījamu nozares speciālisti, nezkāpēc bija iedomājusies, ka sveicināšos vai saviesīgi čalošu ar viņu. Aizvainotā būtne sāka nervozi komentēt manu personību, taču tas mani kkā īpaši netraucēja. Varēja tik manīt, ka puika reāli kļuva nervozs un šķita, ka viņam blakus sēž kkāds monstrs.
Uguni situācijai piesvieda Nacionālā teātra direktors Vītola kungs, kurš starpbrīdī, neko ļauna nedomājot un nezinot, ka man blakus sēž Viņķeles dēls, pienāca un dzēlīgi apjautājās, kāpēc tāda nozīme iestudējumā piešķirta tajos laikos neko nenozīmējošajai Viņķelei. Uz puiku tas iedarbojās kā elektriskās strāvas sitiens. Sakās otrais cēliens. Viņķele diezgan skaļā balsī turpināja viņam presēt smadzenes par blakussēdošo “čekistu un komunistu”. Un tad vēl tā negaidītā sižeta līnija par Blaumaņa Edgaru un Kristīni vienā valdībā. Nabaga džeks ik pa brīdim notrausa asaras. Nezinu, man nav ne mazākās nojausmas, kur viņš bija un ko zināja tajos laikos, bet man tā džeka kļuva arvien un vairāk žēl.
Kad izrāde bija beigusies, džeks pagriezās pret mani un teju vai sāka kliegt – vajag domāt, ko runā… un šos vārdus kā mantru atkārtoja vairākas reizes. Foršs, simpātisks čalis. Vīrišķīgs. Mēģināja aizstāvēt mammu. Pret ko aizstāvēt, nezinu. Tieši tāpēc es klusēju. Neteicu ne vārda. Kaut arī varēju. Tikai daži mani teikumi tam puikam būtu satricinājuši ticību viņa mammas godīgumam un patiesumam. Tāpēc es klusēju. Nabaga džeks visu afterparty ar acīm man sekoja naidā un neizpratnē zvērojošām acīm. Viņš ienīda to monstru, ko viņam bija uzzīmējusi viņa mamma.
Un tagad par to, kāpēc nolēmu nolaisties tik zemu un šo tekstu uzrakstīt. Mums visiem ir sava vēsture, savas problēmas un ienaidnieki. Mēs visi karojam savus karus. Viens cienījamāk, cits mazāk cienījami. Viens cenšas mobilizēt pēc iespējas lielāku sabiedroto un atbalstītāju loku, cits vnk cenšas runāt taisnību, neskatoties uz sekām. Man dzīvē ir bijušas lielas vilšanās un nodevības, tajā skaitā no ļoti tuvu cilvēku puses. Es neatriebjos. Es vnk šos cilvēkus izsvītroju, pārstāju kontaktēt. Jo nekad nevajag atgriezties tur, kur tevi ir nodevuši. Bet ir arī vēl viens princips – nekad savi kari nav jāpārnes uz draugu un bērnu pleciem. Mūsu kari vai nodevības ir mūsējās, un nav jāaģitē draugi un bērni ieņemt vienu vai otru pusi. Tieši tāpēc man joprojām ir lieliskas attiecības ar daudziem to savu kādreizējo draugu bērniem, man ir lieliskas attiecības arī ar savu (es nesaukšu viņus par ienaidniekiem.. tie ir vienkārši nodevēji un/vai uzmetēji, savus solījumu nepildītāji vai politiskas prostitūtas) bijušo draugu draugiem.
Tas, ko izdarīja Viņķele. bija tieši tas. Ar savu pretīgo intrigantes dabu viņa sačakarēja savam dēlam vakaru. Foršam vīrišķīgam džekam. Un varbūt ne tikai vakaru. Un tas vēlreiz apliecināja, kāds mēsls viņa ir…” vietnē “Facebook” raksta Markots.
Dramaturgs Matīss Gricmanis uzrakstījis lugu, kuras pamatā ir vairāk nekā 20 intervijas ar tiešajiem tā laika notikumu dalībniekiem visās iesaistītajās pusēs: prezidenta kancelejā, Saeimā, drošības iestādēs, valdībā, “Zatlera Reformu partijas” vadībā – lielākoties tie ir cilvēki, kuri vairs neatrodas sabiedrības uzmanības centrā, bet toreiz bija notikumu epicentrā. Dramaturgs caurskatīja arī arhīvus un tā saucamās “oligarhu lietas” materiālus.
“Teātris kopš pirmsākumiem ir politikas neatzītais brālis. Viss uz teātra skatuves ir liecība par to, kas notiek uz politikas skatuves, bet ko ne vienmēr drīkst skaļi pateikt. No vienas puses, man šis ir ļoti personīgs darbs, jo es pats strādāju 10. Saeimā, kuru atlaida pēc rīkojuma Nr. 2, bet no otras puses, šis ir mēģinājums palūkoties uz Latvijas jaunāko laiku politisko vēsturi un izprast, cik liela loma ir viena cilvēka personīgām izvēlēm – cik ļoti no svara ir viena cilvēka lēmums būt drosmīgam, kad politiski izdevīgāk ir padoties draudiem un bailēm. Daudziem Latvijas politiķiem piemīt drosme, gudrība un atbildība, bet ne visiem visas trīs, un visiem tās ir dažādās proporcijās. Šo izrādi esam veidojuši, lai tās vairotu,” norāda dramaturgs.
Izrāde tapusi pēc 2023. gada izrādes “Kur pazuda valsts” panākumiem, kas arī runā par vēstures notikumiem un prezidentu Kārli Ulmani.
Lomās: Artūrs Skrastiņš (Prezidents Zatlers); Mārtiņš Meiers (Kanclers); Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Sandra); Kaspars Dumburs (Robis); Kristīne Nevarauska (Solvita Āboltiņa); Toms Veličko (Edgars Jaunups); Andris Bulis (Kristovskis); Jana Herbsta (Ilze Viņķele); Imants Strads (Valdis Dombrovskis); Lauris Dzelzītis (Aivars Lembergs); Ģirts Ķesteris (Andris Šķēle); Lauris Subatnieks (Ainārs Šlesers); Katrīna Griga (Juta Strīķe); Klāvs Kristaps Košins (Juris); Vita Vārpiņa (Žurnāliste / Lilita).
Lasiet arī:
“Profesionāls melis!” – Olgai aizdomas, ka Kaspars Kambala ir neuzticīgs
Tiesās indieti par avārijas izraisīšanu, kuras rezultātā cietušajam amputēti apakšstilbi
Alpīnistam Mārtiņam Bilzēnam dienas laikā saziedo vairāk nekā 70 000 eiro
VIDEO | Ukrainas droni vienlaikus uzbrukuši divām lielām ķīmiskajām rūpnīcām Krievijā
Tiesā skata lietu par žurkas emocijzīmes lietošanu sarakstē
Nosauktas zodiaka zīmes, kam līdz jūnija beigām gaidāms īpaši labvēlīgs periods