Pirmās 100 dienas, ko savā postenī nostrādājis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, liecina, ka ielikti stabili pamati veiksmīgiem četriem darba gadiem Rīgas pilī. Varbūt – pat otram termiņam valsts galvas amatā, pārtraucot pēdējās četrās aizvadītajās prezidentūrās izveidojušos “tradīciju”.
Protams, paša Rinkēviča un viņa komandas darbs šī nepieteiktā mērķa sasniegšanai, lai cik veiksmīgs tas būtu, var 2027.gadā un 15.Saeimā banāli atdurties pret tā brīža politisko konjunktūru. No septiņiem Valsts prezidentiem, kuri mums ir ievēlēti amatā pēc valsts neatkarības atjaunošanas, tikai Vairai Vīķei-Freibergai izdevās sevi parlamentam “uzspiest” vēlreiz. [Guntim Ulmanim – cik atceros – tomēr lielā mērā paveicās, jo politiķiem, kuriem valsts galva jau bija “apnicis”, neatradās reāls viņa konkurents.]
Acīmredzamākais šo 100 dienu sasniegums ir ātri iekarotās tautas simpātijas. Taču Rinkēvičs jau agrāk prata būt populārs – tiesa, vairāk savas partijas elektorāta robežās. Turklāt vispārējā jūsma kalpo ne tikai paša prasmīgā politiķa vajadzībām – tā sabiedrības apziņā spēcina arī Valsts prezidenta institūcijas – viņa priekšteča laikā stipri vien padilušo – un, netieši, arī visas Latvijas valsts (varas) reputāciju. Par to vien valsts galva būtu godam pelnījis “ceturkšņa prēmiju” – ja tikai tāda būtu valsts amatpersonu atalgošanas sistēmā.
Tāpat Rinkēvičam ir izdevies pilnībā nodalīt sevi no Jaunās Vienotības un “Zaļo uz zemnieku” noslēgtā darījuma, kura objekts viņš bija, un tas šķiet pat nedaudz pārsteidzoši. Veiksmīgi turpinot valsts galvas tēla veidošanu, par to drīz vien tiks aizmirsts pilnībā. Taču – kas zina, kādus ienaidniekus prezidents sev četros gados var radīt? Atcerēsimies, ka Valdim Zatleram “zoodārza atradeņa” birka tika tik prasmīgi un stipri piešūta, ka no tās viņu atbrīvoja vien “maijpuķīšu revolūcija”.
Protams, te ir vērts piebilst: Rinkēvičam, salīdzinot, ar priekštečiem, ir milzīga priekšrocība jeb handikaps – savas prezidentūras “melnraksts”. Viņš jau ir strādājis Rīgas pilī kā “atradeņa” kancelejas vadītājs, iegūstot nenovērtējamu pieredzi no Zatlera veiksmēm, neveiksmēm un kļūdām (ļoti iespējams – arī paša toreizējā Rinkēviča viņam samācītām blēņām). Līdz ar to tagadējais valsts galva turklāt ir pamanījies uzveikt hierarhisko sistēmu ticējumu, ka “ģenerāļu adjutanti par ģenerāļiem nekļūst”.
Rinkēviča pelnītā popularitāte – paša prasmīgi veidota, noturēta un nepārforsēta – vienlaikus ir šīs viņa dzīves četrgades riska faktors. Tas, ka viņš “atzinās” neesam nekāds Laimes lācis, te neko daudz nepalīdzēs. Sabiedrības cerības – jeb, gudrāk izsakoties, espektācijas – tikai augs augumā.
Jo veiksmīgāks esi, jo vairāk no tevis prasa
– tieši par to Rīgas pilī ir jāsatraucas. Šis ir galvenais Rinkēviča pārbaudījums. Jau politologu publiskos viedokļus par pirmajām simts dienām caurauž, viņuprāt, obligāti paveicamā uzskaitījums un pat kritika, ka ticis darīts par maz.
[Pieļauju, šajā ziņā kategoriskākais, bet lakoniskākais un – varbūt arī konstruktīvākais – vērtējums, ko izteica Iveta Kažoka no Providus, ir lasāms šeit.]
Tāpēc arī tagadējo prezidentu lielā mērā apdraud viņa priekšteča liktenis. Vien atšķirība: tautas pārmērīgo cerību nasta, zem kuras “salūza” Egila Levita prezidentūra, tapa jau ilgi pirms viņa ievēlēšanas. Rinkēvičs, pēkšņi “ielecot lomā”, izvairījās no savu “kauliņu mazgāšanas” (pie viena paglābjot sabiedrību no pretīgas homofobas jezgas), taču no mūsu ekspektāciju kategorisma viņam neizbēgt. Iespējams, glābiņš ir prasmīgi dozētas vilšanās raisīšana sabiedrībā, uzspiežot izpratni, ka Valsts prezidents nav pārcilvēks un netaisās būt.
Valsts galvas varbūtējā vājā vieta ir Evika Siliņa. Premjeres negatavība savai lomai ir acīmredzama. Baidos, darba pienākumu slodzē diez vai viņai atvērsies “otrā elpa” un kādi agrāk nemanīti talanti. (Būšu ļauns – piemēram, elementāra prasme uzrunāt sabiedrību.) Valdības veidošanas gaitā Rinkēvičs diezgan uzkrītoši norobežojās no premjerpartijas un tās kandidātes, un diez vai arī viņš būs Siliņai tāda “tēva figūra”, kāds Levits bija Krišjānim Kariņam [un tieši par to, manuprāt, bija pelnījis otru termiņu]. Taču valdības krīzes brīdī var atklāties, ka darījuma “priekšmetam” tomēr jāgādā par tā slēdzēju noturēšanos varā…
Mani pašu šajās 100 dienās visvairāk šokēja tas, cik strauji agrāk ieturētais, “līdz zodam sapogātais” ārlietu ministrs pārvērtās “bargā skolmeistarā”, kurš uz Rīgas pili izsauc pārklaušināt vairāk vai mazāk sekmīgus “skolniekus”, izliek viņiem atzīmes
un kādu pat ieliek kaktā.
Ļoti teatrāli tas viss izskatījās – īpaši “skolnieku” padevības entuziasms. Taču, kā uzskatāmi redzam, šāda taktika rentējas. Jo pasaku par labo caru un sliktajiem ģenerāļiem, par spīti visam, mīl arī latvju tauta…
Savukārt ļoti sarūgtināja – kā jau iesīkstējušu pēcpadomju “tečeristu”, brīvā tirgus pielūdzēju – Valsts prezidenta pēkšņā un primitivizēti kareivīgā cīņa pret komercbankām, sludinot tās par Latvijas ekonomikas galveno ļaunuma sakni. Jā, protams, bankas neviens nemīl (pats biju hipotekārā kredīta “vergs”), popularitātes punkti krājās, bet… No tik erudīta politiķa mutes tas izklausās īpaši prasti. Diez vai nesenais ārlietu ministrs – un tagadējais valsts pārstāvis starptautiski – neizprot, ka šāda brutāla retorika nepalīdz labām attiecībām ar reģionālo lielvalsti un lielekonomiku Zviedriju.
Turklāt – vai cilvēkam, kurš pats ticis stigmatizēts, vajadzētu to darīt ar kādu citu? Vienalga, cik varenu, bagātu un publikas nemīlētu.
