Viedokļa raksts – Ilona Bērziņa, BNN
Premjers Krišjānis Kariņš ir atradis zāles Latvijas izglītības sistēmas sakārtošanai. Proti, ja vēl vairāk samazināsim skolu skaitu, tad arī mums būs tā, kā Igaunijā – par viduvējībām skolēnu vidū varēsim aizmirst, skolotāji saņems ierēdņu cienīgas algas, bet jaunie pedagogi rikšiem vien metīsies aizpildīt tukšās vakances.
Diemžēl plate par skolu tīkla optimizāciju dažādu izglītības ministru izpildījumā ir drillēta tik ilgi, ka šim meldiņam sen vairs neviens netic.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) brīdinājumi par skolotāju streikiem un paši streiki jau kļuvuši par ierastu lietu.
Nepilnu 30 gadu laikā bijušas aptuveni desmit ar atalgojuma palielināšanu saistītas skolotāju protesta akcijas,
un praktiski visu šo laiku nav rimušas arī runas par nepieciešamību optimizēt skolu tīklu. Tā sakot, nolikvidēsim mazās skolas ar nelielu skolēnu skaitu, un visi būs laimīgi. Skolotāji, strādājot lielās klasēs, saņems vairāk, pašvaldības ietaupīs, atbildīgie darbinieki par veiksmīgu skolu reorganizāciju varēs sev piespraust pie vestes kādu medāli, bet bērni kļūs tik gudri, ka, kas zina, varbūt pat apsteigs igauņus OECD skolēnu zināšanu reitingā!
Kariņš 17.februāra Saeimas sēdē pauda, ka «budžeta pīrāga daļa, kas tiek veltīta izglītībai, Latvijā un Igaunijā ir apmēram tā pati» un «faktiski mūsu izglītības sistēmai ir ieguldīts proporcionāli par daudz». Tāpēc Latvijai būtu jāseko Igaunijas piemēram un jāsamazina skolu skaits, kas, savukārt, ļautu palielināt algas pedagogiem. Līdzīgi kā Igaunijā, kur skolotāji saņemot teju divas reizes vairāk…
Salīdzināsim. Latvijā pēc pērnajā septembrī panāktā kompromisa skolotāju zemākā bruto algas likme ir 1080 eiro. Igaunijā līdz pērnā gada decembrim minimālā atalgojuma likme pirms nodokļu nomaksas bija 1412 eiro mēnesī, bet no šā gada 1.janvāra – 1749 eiro.
Taču arī Igaunijas skolotāji pie algas pielikuma tika, piedraudot ar streiku, un arī šajā kaimiņvalstī, līdzīgi kā Latvijā, izskanēja, ka situācija ir kritiska un liela daļa skolotāju apsvēruši iespēju iet prom no darba zemās samaksas un pārslodzes dēļ.
Tikmēr Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) veido darba grupu, kuras viens no uzdevumiem būšot saprast, kāds atbalsts pašvaldībām vajadzīgs, lai veiksmīgāk sakārtotu skolu tīklu. Ne viens vien skolotājs vīpsnā, ka tā būšot pamācība vietvarām, kā veiksmīgāk kādu skolu atkal aizklapēt ciet. Par šādu scenāriju liek domāt arī
valdības rīcības plāna iecere tuvāko četru gadu laikā slēgt vai reorganizēt vēl desmito daļu skolu.
Tomēr ja izglītības jomas problēmu risināšanai tik vien vajadzētu, kā skolu skaita samazināšanu, tad varētu teikt, ka teritorijas un arī iedzīvotāju skaita ziņā krietni mazāko Igauniju drīz būsim noķēruši.
Pēc IZM oficiālās statistikas Latvijā 2021./2022.mācību gadā kopumā bija 660 vispārizglītojošās dienas skolas, no kurām 138 atradās Rīgā, 100 Kurzemes reģionā, 82 Latgales reģionā, 44 Rīgas reģionā, 127 Vidzemes reģionā, bet 76 Zemgales reģionā. Kopumā reģionos ir 429 skolas (tai skaitā arī sociālās korekcijas izglītības iestādes), starp kurām pietiekami lielu nišu ieņem arī tā saucamās mazās lauku skolas.
Lielajās pilsētās, neskaitot Rīgu, kopumā ir 93 vispārizglītojošās dienas skolas. Papētot šo IZM statistiku redzams, ka skolu skaits ticis samazināts gadu no gada (vienīgais izņēmums ir periods no 2012. līdz 2014.gadam, kad valstī kopumā darbojās 807 skolas). Ja 1998./1999.mācību gadā mūsu valstī bija 1074 skolas, tad veicot vienkāršu aritmētisku darbību nav grūti izrēķināt, ka 23 gadu laikā ir slēgtas 414 skolas. No tām 50 sākumskolas, 265 pamatskolas, 86 vidusskolas un 13 speciālās izglītības iestādes.
Cerības, ka mazo skolu slēgšana ļaus aizpildīt skolotāju vakances lielajās skolās, nepiepildījās. Daudzi pensijas vecuma pedagogi pēc skolas slēgšanas gluži vienkārši devās pelnītā atpūtā. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2012.gadā vispārizglītojošās skolās kopumā strādāja 23 230 skolotāji, 2021.gadā – 21 204.
Savukārt Igaunijā darbojas 521 vispārizglītojošā skola, kurās kopumā strādā vairāk kā 14 000 pedagogi. [Atcerēsimies, ka Igaunijā šī gada 1.janvārī bija 1 357 739 iedzīvotāji, mums 2022.gadā – 1 875 757.] Skolu skaita samazināšana kaimiņvalsts izglītības sistēmas reformā bija nozīmīgs solis, taču tuvu ne vienīgais. Vienlaikus ar izglītības kvalitātes celšanu Igaunija cenšas mazināt sociālo un ekonomisko nevienlīdzību izglītības pieejamībā.
Turklāt «Igaunijas skolu tīkla sakārtošana jau pašā sākumā tika apspriesta plašākā kontekstā, neaizmirstot par virsmērķi nodrošināt kvalitatīvu izglītību līdz ar atbilstošu mācību vidi, materiāltehnisko nodrošinājumu un reālām iespējām piesaistīt kvalificētus pedagogus un atbalsta personālu,» teikts Saeimas analītiskā dienesta pētnieka V.Valtenberga 2020.gada apskatā Igaunijas pieredzes izvērtējums, valstij pārņemot vidusskolas.
Veiksmīgā skolu reforma diezin vai nolija pār igauņiem kā kliņģeru lietus no debesīm. Tas viss prasa atbilstošu finansējumu, taču Latvija, saskaņā ar OECD izglītības pārskatā Education at a Glance 2022 pausto, formālajā izglītībā no sākumskolas līdz augstākajai izglītībai vienam izglītojamajam tērē mazāk nekā vidēji OECD dalībvalstis.
Ja OECD valstis vienam skolēnam sākumskolā kopumā tērē vidēji aptuveni 10 032,35 eiro, bet vienam skolēnam vidējā izglītībā 11 525,63 eiro, tad Latvijā šie skaitļi ir attiecīgi 6940,65 eiro un 7975,94 eiro.
Tas ir viens no zemākajiem finansējuma apmēriem OECD valstīs.
Nav šaubu, ka izglītības sistēma līdz ar skolotāju atalgojuma jautājumu beidzot būtu jāsakārto. Taču gribētos redzēt ekonomiski pamatotu, kopā ar pašvaldībām izstrādātu un līdz vissīkākajām niansēm izsvērtu plānu, kas konkrēti un kāpēc šai skolu tīkla optimizācijā tiks darīts. Kā mazinās plaisu starp lielajām skolām un mazajām lauku skolām (visas tak, jācer, neiznīdēs!)? Kā piesaistīs jaunus kvalificētus pedagogus?
Galu galā, gribētos dzirdēt arī plašāku skaidrojumu, kādu īsti izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) redz to «uz bērnu centrēto un cilvēkresursu efektīvo» skolu tīklu?
Lasiet arī: Ja izglītību un medicīnu nepārkārtos, ar naudu vien nebūšot līdzams
