Eiropa pērn pieredzējusi vēsturiski vissmagākos sausuma periodus, un tagad pārvērtē savas ūdens rezerves, raksta Lietuvas sabiedriskais medijs LRT.
Satelītattēlu dati liecina, ka Eiropas saldūdens rezerves pēdējās desmitgadēs ir sarukušas. Lietuva saldūdens trūkumu neizjūt, bet drīz varētu kļūt par vienu no dažām Eiropas valstīm, kas eksportēs ūdeni.
Pētnieki lēš, ka Eiropa ik gadu klimata pārmaiņu dēļ zaudē 84 gigatonnas ūdens. Viļņas Universitātes hidroloģijas profesors Gintars Vaļuškevičs (Gintaras Valiuškevičius) norāda, ka tas nozīmē – tuvojas krīze. Saskaņā ar profesora teikto, daudzas Eiropas Savienības valstis ūdens ieguvei izmanto virzemes avotus – upes, ezerus un rezervuārus – un ūdenim pirms lietošanas ir nepieciešama papildus attīrīšana. Vaļuškevičs sacīja: «Valstīm, kas atrodas tālāk dienvidos, raksturīgas virszemes krātuvju ūdens līmeņa svārstības, kas var radīt saldūdens deficītu, īpaši vasarās. Maz ticams, ka šāda problēma varētu skart Lietuvu, jo mēs esam starp tām valstīm, kas iegūst ūdeni no dziļurbumiem.» Viņš piebilda, ka droši var teikt – ūdens krīze Lietuvu tieši neskars.
«Tomēr esam saistīti ar pasauli, un varētu saldūdens krīzi izjust pastarpināti, piemēram, ja mums būs jāuzsāk ūdens eksports,»
sacīja profesors.
Situācija, ka kādas valsts iedzīvotāji paliek bez dzeramā ūdens, tiek devēta par «nulles dienu». Ļoti tuvu šādam mirklim 2018.gadā bija Dienvidāfrikas republika, kur pēc trīs gadu sausuma ūdens praktiski nebija. Valsts galvaspilsētā tika izsludināts ūdens lietošanas ierobežojums. Vītauta Dižā Universitātes Hidroinženierijas fakultātes profesore Midona Dapkiene (Midona Dapkienė) norādīja: «Keiptaunas ūdens krīze nav vienīgais tāds gadījums. Apmēram 16 valstis visā pasaulē pieredz saldūdens trūkumu, ko radījis sausums, ūdens piesārņojums un citi iemesli.» Viņa pastāstīja, ka daudzas lielās pilsētas izjūt tīra ūdens trūkumu, un Londonā jau 2025.gadā varētu būt apgādes problēmas, un līdzšinējā tempā Lielbritānijas galvaspilsētā 2040.gadā var nopietni trūkt dzeramā ūdens.
Arī kontinentālā Eiropa sāk izjust saldūdens trūkumu, un problēmas tikai pieaugs. Satelīta datu analīze liecina, ka samazinās arī grunstūdeņu daudzums. Dapkiene norādīja, ka viens no galvenajiem problēmas cēloņiem ir klimata pārmaiņas, kas nozīmē, ka ir mazāk lietus un augstā gaisa temperatūra liek iztvaikot ūdenstilpēm, kā arī pazemina gruntsūdens līmeni. «2022.gada vasarā no sausuma cieta lielākā daļa Eiropas, tas skāra Franciju, Spāniju, Portugāli un Lielbritāniju.
Smagi cieta lauksaimniecība, daudzviet tika noteikti ierobežojumi ūdens lietošanai, un pat mūsu kaimiņvalsts Polija aicināja iedzīvotājus taupīt ūdeni,»
stāstīja profesore, un piebilda, ka sausums nozīmē vajadzīgā ūdens daudzuma iegūšanu no dziļākiem slāņiem, kur ūdens atjaunojas vēl lēnāk.
Dapkiene sacīja, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, ūdens trūkums jau ietekmē 11% Eiropas iedzīvotāju un 17% teritorijas, un Vidusjūras reģionā puse iedzīvotāju vasarās sadzīvo ar ierobežotu ūdens piejamību.
Vēl kāds iemesls ūdens resursu izsīkumam ir pieaugošais iedzīvotāju skaits un salīdzinoši augstie dzīves standarti. Ikviena produkta ražošanai tiek patērēts ūdens, un jo augstāks dzīves līmenis, jo lielāks ir katra iedzīvotāja patērētais ūdens daudzums jeb «ūdens pēda».
Eksperti uzskata, ka Lietuva ir viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur ūdens resursi ir bagātīgi pieejami. Dapkiene sacīja: «Lietuvas klimatiskie un ģeoloģiskie apstākļi ir labvēlīgi ūdens resursu uzkrāšanai, un valsts nav riska zonā.»
Tomēr profesore norādīja, ka klimata pārmaiņas un vasaras karstuma viļņi var ietekmēt pieejamā ūdens kvalitāti.
Sausās sezonas laikā Lietuva gan piedzīvo aku izžūšanu, tomēr tas ir īslaicīgi, un tās ātri piepildās, normalizējoties laika apstākļiem. Dapkiene uzskata, ka tas nozīmē – Lietuva kādu dienu varētu arī eksportēt ūdeni: «Lietuva un Dānija, iespējams, ir vienīgās valstis Eiropas Savienībā ar centralizētu pazemes izcelsmes dzeramā ūdens apgādi. Lietuvai ir vairāk ūdens, nekā tā patērē, un tas ir labas kvalitātes.»
Vaļuškevičs uzskata, ka, ūdenim paliekot grūtāk iegūstamam, tam vispirms vajadzētu kļut dārgākam: «Pirmais soli būtu padarīt ūdeni dārgāku un mēģināt regulēt patēriņu. Kamēr vien kaut kas ir nosacīti lēts, cilvēki nav tendēti to taupīt vai augstu vērtēt.» Vēl kāds veids, kā novērst ūdens trūkumu, ir attīrīt notekūdeņus vai jūras ūdeni, lai padarītu to lietojamu ikdienas patēriņā. Dažas valstis, piemēram, Izraēla un Saūda Arābija, jau to dara, tomēr tas ir dārgs risinājums. Vaļuškevičs sacīja: «Eiropas valstis droši vien uzskata, ka ir cits veids, kā risināt šīs problēmas. Nākotnē ūdens varētu būt pieprasīta prece, un Lietuva varētu kļūt par vienu no tā eksportētājām. Tomēr vissvarīgākais ir cena – valstis izvēlēsies lētāko risinājumu.»
Dapkiene uzsver, ka tas, vai ūdens būs ekskluzīva prece, ir atkarīgs no iedzīvotāju un valdību rīcības.
Visi rakstu angļu valodā lasiet: https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/1874780/europe-s-water-crisis-could-lithuania-become-water-exporting-country
