Starptautiskā tiesvedība Latvijas valstij ar Krievijas baņķieri Grigoriju Guseļņikovu ir noslēguma stadijā, un valsts neplāno ar viņu izlīgt – ziņo TV3 analītiskais raidījums Nekā personīga. Tas vēsta, ka, tiesājoties ar banķieri, valsts jau advokātu izdevumos ir samaksājusi 4, 5 miljonus eiro.
Finiša taisnē Starptautiskajā šķīrējtiesā Londonā nonākusi Krievijas baņķiera Grigorija Guseļņikova ģimenes prasība pret Latvijas valsti. Guseļņikovs cenšas pierādīt, ka zaudējumus viņa investīcijām Norvik bankā nodarījusi valsts iestāžu patvaļīgā rīcība un amatpersonu koruptīvās darbības.
Lai atspēkotu šos argumentus, Latvija nolīgusi dārgus ārvalstu advokātus. Šovasar Londonā tribunāls uzklausīja svarīgus lieciniekus. Zināms, ka Starptautiskajā šķīrējtiesā liecināja gan kādreizējais Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs, gan arī bijušais galvenais banku uzraugs – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTL) vadītājs Pēters Putniņš. Rakstveida liecības sniedzis arī uzņēmējs Renārs Kokins.
Krievijā dzimušais un augušais Guseļņikovs patlaban ir Lielbritānijas pilsonis. Pirms desmit gadiem tobrīd vēl ar Krievijas pasi viņš iegādājās Norvik banku. Atļauju deva abi mūsu valsts drošības dienesti, darījumu akceptēja banku uzraugs. Vēlāk kredītiestādi pārsauca par PNB banku, un no tās gandrīz 100 tūkstošiem klientiem 40 tūkstoši bija pensionāri. Tobrīd tā bija astotā lielākā banka Latvijā.
Vēl tikai pirms pāris gadiem Rīgas klusajā centrā atradās Norvik bankas galvenā filiāle ar . Tagad bankai ir maksātnespēja, bet tās lielāko akcionāra Guseļņikova tiesāšanās ar Latviju valstij līdz šim izmaksājusi jau četrus ar pusi miljonus, vēsta Nekā personīga.
Sadarbība ar valsts iestādēm PNB banku kontrolējošajam Guseļņikovam neveidojās, kā tika cerēts. Banku uzraugs
lielas naudas līdzekļu summas atzina par noziedzīgi iegūtām,
līdz ar to kredītiestādei bija nepietiekams pašu kapitāls un tās darbība tika ierobežota.
Bankas akcionāri uzstāja, ka Latvijas nepārtraukta un nepamatota spiediena rezultātā banka cieta zaudējumus un nonāca līdz maksātnespējas riskam. Regulators šādi it kā rīkojies, jo uz to esot uzstājis kādreizējais LB prezidents Rimšēvičs, kuram esot “morāla vara pār Finanšu un kapitāla tirgus komisiju”. Tāpēc 2017.gada nogalē Guseļņikova ģimene un banka Starptautiskajā šķīrējtiesā iesniedza prasību pret Latvijas valsti.
Šķīrējtiesā Guseļņikovs stāstīja par korupciju, kas valdījusi Latvijas banku uzraudzības vidē un kuras arhitekts esot Rimšēvičs. KNAB izvirzītās apsūdzības Rimšēvičam – Trasta Komercbankas sakarā – nenoliedzami ļauj Guseļņikova vārdiem izskatīties ticamākiem.
Guseļņikovs apgalvo, ka no viņa 2016. un 2017. gadā
vairākkārt esot izspiesti kukuļi.
Krievijā dzimušais baņķieris šķīrējtiesai arī detalizēti apraksta, ka starpnieks starp viņu un Rimšēviču bijis Renārs Kokins, kādreiz labi zināmā uzņēmēja Ulda Kokina dēls, kurš esot organizējis Rimšēviča slepenās tikšanās un pildījis pastnieka lomu koruptīvajās shēmās.
Guseļņikova saites ar ietekmīgiem, politiski svarīgiem cilvēkiem parādās arī caur kādu dokumentāli pierādītu darījumu. No Guseļņikova bankas
it kā par konsultācijām pusmiljonu saņēma
arī tobrīd Rīgas domes deputāta, iepriekš KNAB darbinieka Jura Juraša ģimene.
Tomēr Guseļņikova pozīcijas vājina bankas bēdīgais gals. PNB Banku 2019.gada vasarā slēdz tās tiešais uzraugs Eiropas Centrālā banka (ECB) – īsi pēc tam, kad Guseļņikovs pasteidzās veikt akcionāru maiņu. Bankai bija nepietiekams kapitāls, un ECB nebija uzticības jaunajiem akcionāriem.
Latvijas pusi šķīrējtiesā pret Guseļņikovu pārstāv Valsts kanceleja un divi valsts noalgoti ārvalstu advokātu biroji – Parīzes Savoie Arbitration un Ženēvas LALIVE.
Valsts kancelejas Juridiskā departamenta jurists Dainis Pudelis skaidro raidījumam:
“Šiem diviem minētajiem advokātu birojiem juridisko pakalpojumu sniegšanai samaksāts 4, 5 miljoni eiro. Un, protams, darbs pie lietas vēl turpinās. Un šī
summa, jāsaka, diemžēl, bet pieaugs.
Mēs konstatējām, ka lieta ir ļoti komplicēta, prasītāju – mūsu oponentu stratēģija ir pietiekami agresīva. Viņu puse izmanto lielus resursus šīs lietas vešanai.”
Guseļņikova prasība balstās uz Latvijas un Lielbritānijas 1994.gadā noslēgto līgumu par investīciju aizsardzību. Šis līgums vairs nav spēkā. Taču šķīrējtiesas tribunāls lēmis, ka iepriekš dibinātas attiecības pelna aizsardzību.
Lasiet arī: Saeimas izmeklēšanas komisija tomēr pieņem galaziņojumu par banku “kapitālremonta” sekām
