Viedokļa raksts
Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) paziņojuma par tehniskiem traucējumiem vēlēšanu sistēmā, sabiedrībā iestājies pamatots satraukums. Ne jau tāpēc, ka problēmas tika novērstas. Bet tāpēc, ka tās vispār bija iespējamas. Un vēl vairāk – ka tās, iespējams, bija paredzamas.
Sabiedrībai tika stāstīts, ka nedēļu ilgā iepriekšējā balsošana ir ērtība vēlētājiem. Taču notiekošais liek domāt – vai tā nebija piespiedu buferzona sistēmai, kuras izturība vēl netiek garantēta? Vai šī nedēļa nav kļuvusi par testēšanas poligonu? Vēl absurdāku ainu veido CVK priekšsēdētājas Kristīnes Saulītes komentārs, ka vēlēšanu sistēma ir jauna, un “šādas mazas lietiņas ir paredzamas.” Ja tās ir paredzamas – kāpēc tās netika savlaicīgi novērstas? Kāpēc kļūdas tiek konstatētas reālā vēlēšanu procesā, nevis tā sagatavošanā? Vai tiešām par eksperimenta laukumu izvēlēts vēlēšanu process?
Vēlēšanas nav aplikācija, kuru var pārstartēt. Rezultātus nevar “pārrakstīt” pēc fakta. Kad sabiedrības uzticība vēlēšanu procesam tiek apšaubīta, tiek apšaubīta arī vēlēšanu rezultātu leģitimitāte. Demokrātijas autoritāte sabrūk nevis pēkšņi, bet pakāpeniski – ar katru šādu šūpojošu precedentu.
Kur beidzas kļūda un sākas nolaidība?
Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Māris Zviedris jau iepriekš pauda bažas par sistēmas gatavību. Tagad tās ir īstenojušās. Pirmdienas vakarā vēlēšanu sistēma piedzīvoja traucējumus. CVK pārstāvis Andrejs Vaivars LETA atteicās komentēt, norādot, ka atbildība ir Valsts digitālās attīstības aģentūras (VDAA) pārziņā.
VDAA direktors Jorens Liops paziņoja, ka traucējumi ir bijuši īslaicīgi un saistīti ar vēlēšanu aktivitātes datu ielasīšanu, taču netika precizēts, kas tieši notika, cik būtiski traucējumi ietekmēja sistēmu, un – kāda ir garantija, ka līdz sestdienai nekas tamlīdzīgs neatkārtosies?
Publiski nav pieejama detalizēta informācija par vēlēšanu sistēmas testēšanas apjomu, drošības pārbaudēm vai riska simulācijām. Ir vairāki būtiski jautājumi, uz kuriem sabiedrībai ir tiesības saņemt caurspīdīgas atbildes: Vai tika veikti pilnas slodzes testi? Vai tika modelēti iespējamie manipulācijas scenāriji? Un – kāpēc sistēma tika atzīta par gatavu, ja jau iepriekš bija zināmas tā dēvētās “mazās kļūdas”?
Bez šīs informācijas sabiedrībai nav iespējams pārliecināties, ka vēlēšanu sistēma ir caurspīdīga, droša un spēj nodrošināt negrozāmus rezultātus. Institūciju klusēšana šādā situācijā tikai pastiprina bažas. Uzticība nav jālūdz – tai jābūt pelnītai, caur caurspīdīgumu un precīzu komunikāciju. Šobrīd vēlētāji jautā ne tikai “Par ko balsot?”, bet arī – “Vai mana balss tiks uzskaitīta korekti?” Un šādam jautājumam nedrīkst būt vietas demokrātiskā sabiedrībā. Ja tas ir radies, tad kāds par to ir atbildīgs!
Līdz ar to rodas vēl papildu jautājumi: Vai CVK, VDAA un citas iesaistītās iestādes ir gatavas tiesiski un tehniski pamatot katru aspektu vēlēšanu sistēmas darbībā? Vai viņi var apliecināt, ka neviena balss nav zaudēta vai izkropļota sistēmas kļūdas dēļ? Vai vispār pastāv pārbaudāma dokumentācija par visu notikušo?
Lasiet arī: Pēc tehniskajiem traucējumiem CVK sola pastiprinātu uzraudzību vēlēšanu sistēmai
