Autore: Ilona Bērziņa
Pirmā svētku eglīte, kura pieminēta rakstos un liecībās, ir egle Rīgas Rātslaukumā 1510. gada Ziemassvētkos. Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm, lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Uz pirmās svētku eglītes godu pretendē arī igauņi, uzskatot, ka pirmā Ziemassvētku egle uzslieta Tallinas pilsētas rātē 1441.gadā ziemas rituālā. Ir arī liecības, ka pirmā svētku eglīte pušķota Vācijā, Švarcvaldē 1419. gadā.
Ja gribam būt pavisam godīgi, tad nākas vien atzīt, ka ziemas saulgriežu svinēšanas un namu rotāšanas tradīcijas bijušas arī senajiem ēģiptiešiem, romiešiem, ķeltiem, hunņiem un Skandināvijas tautām, kuras ziemas saulgriežos laikā pie koku zariem sēja ābolus, lai nodrošinātos, ka saule un zemes auglība atkal drīz atgriezīsies.
Savukārt Eiropā pirmā eglīšu rotāšana sākās 1605. gadā mūsdienu Francijas teritorijā Elzasā. Hronikās teikts: “Ziemassvētkos šeit mājās uzstāda eglītes, bet to zaros kar rozes no krāsaina papīra, ābolus, cepumus, cukura gabaliņus un serpentīnu”. Vēlāk šī tradīcija izplatījās Vācijā, bet vēlāk arī visā Eiropā.
Pirmie eglīšu rotājumi
16.gadsimtā Ziemassvētku eglītes mēdza rotāt ar papīra rozēm, kuras simbolizēja jaunavu Mariju. Šajā laikā Saksijā ticis izpūts arī pirmais stikla rotājums – lode. Pie pirmās īstās rotas esot tikusi 1610. gada Ziemassvētkos Nirnbergā (Vācija) uzstādītā egle. Tā kā Nirnberga bija pazīstama kā zeltkaļu un juvelieru pilsēta, egle pušķota ar “eņģeļmatiem” no īsta sudraba. Tik dārgi rotājumi ne visiem bija pa kabatai, tādēļ turpmāk tos izgatavoja no lētākiem, bet ne mazāk spīdīgiem materiāliem.
17.gadsimtā Ziemassvētku eglītes galvenokārt mēdza izrotāt ar āboliem, lai radītu asociācijas ar pasaules radīšanu un Ēdenes dārzu, bet 18.gadsimtā eglīšu rotāšanā izmantoja riekstus un cepumus.
Daudzkrāsainās pūstā stikla mantiņas pirmoreiz izgatavoja Vācijā, 19. gadsimta sākumā, bet līdz gadsimta beigām Eiropas darbnīcās ražoja ap piectūkstoš veidu un formu eglītes rotājumu no stikla.
Tie bija ļoti grezni, bet dārgi priekšmeti, tādēļ daudzviet Ziemasvētku eglītēs turpināja karināt krāsaini glazētas piparkūkas un citus cepumus, šokolādes un marcipāna bumbiņas, ābolus un valriekstus, ko noklāja ar sudraba vai zelta krāsu. Interesanti, ka Rīgā, Vaļņu ielā, bijušā kinoteātra “Aina teritorijā, 2003.gadā tika atrasts, viens no, iespējams, senākajiem Ziemassvētku rotājumiem Eiropā – pelēcīga stikla bumbiņa ar iekausētu, galā kāsī saliektu dzelzs kātu. Tagad tā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Sveces un elektriskās lampiņas
Egles rotāšana ar degošām svecēm sākās 17. gadsimtā. Sākotnēji tās egles zariņiem vienkārši piekausēja ar vasku, vēlāk tika izgudroti īpaši sveču turētāji, ko “uztupināja” uz zariem. Savukārt pirmā ar elektriskām lampiņām rotātā Ziemassvētku eglīte iemirdzējās Amerikā 1882. gadā izgudrotāja un uzņēmēja Ed. Džonsona mājās, iespējams, tur savu roku bija pielicis arī visiem zināmais Tomass Edisons. Pirmajā elektrisko lampiņu virtenē bijušas 80 baltas, zilas un sarkanas lampiņas. Tiesa, pirmajā laikā virteņu lietošana lielu popularitāti neguva, jo cilvēki joprojām nebija pieraduši lietot elektrisko apgaismojumu iekštelpās. Tomēr jau 1890. gadā ASV tika uzsākta lampiņu virteņu masveida ražošana.
Ziemassvētku “grūtie laiki”
Ziemassvētku svinēšanai bijuši arī grūti laiki. Tā, piemēram, Anglijā Ziemassvētkus jautri svinēja līdz pat 17. gadsimtam, bet tad lords protektors Olivers Kromvels pasludināja šīs svinības ārpus likuma un Anglijas parlaments tās kā “nepiedienīgi pagāniskas izdarības” 1644. gadā aizliedza. Tālu aiz okeāna, Jaunajā Anglijā, no 1659. līdz 1681. gadam Ziemassvētki pat bija pasludināti ārpus likuma. Kvakeri, skotu un īru prezbiteriāņi, baptisti, metodisti un menonīti apšaubīja 25. decembra svinēšanas leģitimitāti, jo neviens taču precīzi nezinot, kad īsti Jēzus piedzimis. Ziemassvētki par oficiāliem svētkiem Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva vien 1870.gadā, arī 25.decembri tad pasludināja par oficiālu brīvdienu.
Viktoriānisma laikmetā par neatņemamu Ziemassvētku vakara sastāvdaļu kļuva spoku stāsti un ļoti īpatnas Ziemassvētku kartiņas ar slepkavnieciskām vardēm, lidojošām medūzām un mēnessgaismā dejošiem kukaiņiem. Viss mainījās, kad 1843. gada 19. decembrī iznāca Čārlza Dikensa novele “Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku šausmu stāsts”. Tās galveno varoni – veco sīkstuli Ebenaizeru Skrūdžu Ziemassvētku vakarā apciemo vairāki gari. Kā pirmais atnāk viņa mirušais kompanjons Mārlijs, pēc tam nāk pagātnes, tagadnes un nākotnes gari. Skrūdžs ierauga savu dzīvi no pavisam cita skatu punkta, kas viņam liek pilnībā mainīties.
“Ziemassvētku dziesmai prozā” bija fenomenāli panākumi, un ir pat uzskats, ka, tikai pateicoties Dikensam, angļiem deviņpadsmitā gadsimta vidū radās vēlme svinēt Ziemassvētkus pie kopīga pusdienu galva, apdāvināt citam citu, ziedot labdarībai un vēlēt laimīgus Ziemassvētkus.
