Viedokļraksts
Tie cilvēki, kuri tagad kategoriski pieprasa mums – vai Vācijai – respektēt savas “svētās” tiesības svinēt 9.maiju, paši pavisam skaidri apzinās: viņi piedalās tukšā rituālā. Tā kādreiz būtiskā sastāvdaļa – milzīgā kara upuru skaita piemiņas svētums – ir sen aizmainīta projām, izdeldēta kā “nevajadzīga”, aizstāta ar nāves un varmācības slavināšanu.
“Sarkanā datuma” jēga tagad ir tikai attaisnot valstisku necilvēcību. Tieši tāpēc arī 9.maija apsēstie svinētāji šajā bezdvēseles rituālā “ķer kaifu”.
Šķiet pilnīgi dīvaini atcerēties, ka pirms 18 gadiem – ne īsti “vakar”, ne īsti “pirms veselas mūžības” – mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un citi Rietumu politiķi no Krievijas galvenās tribīnes – Ļeņina mauzoleja Sarkanajā laukumā – kopā ar tās līderi Vladimiru Putinu vēroja armijas parādi par godu tālā karā gūtās uzvaras 60.gadadienai.
Tagad tas ne tikai šķiet, bet arī ir kaut pavisam neiedomājams. Savukārt vēl pirms pāris gadiem šķita pilnīgi neiespējami, ka saskaņieši – bijušie un esošie, vēl pavisam nesenie “kolorādo lentīšu” dalītāji – izmisīgi aicinās savu kādreizējo un varbūtējo elektorātu 8. un 9.maijā pieminēt karā kritušos bez sovjetu un rašistu simbolikas…
Tajā laikā, kad VVF devās uz Maskavu, arī vēl pie pērn sagrautā Uzvaras parka okupekļa 9. maijā – izsaucot neizpratni un mulsumu mūsu sabiedrības latviskajā daļā – kopā ar skolu reformas pretiniekiem, citu vietējo “piekto kolonnu” un Krievijas emisāriem savus vainagus nolika arī amerikāņu un britu vēstniecību militārie atašeji.
Viņi tādejādi godināja savu tēvu un vectēvu sabiedrotos pasaules karā.
Iespējams, toreiz šie vainagi bija arī diezgan skaidrs diplomātiskais “signāls” mūsu valstij, kurai tikai pavisam nesen bija – būsim nu godīgi! – sakostiem zobiem ļauts pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei un Eiropas Savienībai. Nesadomājaties par daudz, nepārkāpjiet “sarkanās līnijas” – nebūs nekādas vēstures revīzijas, nekādas, ziniet, nacisma reabilitācijas! “Un vispār, austrumeiropieši, vai beidzot nav īstais brīdis atbrīvoties no jūsu, atvainojiet par tiešumu, patoloģiskās rusofobijas?”
Kaut tautas jūsma par VVF tobrīd plauka pilnos ziedos, viņas lēmums doties uz Maskavu uzbangoja nebūt ne pozitīvākās emocijas. Tika muldēts pat par “nodevību”, jo abu kaimiņvalstu prezidenti strikti palika mājās. Taču emeritētā Monreālas universitātes psihologijas profesore, atšķirībā no daudziem citiem mūsu politiķiem (vienalga, vietējiem vai no Rietumiem atbraukušiem), tobrīd precīzi izvērtēja gan šo Otrā pasaules kara sentimentu Rietumos, gan to ilūzijas par (tā laika) mūsdienu Krieviju.
Pieņemot Putina ielūgumu, mūsu valsts galva apcirta Latvijas sabiedrotajos jebkādas spekulācijas vismaz par savas “patoloģiskās rusofobijas” iespējamību. Tas vainagoja viņas prezidentūru ar NATO 2006.gada sanāksmi Rīgā un atzīšanu par Eiropas mēroga politisko zvaigzni. Cik atceros, Krievijas valdnieka galms bijis klaji neapmierināts ar šo viešņu, jo VVF prata Maskavas apmeklējumu pārvērst par savu “benefici”.
Dramatiski melni tēptai dāmai ar efektīgiem, TV skatītāju prātos paliekošiem pērļu auskariem tobrīd bija dots vislabākais fons – Maskavas Kremlis –, lai Rietumu žurnālistiem skaidrotu, kāpēc Baltijas tautām 9.maijs nav un nevar būt svētki (un kāpēc viņa ir tērpusies “kā uz bērēm”). Šajā ziņā VVF tika dots vienīgais “iespēju logs”, ko viņa prata izmantot spīdoši.
Man ļoti gribētos ticēt, ka Rietumu rusofīlā sentimenta galīgs sairums – un bez Rietumu prominencēm palikusī mauzoleja tribīne, tāpat bez atašeju vainagiem palikušais okupeklis – ir VVF un mūsu (arī lietuvušu un igauņu) Eiropas Parlamenta deputātu, tāpat citu politiķu, diplomātu un publisko intelektuāļu neatlaidīgo pūliņu tiešs un uzskatāms rezultāts. Tas, protams, ir glaimojoši nacionālajai pašapziņai, bet…
Tomēr tagad nākas atzīt: visi galvenie “nopelni” – varbūt pat pilnībā – pienākas pašam Putinam un viņa kliķei. Tāpat, lai cik paradoksāli tas neizklausītos,
viņš iznīcina “krievu pasaules” idejisko pamatu – 9.maija kultu –, totāli ekspluatējot to sava neprāta attaisnošanai.
Pavisam prasti izsakoties, šai “aitai” Kremļa propagandas un “diplomātiskās argumentācijas” veidotāji nu jau šķiet nocirpuši visu vilnu līdz ar ādu…
Putina “slavenā” runa 2007.gada Minhenes drošības konferencē pieteica “jaunu auksto karu” un padarīja Maskavas impērisko revanšismu acīmredzamu daudziem agrāk ar politisko aklumu sistajiem. Kopš tiem laikiem Krievija ir “evolucionējusi” no agresijas sludināšanas līdz noziedzīgam karam un kara noziegumiem. Necilvēcības pamatojumam tiek trafareti un trulā uzstājībā piesaukta senā “uzvara pār fašismu”. Tādejādi rašisms pilnībā izdeldē no šī vēstures fakta jebkādas kādreizējā svētuma paliekas.
Diez vai šodien tas ir populārs viedoklis, taču… Tiem, kuri pirms dažām desmitgadēm tiešām jutās piederīgi “padomju tautai” (vai to dedzīgi veidoja kā kompartijas vai valsts varas funkcionāri), uzvara pār nacistiem un, vēl jo vairāk, karā kritušo un nogalināto piemiņa bija patiesi sakrālas lietas. Tas, ar ko būtu neiedomājami spekulēt “aktuālām vajadzībām”.
Tāpēc, ka liela daļa no viņiem bija karojuši paši, karā zaudējuši tuviniekus un draugus, klasesbiedrus un kaimiņus. Tāpēc, ka PSRS gūtās uzvaras cena bija desmitiem miljoniem mirušo. Padomju cilvēku vēsturiskā trauma par pārciestā kara šausmām lika režīmam darīt visu, lai to atkal nepieļautu. Protams, tikai uz “savas” zemes. Jā, cita starpā – arī uzkrāt milzīgu daudzumu kodolieroču (ar ko tagad “diplomātiski žonglē” Putins).
Iespējams, mūsu atmiņas par šīs sovjetiskās sāpes patiesumu savā laikā, jau patveroties zem NATO vairoga, radīja daļā Latvijas sabiedrības naivu pieļāvumu, ka mēs varētu 9.maiju pieciest. Pat pieņemt kā tādus pavisam nekaitīgus “krievvalodīgo kapusvētkus” vai “viņu jāņus”… Protams, “krievu pasaules” izpletēji tūlīt pat sagrāva šo labticīgo ilūziju.
Kad PSRS iebruka Afganistānā vai tās iznīcinātājs notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, agresija netika attaisnots ar iedomātām tiesībām, kas it kā būtu iegūtas līdz ar Hitlera sakāvi. (Pieļauju, varbūt šur tur pa nomaļiem armijas garnizoniem ko tādu arī muldēja, bet ne no tribīnēm un mauzoleja… Arī Baltijas “atbrīvošanu no fašisma” īsti sāka piesaukt vien tad, kad “nepateicīgās” tautas pieprasīja atdot neatkarību.) Tam tomēr tika atrasti kādi citi, kaut arī pavisam absurdi un derdzīgi skaidrojumi.
Tā sovjetiskais svētums tika, faktiski neskarts, iznests arī cauri Borisa Jeļcina prezidentūrai, lai kļūtu par “izejmateriālu” Putina režīma propagandai, par tā indulgenci jau vairāk kā gadu turpinātai asinspirtij. Impērijas infotroļļiem ir pilnīgi vienalga, ko “samalt desās”, lai izpatiktu savam fīreram – padomju valsts uzvaru karā, Pekausi ar krokodilu Genu vai Čaikovska baletu Gulbju ezers.
Lasiet arī: VIDEO| Krievija organizē Eiropā fiktīvas demonstrācijas
