28.augusta rītā slimnīcā mūžībā devies Norvēģijas karalis Haralds V, kurš tronī pavadīja vairāk nekā trīs desmitgades, raksta ziņu aģentūra “Reuters.”
Haralds pēc karalienes Elizabetes I nāves bija vecākais valdošais Eiropas monarhs 17.augustā karalis nonāca slimnīcā, un pils ziņoja, ka tiek ārstēta bakteriāla infekcija asinīs.
2024.gada Haralds V nonāca slimnīcā Malaizijā, kur pavadīja brīvdienas. Tur viņam tika ievietots pagaidu sirds ritma stimulators; vēlāk karali ar Norvēģijas bruņoto spēku lidmašīnu pārvietoja mājās, un ievietoja pastāvīgu sirds ritma stimulatoru. Tajā pašā gadā karalis, kurš bija Norvēģijas ceremoniālā valsts galva, paziņoja, ka samazinās oficiālo pienākumu skaitu, taču noraidīja iespēju attteikties no troņa, sakot, ka karaļa zvērests ir uz mūžu.
Haralda aiziešana notikusi karaliskajai ģimenei jau tā nemierīgā laikā. Haralda V sieva, kroņprincese Mete Merita sabiedrības pastiprinātas uzmanības centrā nonāca, kad izskanēja ziņas par viņas draudzību ar dzimumnoziedznieku Džefriju Epstīnu (Jeffrey Epstein).
Kroņprincese vairākkārt atvainojusies par draudzību ar amerikāņu noziedznieku.
Savukārt krroņprinceses dēls no iepriekšējām attiecībām Mariuss Hoibijs jūnijā tika atzīts par vainīgu divās no četrām apsūdzībām izvarošanā, un vienā vardarbības ģimenē apsūdzībā. Viņam piespriesti četri gadi cietumā, bet gan viņš, gan prokuratūra spriedumu pārsūdzējuši.
Divas dienas pēc Mariusa notiesāšanas pils ziņoja, ka Metei Maritai veikta sekmīga plaušu pārstādīšanas operācija. Pēc vairākām slimnīcā pavadītām nedēļām kroņprincese atgriezās mājās un augusta svinēja sudrabkāzu jubileju ar princi Hākonu.
2026.gada februārī atbalsts monarhijai Norvēģijā samazinājās līdz 60% (janvārī tie bija 70%), bet maijā mazliet pieauga, sasniedzot 64%. Karalis Haralds V savu popularitāti norvēģu vidū saglabāja arī tad, kad atbalsts monarhijai kā tādai kritās.
Britu karalienes Viktorijas mazmazmazdēls Haralds troni ieņēma 1991.gadā,
un pamazām piešķira modernu pieskārienu, kas ieveda ceremoniālo amatu, kaas galvenokārt tika uzskatīts par nacionālās neatkarības simbolu 21.gadsimtā.
Populārais karalis spēlēja nozīmīgu lomu Norvēģijas tumšākajos brīžos. Kad galēji labējais fanātiķis Anderss Breivīks (Anders Breivik) 2011.gadā Oslo un Utoejas salā nogalināja 77 cilvēkus, karalis sniedza spēcīgu uzrunu televīzijā. Balsij trīcot, karalis sacīja, ka brīvība ir spēcīgāka par bailēm.
Pēc plūdiem, vētrām un citām katastrofām Haralds V nereti apmeklēja notikuma vietas, tērpies gumijas zābakos un nonēsātā jakā, lai tiktos ar cietušajiem. Viņš arī mēdza runāt par toleranci, 2016.gadā norādot, ka norvēģiem var būt daudz izcelsmju, uzskatu un dažāda seksuālā orientācija.
Haralda V piedzimšana 1937.gada 21.februārī bija iemesls plašām svinībām – viņš bija pirmais troņmantinieks, kas Norvēģijā dzimis 570 gadu laikā. Līdz 1905.gadam pār Norvēģiju vairākus gadsimtus valdīja dāņu un zviedru monarhi. Trīs gadus pēc Haralda V dzimšanas Norvēeģiju ieņēma nacisti. Karalis Hākons un tā brīža kroņprincis Olavs devās uz Lielbritāniju, no kur trimdā vadīja valdību, savukārt 3 gadus vecais Haralds ar māti, kroņprincesi Martu, devās vispirms uz Zviedriju un tad uz ASV.
1968.gadā Haralds pēc deviņu gadu cīniņa ar tēvu apprecējās. Viņa sieva Sonja nenāca no karaliskajām aprindām, tādējādi laužot tradīciju, bet Haralds bija solījies neprecēties vispār, ja nevarēs apprecēties ar Sonju.
Haralda V dēls Hākons būs ceturtais Norvēģijas karalis kopš neatkarības atgūšanas.
Lasiet arī: Tramps parakstījis rīkojumu par Ontārio ezera pārdēvēšanu