Satversmes tiesa (ST) ceturtdien, 5.oktobrī, par neatbilstošām pamatlikumam pasludināja normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas periodu. Lietu ierosināja pēc 20 bijušo Saeimas deputātu pieteikuma.
Viņi lūdz ST izvērtēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmās daļas un likuma Par sociālo drošību 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Satversmes 1.un 109.pantam.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmā daļa līdz 2023.gada 1.jūlijam noteica, ka garantētais minimālo ienākumu slieksnis ir 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā.
Likuma Par sociālo drošību 2.2 panta otrā daļa paredz, ka
minimālo ienākumu slieksnis nav zemāks par 109 eiro.
Savukārt panta trešajā daļā noteikts, ka minimālo ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus ne retāk kā reizi trijos gados.
Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes 109.pantā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.
***
Šī gada 8.martā Saeima pieņēma grozījumus sākotnēji apstrīdētajās normās, un tie stājās spēkā 1.jūlijā. Apstrīdētās normas šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un zemāko robežu – 20% no ienākumu mediānas, kā arī to, ka šis slieksnis tiek pārskatīts katru gadu.
ST secināja, ka sākotnēji apstrīdētās normas ir izteiktas jaunā redakcijā un tādējādi atzīstamas par spēku zaudējušām. Tomēr tiesa uzskatījusi par nepieciešamu pārliecināties par to, vai ar apstrīdētajām normām radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc būtības. ST atzina, ka minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un skar būtiskas sabiedrības intereses un, lai gan likumdevējs sākotnēji apstrīdētās normas ir grozījis, tās joprojām paredz kārtību, kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis.
Tādējādi tās regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības. Līdz ar to ST nolēma, ka tiesvedība lietā nav izbeidzama un ir vērtējama gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1.un 109.pantam.
ST atzina, ka likumdevējs pats gan sākotnēji apstrīdētajās normās, gan jaunajās apstrīdētajās normās ir noregulējis būtiskākos ar minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu saistītos jautājumus un paredzējis objektīvu minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi.
Vērtējot, vai likumdevējs ir izpildījis pienākumu regulāri pārskatīt minimālo ienākumu slieksni, ST atzina, ka ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nodrošināta minimālo ienākumu sliekšņa regulāra pārskatīšana, jo tas tiek balstīts uz aktuālākajiem likumdevējam pieejamiem datiem par ienākumu mediānu. Savukārt ar sākotnēji apstrīdētajām normām likumdevējs nebija nodrošinājis minimālo ienākumu sliekšņa regulāru pārskatīšanu, jo bija pieļāvis to, ka minimālo ienākumu slieksnis tika balstīts arī uz tādiem datiem, kuri iegūti pirms pieciem gadiem. Tādēļ ST atzina, ka sākotnēji apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.un 109.pantam.
Attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām ST vērtēja, vai minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai rada iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, un pārbaudīja, vai garantēto minimālo ienākumu pabalsta apmērs kopā ar citiem atbalsta pasākumiem nodrošina Satversmes tiesas iepriekšējos spriedumos atzīto pamatvajadzību – pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības un pamatizglītības, kā arī iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē – apmierināšanu.
ST secināja, ka likumdevējs gan ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt, ka ikvienai trūcīgai personai būtu pieejams visu tās pamatvajadzību apmierināšanai pietiekams atbalsts. Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošinot ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tādēļ ST atzina, ka arī jaunās apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.un 109.pantam.
Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka joprojām nav izveidota tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu atbalsta sniegšanu, lai gan pašvaldībām, gan arī politikas veidotājiem un pašam likumdevējam būtu pieejama informācija par trūcīgām personām sniegtā atbalsta apmēru un efektivitāti. Turklāt sociālās palīdzības sistēmas uzdevums ir palīdzēt trūcīgām personām saviem spēkiem izkļūt no nabadzības slazda, tomēr tai nevajadzētu radīt tādus apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu vēlmi pašām līdzdarboties sociālās drošības sistēmas ietvaros savu pamatvajadzību apmierināšanai un uzlabot savus dzīves apstākļus.
Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, ST secināja, ka sākotnēji apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža novestu pie tiesiskās nestabilitātes un būtu pretēja sociālās palīdzības mērķim. Savukārt attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām ST secināja, ka likumdevējam ir jāievieš tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu, efektīvu un mērķētu atbalsta sniegšanu, turklāt izmaiņas ir jāsaskaņo ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam. Tādēļ tiesa atzina, ka ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka jaunās apstrīdētās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā. Līdz ar to
jaunās apstrīdētās normas ST atzina par spēkā neesošām no 2025.gada 1.janvāra.
***
Lieta tika ierosināta pēc 20 iepriekšējā Saeimas sasaukuma opozīcijas deputātu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji pamatā ir 13.Saeimas partijas Saskaņa frakcijas deputāti – Andrejs Klementjevs, Jānis Urbanovičs, Nikolajs Kabanovs, Artūrs Rubiks, Regīna Ločmele, Edgars Kucins, Vladimirs Nikonovs, Zenta Tretjaka, Jānis Krišāns, Jānis Tutins, Inga Goldberga, Igors Pimenovs, Vitālijs Orlovs, Sergejs Dolgopolovs, Valērijs Agešins, Boriss Cilevičs, Karina Sprūde, Ivans Ribakovs, Ivans Klementjevs un Ļubova Švecova.
Pieteikuma iesniedzējs, bijušais Saeimas sekretārs Andrejs Klementjevs (Kopā Latvijai) sacīja, ka ST rīkojās drosmīgi, izskatot lietu pēc būtības, rezultātā pieņemot spriedumu, kas atspoguļo to, ka cilvēki nevar izdzīvot tajā sociālās drošības sistēmā, ko uzbūvējusi Labklājības ministrija.
“Trūcīgajiem izmaksāto pabalstu apjoms nav pietiekams cienīgai dzīvei, un tas ir pretrunā ar Satversmi,” uzsvēra Klementjevs. Viņš cer, ka līdz 2025.gadam Saeima izdarīs visu nepieciešamo, lai uzlabotu sociālo likumdošanu, darot to tā, lai “tas nebūs ķeksītis” un lai likumi tiktu laboti atbilstoši sociālekonomiskajai situācijai.
Lasiet arī: Saeima “otrajā piegājienā” profesori Osipovu ieceļ par AT tiesnesi