Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
“Rail Baltica” sola evakuāciju teju 100 000 cilvēkiem dienā. Kur? Kā? Ar ko? Projekts turpina dzīvot pašplūsmā, vilcienu nav, atbildības nav, bet politiskā daiļrunāšana plaukst. Realitāte pagaidām nepielūdzami atpaliek no retorikas.
Pagājušonedēļ uzzinājām, ka militāra konflikta gadījumā “Rail Baltica” “iedzīvotāju ārkārtas transportēšanas kapacitāte dienā būtu līdz 98 000 iedzīvotāju.” Ar tādu sparu visus 605 273 Rīgas iedzīvotājus būtu iespējams evakuēt no pilsētas sešās dienās. Nopietni?!
Ja pieņemam, ka Satiksmes ministrijas “Rail Baltica” projekta departamenta galvenie uzdevumi ir saistīti ar projekta plānošanu, uzraudzību un finanšu kontroli, tad šādam apgalvojumam būtu nepieciešams nopietns pamatojums, aprēķini, ekspertu atzinumi un citas tamlīdzīgas lietas.
Ja galvenokārt tas domāts politiķu un tautas nomierināšanai, tad tā, manuprāt, ir pasaku teikšana, kurai ar realitāti nav nekāda sakara. Varbūt tieši tādēļ Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde sākās ar nelielu domu apmaiņu – vai tai jābūt atklātai vai tomēr slepenai? Uzvarēja viedoklis, ka “sēde ir par jēgpilnu sapratni kur mēs esam”. Diemžēl “jēgpilnas sapratnes” vietā nonācām pie tās pašas “makaronu karināšanas uz ausīm”, jo tā arī netika skaidrs, no kurienes radīsies vilcieni tiem simts tūkstošiem iedzīvotājiem dienā, no kurienes un uz kurieni šie cilvēki tiks pārvietoti, vai tīri tehniski vispār ir iespējams, ka pasažieriem pilni vilcieni traucas pa sliedēm ar tik nelielu intervālu, ka līdzinās virtenē savērtiem cīsiņiem.
Vilcienu nav un drīzumā nebūs
Pasažieru pārvadāšanai, lai cik daudz vai maz viņu būtu, nepieciešami vilcieni, taču to nav un pārskatāmā nākotnē arī nebūs. Tas nav nekas jauns – vēl pagājušā gada vasarā, kad valsti satricināja ziņa par “Rail Baltica” projekta četrkārtīgo sadārdzināšanos, Valsts kontrole cita starpā norādīja, ka ministrijas nav lēmušas ne par vilcienu iegādes modeli, ne par iestādi, kas būs atbildīga par šo uzdevumu.
“Ja lēmums netiks pieņemts drīz, pastāv risks, ka 2030./2031.gadā pa jauno dzelzceļu vēl nekursēs vilcieni. Turklāt vilcienu iegādes, kā arī dzelzceļa uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas nav iekļautas projekta budžetā un nevar tikt finansētas no Eiropas Savienības līdzekļiem.” Teju gadu pēc Valsts kontroles paustā “RB Rail” vadītājs Marko Kivila brīdināja, ka vilcienu iepirkums būtu jāizsludina jau šovasar. Pretējā gadījumā sliedes 2030.gadā stāvēs tukšas un klusas.
Marko Kivila arī izteica ierosinājumu par Baltijas valstīm kopēju vilcienu iepirkumu, kas, ņemot vērā pasūtījuma apjomu, izmaksātu ievērojami lētāk. Tomēr aktuāls ir jautājums, vai spēsim vienoties un novadīt tādu iepirkumu bez kādiem zemūdens akmeņiem un pārsūdzībām, kas to ievilktu uz padsmit gadiem. Čakarēšanas ziņā mēs esam speciālisti. Latvijai bija vajadzīgi 14 gadi, lai tiktu pie ViVi vilcieniem, kamēr Igaunija savus “Stadler” ražotos vilcienus saņēma četrus gadus pēc iepirkuma izsludināšanas. Igauņiem un lietuviešiem vajadzēs ļoti nopietnus argumentus, lai samierinātos ar šādu mūsu birokrātu nacionālo īpatnību.
Realitātei ar solījumiem nav nekā kopīga
Ja pieņemam, ka notiek brīnums, un pirmie ātrvilcieni tiešām “stājas uz sliedēm” jau 2030.gadā, bet pati trase, lai arī bez īpašām ekstrām darbojas, tad likumsakarīgi rodas jautājums, vai tā vispār spēs “pavilkt” tos 100 000 pasažierus dienā. Cik jaudīgam monstram jābūt, lai tādu cilvēku daudzumu, kas līdzinās visu Rīgas iedzīvotājus kopskaitam, pārtransportētu uz kaut kurieni sešās dienās! Izklausās ticami? Neizklausās. Ar vienkāršas matemātikas palīdzību to uzskatāmi ilustrēja publicists Lato Lapsa. Ja vienā “Rail Baltica” vilciena sastāvā var sasēties 560 cilvēki, bet militāra konflikta gadījumā pasažieru skaits tiek divkāršots, tad 100 000 iedzīvotāju pārvadāšanai diennaktī ir vajadzīgi 100 vilcienu sastāvi, kuri traucas ar 15 minūšu intervālu. Ja vilciens varēs pārvadāt tikai 560 pasažierus, intervāls samazināsies līdz 7,5 minūtēm. Kur ir ekspert atzinumi un aprēķini, ka tāda satiksmes intensitāte ir droša? Un kur gan visai šai vilcienu ķēdei pa vidu iesprauksies militārās kravas, bez kurām sliktākā scenārija gadījumā neiztikt? Uz kurieni šie “100 000 cilvēki dienā” tiks vesti? Uz Poliju, Vāciju vai kādu citu valsti?
Atbildes nav, toties skaidri saskatāma tendence “Rail Baltica” projektu pārvērst par iedzīvotājiem tīkamu militārās mobilitātes projektu. Ne velti “Rail Baltica” un arī Satiksmes ministrijas mājaslapās gada sākumā tika publicēta aptauja, saskaņā ar kuru “60 % respondentu Latvijā, 52 % Igaunijā un 72 % Lietuvā uzskata, ka militārā mobilitāte ir galvenais iemesls ātrgaitas dzelzceļa līnijas būvniecībai, kas savienos trīs Baltijas valstis ar Poliju un plašāku ES transporta koridoru.” Patiešām, kurš gan vairs atceras, ka sākotnējā projektā no šīs militārās mobilitātes nebija ne smakas!
Aizsardzības ministrija no “Rail Baltica” kratās vaļā
Ģeopolitiskā situācija kopš tiem laikiem ir mainījusies un projekta mērķi tai līdzi. Tāpēc patiešām svarīgi ir parlamentārās izmeklēšanas komisijas “Par “Rail Baltica projekta īstenošanu” priekšsēdētāja, Saeimas deputāta Andra Kulberga (AS) uzdotie jautājumi: “Vai “Rail Baltica” ir daļa no Latvijas militārās aizsardzības plāna?; Kādas funkcijas un prasības “Rail Baltica” ir paredzēts nodrošināt?; Kāpēc “Rail Baltica nav piešķirts militārais statuss?” Lieki teikt, ka konkrētas atbildes nav. Lai gan, pēc Andra Kulberga rakstītā spriežot, “Rail Baltica” statusa maiņa uz militāro ļautu pretendēt uz ES aizsardzības finansējumu, tādējādi atrisinot vismaz daļu no šī bezgalīgā stāsta finansiālajām problēmām. Ja reiz TEN-T dzelzceļš tika nesen atzīts par stratēģisku militārās mobilitātes risinājumu, ar ko visu triju Baltijas valstu rūpju bērns “Rail Baltica” ir sliktāks? Pagaidām izskatās, ka gan Aizsardzības, gan Satiksmes ministrijām šis jautājums, tautas valodā runājot, ir “pie kājas”.
“Rail Baltica” turpina dzīvot pašplūsmā
“Rail Baltica” projekts ir sarežģītākais, kādu Latvijai līdz šim nācies būvēt. Tādēļ būtu tikai pašsaprotami, ja katrs tā solis būtu vismaz trīsreiz apsvērts un katrs ieguldāmais miljons rūpīgi izvērtēts. Diemžēl rodas iespaids, ka projekta īstenotāji, līdzīgi kā neaizmirstamais Briškena kungs, galvenokārt paļaujas uz daiļrunāšanu. Tikmēr cilvēki grib dzirdēt atbildes.
Ieskatam Gunta Mača ieraksts sociālajā tīklā Facebook: “Šādu idiotismu lasīt pat nebiju spējīgs iedomāties. Kara gadījumā ik dienu 100000k cilvēku?! Uz kurieni? No kurienes? Ko tas cilvēks pīpē? Kara gadījumā šī dzelzceļa dzīvotspēja būs tieši 3-4 dronu vai raķešu lidojuma ātruma ilgumā, pat ja vēl būs vaļā Suvalku koridors un neatradīsies kādi diversanti, kuri paslinkos uzspridzināt sliedes vai kādu tiltu. Vājprātīgo runas, lai dabūtu naudiņu bezjēdzīgam projektam, kuram pat nav savienojamības ar ostām.”
Bet pašu projektu šobrīd vislabāk raksturo Andra Kulberga teiktais: ““Rail Baltica” turpina eksistēt pašplūsmā. Nav skaidras atbildības, nav virzības, nav koordinācijas. Nauda tiek tērēta, bet iespējas – neizmantotas. Projekta vadības nav. Katra diena vilcināšanās maksā mums dārgi.”
Lasiet arī: SM: Kara gadījumā “Rail Baltica” varētu evakuēt 100 000 cilvēku dienā
