Maskava un Kijiva regulāri apmainās ar gūstekņiem, atgriežot aptuveni 3 600 Ukrainas karagūstekņu un pilsoņu, taču saskaņā ar jaunākajiem Ukrainas Aizsardzības ministrijas datiem kopš Kremļa iebrukuma Ukrainā Krievijas gūstā ir gājuši bojā vismaz 177 ukraiņu gūstekņi, bet tiek uzskatīts, ka tūkstošiem cilvēku joprojām atrodas Krievijas apcietinājumā un ir pakļauti lielam riskam, piektdien, 4.oktobrī, vēsta “Politico”.
“Jo vairāk laika viņi pavada Krievijas cietumos, jo tuvāk nāvei viņi ir,” sacīja Ukrainas Aizsardzības ministrijas struktūrvienības Koordinācijas štāba par izturēšanos pret karagūstekņiem pārstāve Viktorija Cimbaļuka.
Cimbaļuka sacīja, ka starptautiskās uzraudzības neesamības dēļ reālais Krievijas apcietinājumā mirušo skaits, visticamāk, ir krietni lielāks. “Tas ir mūsu rīcībā esošais skaitlis,” viņa sacīja, jo “ne visi līķi ir atdoti” un Krievija neapstiprinot, ka daudzi atrodas gūstā.
Jau gadiem ilgi tiek plaši ziņots par to, ka Krievija slikti izturas pret ieslodzītajiem,
kā arī represijas pret pilsonisko sabiedrību ir veicinājušas vardarbības normalizēšanu un ieslodzījuma vietu amatpersonu nesodāmības kultūru.
Ukrainas karagūstekņiem ir vēl sliktāk, teikts ceturtdien publicētajā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja ziņojumā, kurā norādīts, ka sagūstīto militārpersonu spīdzināšana ir “plaši izplatīta un sistemātiska” un notiekot ar Krievijas vadības svētību.
“Dažas Krievijas Federācijas sabiedrībā pazīstamas personas ir atklāti mudinājušas uz necilvēcīgu izturēšanos pret Ukrainas karagūstekņiem un pat to nogalināšanu,” teikts ziņojumā.
Ziņojumā arī norādīts, ka kopš 2023.gada marta ir reģistrēti 11 ukraiņu nāves gadījumi, kā arī nenoteikts skaits pašnāvības mēģinājumu un “viens dokumentēts pašnāvības gadījums, kas esot noticis atkārtotu spīdzināšanas darbību dēļ”.
Danilo Kravecs, 23 gadus vecais dronu pilots no Ļvovas, pēc tam, kad 2022.gada novembrī tika sagūstīts pie Vuhledaras, nodzīvoja 175 dienas gūstā četros dažādos cietumos, līdz pagājušā gada aprīlī tika atbrīvots apmaiņā.
“Spīdzināšana, piekaušana – tā man bija ikdiena,” viņš stāstīja “Politico” ar vēsumu.
Pēc sagūstīšanas viņam lika izvēlēties vai zaudēt pirkstu vai kāju, un viņam tika izpildīts inscenēts nāvessods.
Kad viņš nonāca cietumā Doneckā, “mūsu galvas bija aizsegtas un mums lika izģērbties,” viņš sacīja. “Viņi vienmēr liek izģērbties,” viņš sacīja, īsi raksturojot to, kas notika pēc tam, kā “seksuālu vardarbību”.
Apsargi salauza viņam kājas tetovējuma dēļ, kas, pēc viņu domām, liecināja, ka viņš var bēgt, un Kravetsam, kurš gūstā zaudēja 16kg, sakot, ka “viņi prot atrast iemeslu, lai spīdzinātu vai piekautu”.
ANO ir dokumentējusi smagu vardarbību pret karagūstekņiem, tostarp badināšanu, liekot viņiem ēst tārpus, ziepes vai papīru, kā arī tādas spīdzināšanas metodes kā adatas zem nagiem, smacēšana un draudi par dzīvnieku uzbrukumiem. Ieslodzītie bija spiesti arī dziedāt krievu patriotiskās dziesmas un vērot citu spīdzināšanu.
Saskaņā ar Ženēvas konvencijām valstīm, kurās notiek karš, ir jānodrošina neatkarīgiem novērotājiem piekļuve gūstekņiem un jāļauj sazināties ar ģimenēm, taču, kā norāda ANO, Krievija vairākkārt nav izpildījusi šo prasību. Cimbaļuka sacīja, ka Krievija atsakās apstiprināt tūkstošiem gūstekņu atrašanās vietu, atstājot viņu ģimenes ciešanās un neziņā, vai viņu mīļie ir dzīvi.
Katerina Nazarija sacīja, ka nav runājusi vai dzirdējusi no sava vīra, kopš viņš pirms 830 dienām nonāca gūstā netālu no Mariupoles. Katru reizi, kad viņai zvana tālrunis, viņa izjūt bailes, jo uztraucas, ka tas atnesīs ziņas par vīra nāvi.
“Mēs atgriežamies viduslaikos,” viņa teica. “Ja pasaule tagad klusēs, Krievija to uztvers kā zīmi, ka tā var nesodīti turpināt.”
ANO uzskaitīja arī ukraiņu sagūstīto krievu karagūstekņu spīdzināšanas gadījumus, taču norādīja, ka tie tika pārtraukti, tiklīdz viņi nonāca cietumu sistēmā. Neatkarīgiem novērotājiem ir neierobežota piekļuve Krievijas karagūstekņiem.
