Neskaitāmi līderi gadu desmitiem sacījuši, ka valdības galvenais uzdevums ir pasargāt valsts iedzīvotājus, bet 2001.gada 11.septembris parādīja, ka tas var neizdoties – izlūkošanas informācija bija pieejama, taču neviens nesaskatīja saiknes, raksta britu raidorganizācija BBC.
11.septembra uzbrukums Dvīņu torņiem noteica nākamo desmitgažu drošības, izlūkošanas un ārpolitiku. 2001.gada 11.septembrī, kad “al-Qaeda” piloti-pāsnāvnieki ietriecās Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpī, BBC žurnālists Frenks Gārdners (Frank Gardner) bija tikko noslēdzis darbu raidorganizācijas Tuvo Austrumu birojā. Palestīniešu taksometra šoferis, vedot žurnālistu uz Telavivas lidostu, pēkšņi pagrieza skaļāk radio, un sacīja, ka ASV noticis kaut kas milzīgs. Šoferis nepārspīlēja – todien bojā gāja 2977 cilvēki.
Uzbrukumi nenotika no zila gaisa. ASV Centrālā Izlūkošanas pārvalde jau gadiem zināja par “al-Qaeda” un tās līdera Osamas bin Ladena aktivitātēm. CIP pat bija izveidojusi darba grupu bin Ladena notveršanai. Deviņas dienas pēc 11.septembra uzbrukumiem toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs (George Bush) pieteica karu terorismam.
Turpmākie 25 gadi abās Atlantijas okeāna pusēs nesa gan ievērojamus panākumus, gan pamatīgas izgāšanās izlūkošanas jomā. Starp panākumiem bija izjaukti teroristu plāni un arestēti noziedznieki. Kas bija redzams plašākā ainā? Kā 25 gadu laikā mainījusies izlūkošana, pretterorisma operācijas un stratēģiskā plānošana?
Neviens neapšauba, ka 11.septembra uzbrukums bija nopietna izlūkošanas izgāšanās.
Tobrīd gan CIP, gan Federālajam izmeklēšanas birojam bija informācija, kas, ja iestādes būtu pienācīgi ar to dalījušās, būtu novērsusi teroraktu. Ziņojumā, kas sekoja pēc terorakta, tika vainots ASV valdības iztēles, politikas, spēju un pārvaldības izgāšanās. Ziņojumā secināts, ka CIP un FIB nespēja pienācīgi izvērtēt izlūkošanas informāciju un savstarpēji dalīties ar to, un spert atbilstošos soļus, lai izjauktu teroraktu.
Lielākās mācības, lai gan ne pilnīgi, ir apgūtas, un dalīšanās ar informāciju starp rietumu izlūkošanas dienestiem ir kļuvusi daudz pilnīgāka nekā 2001.gadā. Kopš 11.septembra uzbrukuma notikusi arī visaptveroša ASV izlūkošanas iestāžu reorganizācija, un Vašingtonas pievārtē atvērts Valsts Pretterorisma centrs, un Valsts izlūkošanas direktorāts, lai panāktu, ka norit vajadzīgās informācijas aprite starp 18 amerikāņu izlūkošanas iestādēm. Attiecības CIP un britu MI6 starpā, ir, iespējams, ciešākās pasaulē šadu organizāciju vidū. To papildina organizācija “Five Eyes,” kas organizē ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Austrālijas un Jaunzēlandes izlūkošanas informācijas apriti.
Tomēr arī pēc Dvīņu torņa terorakta ir bijušas katastrofālas izgāšanās. Pirms ASV vadītā iebrukuma Irākā MI6 pieļāva tās rīcībā esošās izlūkošanas informācijas politizēšanu, kas radīja lielāko triecienu britu dienesta reputācijai kopš 1950. un 1960.gados atklātajiem Padomju Savienības dubultaģentiem.
Izjūtot milzīgu politisku spiedienu atrast pierādījumus tam, ka Irākai Sadama Huseina vadībā joprojām ir pieejami masu iznīcināšanas ieroči,
MI6 tā laika premjerministra Tonija Blēra (Tony Blair) valdībai nodeva kļūdainu izlūkošanas informāciju.
Irākai pagātnei bija piederējuši masu iznīcināšanas ieroči, bet tie tika likvidēti pēc 1991.gada Persijas līča kara. Pēc 2003.gada iebrukuma Irākā MI6 veica pilnīgu izlūkošanas informācijas, kas iegūta no aktīvajiem aģentiem, izvērtēšanas kārtības maiņu. Pašlaik ir skaidri nošķirta aktīvo lauka aģentu (kas iegūst informāciju, piemēram, Ziemeļkorejā, Irānā vai teroristisko grupējumu iekšienē) un ziņojumu izvērtēšanas komandas darbība. Ziņojumu izvērtēšanas komanda pārbauda datus, un bieži pieprasa papildus informāciju pirms secinājumu izdarīšanas.
Ģenerālis Ričards Širefs (Richard Shirreff), kurš vadīja divīziju Irākā, sacīja, ka iebrukums 2003.gadā balstījās uz kļūdainu izlūkošanas informāciju. Viņš uzdeva jautājumu, vai no tā gūtas mācības, un pats atbildēja, ka nē, un teica, ka “mācīšanās nav mūsu stiprā puse.”
Pēc iebrukuma Irākā sekoja jauni pieprasījumi, kas vēlāk pārtapa Batlera pārskatā. Tajā secināts, ka Lielbritānijas izlūkošanas informācija par Irākas rīcībā it kā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem bija ļoti kļūdaina un balstījās uz nepārbaudītiem avotiem.
Arī MI5 starp neskaitāmiem panākumiem ir pieļāvis kļūdas.
Lords Džonatans Evanss (Jonathan Evans), kurš no 2007. līdz 2013.gadam vadīja dienestu, sacīja, ka pēc 11.septembra teroraktiem novērtējums bija – vislielāko drošības risku Lielbritānijai rada “al-Qaeda” un ar to saistītās personas un grupējumi. Tomēr ar tobrīd 20 000 personu lielu interešu subjektu datu bāzi un daudzām paralēlām izmeklēšanām, MI5 ne vienmēr pareizi izvēlējās prioritātes. 2005.gadā dienests nespēja novērst Londonas spridzinātāju-pašnāvnieku sarīkoto teroraktu, kas prasīja 52 cilvēku dzīvības. MI5 zināja par Muhamedu Sidiku Hanu, kas bija grupējuma līderis, bet nezināja, ko viņš grasās paveikt. Līdzīga kļūda 2017.gaddā noveda pie bumbu sprādzieniem Mančestras arēnā.
Lords Evanss norādīja, ka šodien terorisma draudi nav nekur pazuduši, bet mainījusies aina. Draudi valsts drošibai dažādās formās nākot no Krievijas, Irānas un tai draudzīgiem grupējumiem, un Ķīnas.
Var spriest par to, ka ASV prezidenta Donalda Trampa (Donald Trump) lēmums kopā ar Izraēlu sākt uzbrukumus Irānai arī ir izlūkošanas kļūda. Visi ASV sabiedrotie Persijas līča reģionā zināja – pastāv iespēja, ka Irāna varētu slēgt Hormuza šaurumu. Visas brīdinājuma zīmes bija skaidri saskatāmas, un Trampam tik un tā nebija atbildes plāna, ka Teherāna izdarīja tieši to, kas tika paredzēts.
Tulītējās sekas 11.septembra teroraktam bija bailes, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties.
Arī “al-Qaeda” solīja lidmašīnu spietu, kas veiks uzbrukums ēkām. Steidzoties novērst uzbrukumu atkārtošanos, ASV ar sabiedrotajiem pastrādāja milzumu cilvēktiesību pārkāpumu. Afganistānā un Pakistānā tika notverti aizdomās turamie, un nereti norādes bija baltiem diegiem šūtas. Simtiem personu tika nogādātas uz Gvantanamo bāzi, kur tās bez tiesas ieslodzīja un spīdzināja. Cilvēktiesību grupas to nodēvējušas par morālu traipu uz ASV sirdsapziņas. Klajā nāca arī skandāli par cietsirdīgu izturēšanos pret apcietinātajiem Irākā un Afganistānā. Lai gan dažas no iesaistītajām personām saukta spie atbildības, kritiķi norādījuši, ka augsta ranga figūras izvairījušās no soda. ASV Gvantanamo bāzē joprojām piekopj aizturēšanu bez tiesas lēmuma.
Arī Lielbritānijā pēc 11.septembra teroraktiem notika cilvēktiesību pārkāpumi. MI6 bija iesaistīts lībiešu islāmista Abdelhakima Belhaja un viņa sievas nolaupīšanā Taizemē 2004.gadā , un vēlāk izdošanā Lībijai. Tur viņi pavadīja gadiem ilgu laiku cietumā, kur tika spīdzināti. Vēlāk lieta nāca gaismā, un 2018.gadā Lielbritānija publiskoja atvainošanos.
2026.gada jūnijā mirušais sers Alekss Jangers (Alex Younger), kurš no 2014. līdz 2020.gadam vadīja MI6, īsi pēc amata atstāšanas sacīja, ka briti, koncentrējoties uz pretterorisma darbībām, palaiduši garām Ķīnas kļūšanu par militāru spēku un stratēģisku izaicinājumu.
2016.gadā ģenerālis Širefs izdeva politisko trilleri “Karš ar Krieviju” (War With Russia), kurā paredzēja Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
11.septembra uzbrukuma iespaidā rietumvalstis bija aizņemtas ar karu pret terorismu,
cīnoties ar talibiem, ISIS un mēģinot sakārtot situāciju Irākā, un palaida garām to, kā Krievija un Ķīna veidoja apjomīgas bruņošanās programmas ar inovācijām virsskaņas reķešu jomā. Abu lielvaru panākumi militārajā lauciņā ievērojami iedragājuši NATO savulaik baudīto militāro pārākumu.
Ķīna, tāpat kā Irāna, Krievija un Ziemeļkoreja, tiek uzskatīta par sarežģītu mērķi izlūkošanas informācijas iegūšanai. 2001.gadā biometrisko datu izmantošana vēl bija zīdaiņu autiņos, bet tehnoloģiju attīstība padarījusi aģentu iekļūšanu Ķīnā daudz sarežģītāku.
Papildus Krievijai, Ķīna ir viens no galvenajiem MI6 mērķiem. Drošības izlūkošanas uzņēmuma “Sibylline” vecākais analītiķis Sems Olsens (Sam Olsen) sacīja, ka rietumu izlūkdienestiem zināms diezgan daudz par Ķīnu, bet draudus rada tas, ka dienesti redz atsevišķus fragmentus, ne vienmēr izprotot to, kā tie savienojas. Ķīnas spēks vairs neesot tikai raķetēs, kuģos un karavīros – tas arvien vairāk gulstas pusvadītājos, kritiski svarīgajos minerālos, akumulatoros, ostās, komunikācijas sistēmās un rūpnieciskajā kapacitātē. Olsens uzsvēra, ka problēma biežāk ir nevis izlūkošanas informācijas ieguve, bet gan tās stratēģiskā interpretācija.
Pirms 25 gadiem ASV izlūkdienestu darbiniekiem bija visi puzles gabaliņi, bet viņiem neizdevās tos salikt kopā un skaidri saskatīt, kas stāv priekšā. Un no izlūkošanas informācijas vākšanas nav jēgas, ja to nevar izmantot stratēģiskiem mērķiem.
Lasiet arī: ASV vilina NATO sabiedrotos pamest Starptautisko Krimināltiesu