Bezpartejiskais, privātuzņēmējs, privātpersona. Vienlaikus – valdību veidojoša politiskā spēka radītājs un vadītājs. Saruna (viņa politiskās noslodzes dēļ –attālināta) ar atbildēs viegli tehnokrātisko Uldi Pīlēnu pašā nedēļas sākumā aizritēja, šķiet, Apvienotā saraksta līderim rokā turot jaunās valdības deklarāciju.
Varu vien minēt, ko šajā dokumentā saskata «īstie» politiķi, bet sajutu, ka arhitekts tajā redz cītīgi izstrādātu rasējumu, kam jāpārtop veiksmīgā jaunbūvē.
Kā Jūs raugāties uz to, ka politiskās karikatūrās tiekat zīmēts kā dzeltena plastmasas rotaļlieta vannai? Pagaidām, šķiet, tādas redz tikai žurnālā Ir, bet, pieļauju, mode ies plašumā.
– Ļoti pozitīvi raugos. Dzeltenais plastmasas pīlēns bija arī mūsu vēlēšanu kampaņas autobusa talismans.
Oi, es to nemaz nezināju… Pats galvenais jautājums mūsu sarunā: kas turpmāk notiks Rīgas un Ventspils ostā, vai tajās turpināsies «Bordāna reforma»?
Šī nav interese par to, kam ostās būs politiskā virsroka – valstij vai pašvaldībai. Tās pārvaldīšanā jābūt pārstāvētiem uzņēmumiem, kuri strādā terminālos un piestātnēs, atrod un pārkrauj kravas, pārvadā pāri jūrai pasažierus. To jau sadzirdēju Māra Kučinska teiktajā, to tieši ostiniekiem solīja Uldis Sesks. Kas Jums šajā sakarā sakāms?
– Ir punkts valdības deklarācijā, ko es nolasīšu, pēc tam paskaidrošu. Tas skan: «Turpināsim pabeigt un uzlabot ostu pārvaldības reformu, pilnveidojot pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā, efektīvāk izmantosim Latvijas ostu sociālekonomisko potenciālu, piesaistot tranzīta kravas no jauniem virzieniem.»
Kas tajā pateikts? Tas, cik dažādi mēs esam šajā koalīcijā. Nacionālā apvienība (NA) un Jaunā Vienotība (JV) ir aizgājušās valdības dalībnieki un šīs ostu reformas autori. Nu, labi – tās politiskie nesēji. Pienākot klāt Apvienotajam sarakstam (AS), šajā politikā tomēr ir notikušas korekcijas, ko AS ievirzīja.
Tas nozīmē, ka JV un NA, negribot šķirties no 13.Saeimas laikā sāktās reformas prasības – veidot kapitālsabiedrības Rīgas un Venspils ostās –, tomēr piekrīt AS redzējumam, ka Liepājas modelis ir pārvaldībā šobrīd labākais un nepieciešamākais.
Es par to pārliecinājos vēlēšanu braucienā uz Venstpili – runājot ar ostniekiem, kuri atzina, ka Liepājas modelis viņiem būtu labs. Tāpēc mums ir apņēmība, tāpēc deklarācijā rakstīts «pilnveidojot pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā»…
Mūsu izpratnē bez pašvaldības līdzsvarojošas lomas ostu attīstība nav stratēģiski iespējama.
Ne Rīgā, ne Ventspilī. Tai jābūt obligāti, pat ja JV un NA saka, ka abās ostās grib kapitālsbiedrības.
Atvainojiet, bet es prasīju par UZŅĒMUMU līdzdalību!
– Kā jau teicu, Liepājas modelis – ar valsts, pašvaldības un uzņēmēju proporcionālu iesaisti – ir pats labākais. Šis tika sadzirdēts diezgan nepārprotami. Protams, tam vēl nav risinājuma, bet skatīsimies, kā NA satiksmes ministrs sadzirdēšanu būs sapratis. Liepājas modelis tika izskatīts kā potenciālais pārvaldības modelis. Tās gan nav visas koalīcijas domas, bet mēs turpināsim uzstāt uz šo modeli, pat ja tā juridiskā forma būs kapitālsabiedrība.
Jūs nedomājat, ka JV un NA aizstāv reformu ne jau tāpēc, ka pašām tā šķistu pareiza, ka abām tur būtu kāds labums? Aizstāv tāpēc, ka vienkārši nevēlas atzīt pārpolitizētu likumdošanas brāķi. Baidās atzīt kļūdu: ak, tad taču cietīs premjera un abu partiju autoritāte…
– Es Jums neko tādu neesmu teicis. Taču Jums ir leģitīmas tiesības tā formulēt šīs lietas.
Rodas iespaids, ka valdības veidotājiem labklājības politika ir vilks, ko labāk nepiesaukt. Vai pat striķis, par ko dažā mājā jāklusē. Arī šis ir neapejams jautājums mūsu sarunā, jo tautai ir vienalga, ka pabalsti un pensijas nav AS uzticēts «lauciņš».
It kā dīvaini, ka to prasu miljonāram, bet varbūt tieši tāpēc: kāds ir Jūsu redzējums – kā labklājības politiku var veidot tagad un ar naudu, kas valdībai ir vai nav pieejama?
– Labklājības politika ir viens no Latvijas – un jebkuras valsts – pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tas pirmkārt. Otrkārt – šī politika nevar turpināties bez pārmaiņām, un AS ir nācis kā pārmaiņu virzītājs.
Protams, JV vinnēja vēlēšanas pietiekami pārliecinoši. Mums bija divas iespējas: palikt opozīcijā vai tomēr, respektējot pietiekami lielo 11 procentu vēlētāju atbalstu AS, veidot politiku – arī labklājības sektorā – no pozīcijas iespējām.
Sāksim ar reģioniem. To disproporcionāla attīstība nav pareiza ilgtspējīgai labklājības valstij. Reģioniem ir jāattīstās līdzsvaroti, lai cilvēki tajos dzīvo un strādā, saņem pieklājīgas algas, spētu nodrošināt saviem bērniem izglītību, sev – vecumdienas.
Otra tēma. Deklarācijā ir minēts vienkāršots mehānisms nodokļu aprēķināšanai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai veicinātu saimniecisko aktivitāti. Jo tā būs lielāka, īpaši reģionos, jo augstāka būs kopējā labklājība. Jo tā būs augstāka, jo vairāk varēsim maksāt pensijās.
Nākamā tēma – Džini indekss*. Mums ienākumu atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem ir pārāk liela, tā ir jāmaina. To var mainīt ar eiropejisku, normālu darba tirgus politiku, ar veiksmīgu, nodokļus maksājošu uzņēmējdarbību un proporcionalitāti nodokļos – saprātīgā veidā. Lai mēs ar saviem nodokļiem Baltijā būtu līdzvērtīgi konkurencē. Tāds ir mūsu mērķis, mūsu apņemšanās, strādājot šajā koalīcijā.
Deklarācijā ir 213.punkts, kas tur radies ne bez AS ziņas: «Izvērtēsim administratīvi teritoriālās reformas rezultātus, sociālo un ekonomisko ietekmi, nodrošināsim sabiedrības un kopienu plašu un efektīvu iesaisti Latvijas teritorijas attīstības un pārvaldības procesos.»
Reforma nav ideāla, mēs to kritizējam, kritizēsim un piedāvāsim risinājumus. Jo virkne tēmu tur vispār nav līdz galam atrisinātas. Piemēram, civilā aizsardzības organizēšanai būtu vajadzīgas otrā līmeņa pašvaldības – varbūt pat plānošanas reģionu apmēros. Tāpat skolu tīkla izvērtēšana ir jāskata lielākā mērogā, nevis viena novada ietvaros. Ceļu tīkls arī iet pāri novadu mērogam.
Revolūciju te neviens netaisīs. Reformu vērtēs no tās ieguvumiem un zaudējumiem. Ja vajadzīgas racionālas korekcijas, tad tās, mūsuprāt, ir jāveic. [..]
Jūsu personiskās attiecības ar, teiksim tā, dažu Vienotības politiķi siltumu neizstaro. Šķiet, nu jau tāpat ir ar NA politiķiem. Viņi ir profesionāļi, dažs politikā strādā divas desmitgades, cits tuvu tam. Šiem cilvēkiem Jūs – nevis AS politiķi! – esat diletants. Viņiem praktiskās lietas jārisina, «tauta jāpabaro». Jūs, bezpartejisks miljonārs, varat atļauties domāt (ceru, ka tā) un izteikties ideālistiski, sapņot un izteikt savas vīzijas publiski, par reitingu nesatraucoties. Pats jūtat bezdibeni starp viņiem un sevi?
– Vai tas vispār ir aizvainojums: būt diletantam, ja redzi politiku, kas tika īstenota, un tās rezultātus? Kur esam tādejādi nonākuši, JV un NA tandēmam vedot mūs šos četrus gadus? Tajos ir ārkārtīgi strauji audzis valsts ārējais parāds…
Bija taču kovids…
– Taisnība, bet tas bija arī kaimiņiem – Igaunijā, Lietuvā, pāri jūrai Zviedrijā. Tā absolūti nezaudēja ekonomisko jaudu, ari kovida apkarošanā sasniedza labākus rezultātus.
Manā biogrāfijā par diletantu esmu saukts jau no jaunības gadiem.
Kad es, arhitekts, kļuvu par būvnieku. Kad kā arhitekts kļuvu par uzņēmēju. Man tas nav nekas jauns.
Svaigs skats no malas uz valstiskām lietām – kas jau kļuvušas par tik tehnisku rutīnu, ka JV un NA politiķi kopā ar ierēdņiem vairs pat iedomāties nevar, ka iespējams tās risināt citādāk – var būt svētīgs. Arī Latvijas attīstībai kopumā. Šajos mēnešos, diskutējot ar nosacītiem politiskajiem «pretiniekiem» – tagad koalīcijas partneriem – un ierēdņiem (kuri arī faktiski cenšas skaidrot savas pozīcijas, īpaši Finanšu ministrijā), es saprotu precīzi to, ko es redzu: mūsu politika un ierēdniecība darbojas pārāk fragmentēti.
Ministrijas ir pārāk feodālas saimniecības. Starp tām ir pārāk maz sadarbības. Valdībā ir pārāk maz tā sauktās «horizontālās» sadarbības digitalizācijas, labklājības vai ekonomikas tēmas risināšanā. Es dzīvē vienmēr esmu bijis optimists. Šo diskusiju rezultātā redzu, ka ir kaut kas saklausīts. Visi sākam domāt: jā, līdz šim ir bijis maz starpministriju sadarbības! Varu teikt, ka Ministru kabineta komitejas, kas tiek veidotas, lai nodrošinātu «horizontālo», efektīvāko sadarbību, ir laba lieta.
Es nekautrējos būt tāds, kam piemīt skats no malas, būt savādāk domājošs. Jaunas, radošas lietas var pieteikt tikai ar jaunu politiku. Mēs, AS, nākam ar pieteikumu, ka valstij jāmainās. Tas, kas bijis līdz šim – ka esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā, ka mums ir sliktākie rezultāti starp Baltijas valstīm –, nedrīkst turpināties.
Labprāt šādu skatu no malas – ārpus kādas politiskās tradīcijas – uzturēšu arī turpmāk.
Ir dažādas tradīcijas politikā. Vērtību politika, ieguvumu politika…
– Vērtību politika ir ļoti skaists jēdziens, ko es gribētu turēt kā karogu gana augstu.
Ko, Jūsuprāt, AS var paliekošu paveikt nozarēs, kas tam uzticētas – medicīna, iekšlietas, zemkopība, pašvaldību un vides, kā arī digitālā politika?
– Sāksim ar reģionālo politiku. Pagājušās Saeimas laikā nebija valdības sadarbības ar pašvaldībām. Šī dialoga atjaunošana, tā pacelšana daudz augstākā, kvalitatīvākā līmenī ir ministra Māra Sprindžuka galvenais uzdevums. Tas, ka viņš pats nāk no pašvaldībniekiem, tāpat tas, ka Saeimā ir daudzi cilvēki dažādos politiskos spēkos, kuri nāk no pašvaldībām, man dod cerības, ka pašvaldību loma 14.Saeimas politikā būs daudz lielāka.
Arī pašvaldību cilvēku prasīguma līmenis būs iespējami augstāks.
Latvijas attīstība ir iespējama, tikai pašvaldībām un valstij sadabojoties. Tas attiecas gan uz nodokļu pārdali, gan uz kopējām problēmām, kādas mums ir priekšā. Piemēram, atrast instrumentus, kas ļauj pašvaldībām attīstīt uzņēmējdarbību savā reģionā. [..] Beidzot – sākt īstenot pašvaldību ministrijā politiku, kas novērš disproporciju attīstībā starp Rīgas aglomerāciju un pārējo Latviju.
Par digitalizāciju – tā ir mūsu uzņēmējdarbības, labklājības, konkurētspējas tēma. Uzdevums ir liels un smags, tas nav līdz šim labi kustējies no vietas. Mēs zinām par neefektīvo e-veselību, zinām par datu nesavietojamību, kādēļ vajadzīgas izziņas no dažādām iestādēm, kas savā starpā nesazinās. [..] Taču AS uzņemas atbildību par digitālās politikas iedzīvināšanu, un, ceru, būs labi rezultāti.
Zemkopība. Mūsu koalīcijas veidošanas sākotnējo strīdu periodā AS kategoriski nostājās pret Latvijas valsts mežu akciju kotēšanu biržā. Mums izdevās izcīnīt, ka deklarācijā šādu punktu vairs neatrast. Valsts meži ir mūsu kritiskais resurss.
Latvija var saimniekot labāk, tai ir milzu zemkopības un mežu potenciāls. Varam aktivizēt mūsu kūdras izmantošanu, arī tas ir deklarācijā. Mēs varam padarīt lauksaimniecības politiku daudz efektīvāku, ar augstāku eksportspēju.
Iekšlietas. Tur tiek sūtīts mūsu pieredzējušākais politiķis ar ministra un premjera rūdījumu – Māris Kučinskis. Viņa uzdevumi nav vienkārši. Pirmkārt, Iekšlietu ministrija bijusi tādā kā aizmirstībā, tā nebūt nav starp labāk finansētājām, kamēr Aizsardzības ministrijai tika doti pietiekami resursi arī pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Viena lieta – sadarbībā ar premjeru nodrošināt tiesībsargājošām un iekšlietu iestādēm 2,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Otra – sakārtot sadarbību ar pašvaldībām, lai mēs nedzirdētu, ka jāver ciet ugunsdzēsēju posteņi!
Trešā lieta – nodrošināt lojalitāti Iekšlietu ministrijas darbiniekos.
Ceturtkārt – palielināt sadarbību ar pašvaldību policistiem. Viena no lielajām tēmām – radīt uz Ukrainā notiekošā kara fona nopietnu, virsnacionālu civilās aizsardzības konceptu, kurā sadarbojās Iekšlietu, Aizsardzības un Veselības ministrijas, pašvaldības un citi iesaistāmie.
Veselības ministrijas – kurā negribēja iet JV vai NA cilvēki – vadības smago pienākumu ir uzņēmusies Līga Meņģelsone. Viņas uzdevums ir ar pieredzējuša menedžera skatu apzināt nozares milzīgo problēmu loku. Deklarācijā ir rakstīts, ka «nodrošināsim pieaugošu finansējumu veselības aizsardzībai». Tur ir daudz izaicinājumu, bet redzu, ka kopumā ziņas no medicīnas profesionāļu vidus nāk ar lielām cerībām, ar vēlmi pieslēgties un palīdzēt ministrei.
Ģimenes ārsti, katastrofu medicīna, ambulatorā medicīna, rehabilitācija, onkoloģija – visur ir problēmas, visas tās jāšķetina. Visur nepietiek resursu. Iespējams, būs jāstrādā arī pie veselības apdrošināsanas. Lieli uzdevumi, kas maksimāli godprātīgi un efektīvi jārisina.
Mēs, kā zināt, esam par horizontālo sadarbību. Ja mums nav izdevies vinnēt vēlēšanās un virzīt savu Ministru prezidentu, kurš valdībā to nodrošinātu, tad centīsimies tādu veidot starp šīm četrām ministrijām. Ir lietas, ko var kopā risināt VARAM un Zemkopības ministrija, tāpat arī Veselības ministrija. Lietas, kas VARAM paveicamas kopā ar Iekšlietu ministriju. Ir daudzas problēmas, ko četras ministrijas var risināt kopā. Mēs mēģināsim to iedzīvināt un parādīt koalīcijas kolēģiem, ka var sadarboties daudz efektīvāk.
Vai Jūs pats esat apmierināts ar AS rezultātiem vēlēšanās, ar koalīcijas veidošanas gaitu, ar saņemtajiem portfeļiem?
– Mēs, AS, kas izveidojās 10.maijā un relatīvi īsā laikā apvienoja trīs partijas un bezpartejisku cilvēku biedrību, esam ieguvuši 11 procentu nobalsojušo pilsoņu uzticību un 15 Saeimas mandātus. Tas noteikti nav slikts rezultāts. [..] Šis iespējami ir pārmaiņu laiks, par ko signalizē arī ievērojami augstākā pilsoņu līdzdalība vēlēšanās.
Vadošie polittehnologi – vai tie, kas sevi par tādiem uzskata – prognozēja, ka Saeimā būs pārstāvētas no astoņām līdz divpadsmit partijām un tā būs sadrumstalota. Biju pārliecināts, ka tas nenotiks. Skatieties: Saeimā ir septiņas frakcijas, un valdību veido tikai trīs, nevis seši, pieci vai četri politiskie spēki. Tas, manuprāt, ir ceļš pareizas demokrātijas virzienā, un ar to esmu apmierināts. [..]
Vai koalīcijas sarunas varēja būt jēgpilnākas, uzreiz vienojoties par triju partiju valdību? Man vēlēšanu naktī jau bija skaidrs, ka tā ir vissaprātīgākā – šim laikam un šai ģeopolitiskajai situācijai – koalīcija. Par to, ka šis ceļš bija tik ērkšķains un ilgs, protams, neesmu apmierināts. Latvija gaidīja no trijiem, vairākos jautājumos relatīvi līdzīgi domājošiem politiskajiem spēkiem ātrāku un racionālāku reakciju.
Diemžēl no mūsu piedāvātā kolēģi no NA un īpaši no JV negribēja daudz ko pieņemt. Tātad viņiem šķita: kā strādāts līdz šim, tā jāturpina. Kas mums šķiet ne visai veiksmīgs, viņiem šķita ļoti veiksmīgs – piemēram, reformas. Kamēr mēs to izdiskutējām, diemžēl pagāja ilgāks laiks. Nu koalīcija ir izveidojusies – saņēmuši Saeimas mandātu, iesim uz priekšu.
Par ministriju iedalījumu – esmu neapmierināts, kā tas notika. Bez diskusijām ar partneriem, Ministru prezidenta kandidātam vienkārši noliekot uz galda piedāvājumu: šis būs jums, nekādu diskusiju! Tas, manuprāt, nav koleģiāli, nav tālredzīgi – jo neizvietojām labākos spēkus tiem labākajos posteņos.
Mūsuprāt, AS tiktu labāk galā ar sarežģīto satiksmes nozari. Arī aizsardzības tēmā mums bija daudz augstāks profesionālais kalums nekā kolēģiem. Protams, pret AS izturējās kā pret jaunpienācējiem. Iespējams, arī kā pret nopietniem konkurentiem nākamajos gados. Mēs tāpēc nevarējām uzvesties kā mazs bērns! Apņēmāmies ar iedalītajam ministrijām pierādīt: Latvija var labāk.
Ir viens jautājums, ko man šķiet ļoti svarīgs, tāpēc izmantošu «dienesta stāvokli». Nesen biznesa (un arī citu sociālo procesu) konsultants Armands Gūtmanis sev neierasti kategoriski kritizēja mūsu valdību. Rakstā, kas publicēts portālā Ir, viņš tai pārmeta ilūziju radīšanu sabiedrībā un īpaši uzņēmējos: ka mēs ES zaļo kursu drīkstot neuztvert nopietni, ka daudz ko no Briseles pieprasītā varēs ignorēt, atsaucoties uz vietējo specifiku. Tas Latvijai dārgi atspēlēšoties.
Gūtmanis – tieši savdabīgā, uz Eiropas viduci (ne mūsu politiķiem ierasti transatlantiski) centrētā, pat ģermanofilā skatījuma dēļ – ir manis ļoti respektēts eksperts. Arī Jūsu paziņa. Kā raugāties uz viņa bažām?
– Pirmā lieta, ko mums ir jāsaprot: kurš ir saimnieks Latvijā? Tiešām Briseles ierēdņi un tās dominējošie uzstādījumi? Kā saka Didzis Šmits, mūsu zemkopības ministrs: esmu Latvijas lobijs Briselē, nevis Briseles lobijs Latvijā!
Klimata tēmas ir saprātīgas. Neesmu pret zaļās politikas vadlīnijām. Mēs dzīvojam vienā pasaulē, otras mums nav.
Klimata tematika nedrīkst tikt risināta nesaprātīgā veidā.
Mums Latvijā liela daļa klimata rādītāju ir ievērojami labāki nekā Rietumeiropā. Piemēram, līdzīgi kā Somijā, kūdra ir mūsu nacionālā bagātība, nevis klimata tēma «kā tāda».
Brīdī, kad pasaulē ir enerģētiskā krīze, pārorientācija no Krievijas gāzes uz vietējo kurināmo, protams, izsauc īsā brīdī ogļskabās gāzes apjoma palielināšanos izmešos. Taču, ja mums ir kopējais ES uzstādījums tagad samazināt gāzes patēriņu par 15 procentiem, relatīvi īsā termiņā – atteikties no tās pavisam, tad ir jāizmanto vietējie resursi. Arī kūdra [pret tās dedzināšanu kategoriski iestājās «zaļais kurss» – D.L.], un ES to ļauj brīvi izmantot līdz 2030.gadam.
Tas ļauj mums attīstīt labākas dūmu filtrācijas tehnoloģijas, palielināt reģionālo energoresursu piesaisti, sākt arī nepārstrādājamo sadzīves atkritumu dedzināšanu, līdzīgi Dānijai. Akli, bez savām saimnieciskām interesēm, iet Briseles nosprausto kursu? Mēs tā nekad neesam gājuši. Arī speciālo ekonomisko zonu likums, brīvostu likumi radās pretēji tam «meinstrīmam», ko noteica Brisele. Pastāvot uz savām tiesībām, argumentējot, var sasniegt ļoti normālus kompromisus.
Senās Plūdoņa cerības ir piepildītas: esam «kungi savā dzimtajā zemē». Taču nauda mājo Briselē!
Brisele dod naudu tikai savām programmām. Tā nav, ka vien no tās dzīvojam. Latvijas apjomos Briseles «piešprice», protams, dod saimniecisko aktivitāti, un es nevaru iedomāties, kādi būtu nākamie četri gadi, ja Brisele vienā dienā kādu iemeslu dēļ liegtu šo finansējumu. Taču Latvijas tautsaimniecība spēj – tā ir būtiska AS programmas tēze – veidot pašpietiekamu valsti.
Ne viss mums ir jāražo pašiem, esam labā saimnieciskā sasaistē. Taču krīzes brīžos jāspēj būt pašpietiekamiem enerģētikā, pārtikas apgādē, veselības aizsardzībā, visās pārējās kritiskajās jomās. Tāpēc kritiskās infrastruktūras – Latvijas mežu – nenodošana biržā mums, AS, bija ļoti svarīgs jautājums.
Manā izpratnē Latvija kā pašpietiekama valsts, kas krīzē spēj par sevi parūpēties, ir viens no valdības galvenajiem uzdevumiem. Par enerģētiku tas ir ierakstīts deklarācijā. Jābūt pēc iespējas mazāk atkarīgiem no energoresursu importa.
Kas ir svarīgākais, ko šajā intervijā vēlaties pateikt tās lasītājiem?
– Uzrunājot cilvēkus, īpaši reģionos dzīvojošos, gribu atgādināt: AS sakņojās ārpus Lielrīgas. Mūsu un arī mana personiskā sajūta ir, ka disproporcija starp galvaspilsētas aglomerāciju un citiem reģioniem jāpārvar.
Līdzsvarota attīstība ir ļoti komplicētā, bet ļoti svarīgā lieta, par ko jāiestājas mums visiem. Neatkarīgi no politiskās piederības, visiem cilvēkiem un visiem politiķiem, kuri dzīvo reģionos. Pozīcija, opozīcija – tas vairs nav svarīgi. Kopā jāceļ reģionu pašcieņa, kopa jānovērš demogrāfijas skaitļu katastrofa, cilvēku aizplūšana no reģioniem. [..]
Es ticu līdzsvarotai Latvijas attīstībai. Ticu cilvēku vēlmei dzīvot un strādāt reģionos. Ticu mūsu industrijai, dabas bagātībām – mežiem, laukiem, upēm – un mūsu milzīgam potenciālam.
——————–
* Džini koeficients ir statistiskas datu mērīšanas veids, ko izmanto, rēķinot ienākumu nevienādo sadalījumu: jo tas ir mazāks, jo mazāka nevienlīdzība. Koeficients nosaukts itāļu sociologa Korado Džini (1884–1965) vārdā, kas to aprakstīja 1912. gadā.
Latvijā tas 2020.gadā bija 35,7%, Somijā – 26,8%, savukārt ASV – 48,8%! (Labēju uzskatu ekonomisti tik «skandalozā» – no attīstītajām valstīm visaugstākajā – nevienlīdzībā saskata vienu no pasaules lielākās ekonomikas varenības cēloņiem.)
