Aprit otrā gadskārta kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā, taču Maskavas uzsāktā agresijas kara beigas nav saredzamas.
Kad 2024.gada 24.februārī agri no rītā krievi sāka Kijivas un citu Ukrainas pilsētu apšaudi ar raķetēm un pār robežu Ukrainas galvaspilsētas virzienā sāka velties krievu tanku kolonnas, Rietumi jau bija gatavi samierināties ar ātru Ukrainas sakāvi.
Taču, par spīti visam, ukraiņi ne tikai spēja noturēt Kijivu, bet atsviest krievus atpakaļ, līdz rudenim atbrīvojot lielu daļas atkārtotā iebrukuma pirmajā posmā okupēto teritoriju.
Tomēr 2023.gada vasaras pretuzbrukums, uz kuru ukraiņi un rietumvalstis lika tik lielas cerības, faktiski izrādījās neveiksmīgs.
To lielā mērā var skaidrot ar Rietumu vilcināšanos apgādāt Ukrainu pietiekamā daudzumā ar tai nepieciešamo bruņojumu un munīciju.
Rietumi savu neizlēmību joprojām nav pārvarējuši, un situāciju vēl vairāk sarežģī tā dēvētais kara nogurums, kas jau liek šaubīties par līdzšinējā atbalsta saglabāšanu Kijivai.
Kamēr eiropiešiem gan ar pielabināšanos, gan draudiem, vismaz pagaidām, izdevies pierunāt Krievijas diktatora Vladimira Putina “galveno draugu” Eiropas Savienībā (ES) – Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu – nebloķēt ilgtermiņa finansiālās piešķiršanu Ukrainai, ASV Kongresā debates par jaunu līdzekļu atvēlēšanu militārajai palīdzībai Kijivai joprojām turpinās.
Kā norāda komentētāji, Rietumi joprojām ir gatavi piešķirt tik vien palīdzības, kas, labākajā gadījumā, ļauj Ukrainai noturēties, bet nedot tai iespēju uzvarēt.
Tajā pašā laikā Krievija ir spējusi gan atgūties no sākotnējām sakāvēm frontē, gan pielāgoties Rietumu ekonomiskajām sankcijām, kuras, neskatoties uz sākotnējo skaļo retoriku, arī nevar uzskatīt par īpaši stingrām.
Šobrīd krievi no aizsardzības, šķiet, sākuši atkal pāriet uzbrukumā. Neskatoties uz ukraiņu sīvo pretestību un pretiniekam nodarītajiem milzīgajiem zaudējumiem, krieviem atkārtotā iebrukuma gadskārtas priekšvakarā izdevies gūt simbolisku “uzvaru” un ieņemt Avdijivku, par kuru īpaši smagas kaujas notika jau kopš oktobra.
Lai gan Avdijivkas zaudēšanai nav lielas stratēģiskas nozīmes, Ukrainas armija atkal izjūt pieaugošu pretinieka pārsvara gan kara tehnikas, gan dzīvā spēka, gan munīcijas ziņā, īpaši ņemot vērā Krievijas absolūto nerēķināšanos ar savu karavīru dzīvībām, jo Maskavai, salīdzinājumā ar Ukrainu, ir neizsmeļamas iespējas kritušos aizstāt ar jaunu “lielgabalu gaļu”.
Tikmēr Krievija turpina Ukrainas pilsētu un infrastruktūras objektu teroristiskās apšaudes ar raķetēm un lidrobotiem, slepkavojot civiliedzīvotājus un sagraujot skolas, slimnīcas un dzīvojamās ēkas, kā arī cenšoties iznīcināt elektroapgādes, ūdens apgādes un apkures sistēmas.
Tikai saskaņā ar ANO datiem, kas iegūti izmantojot viskonservatīvākās metodes, kopš 2022.gada 24.februāra, Ukrainā krievu iebrucēji noslepkavojuši vismaz 10 582 civilpersonas, bet 19 875 civilisti tikuši ievainoti. Starp viņiem ir attiecīgi 587 un 1298 bērni.
Patiesais upuru skaits ir daudz lielāks, jo tikai saskaņā ar ANO datiem 23 000 personu skaitās bez vēsts pazuduši.
Krievijas agresijas rezultātā uz ārvalstīm bijuši spiesti doties aptuveni 6,5 miljoni ukraiņu bēgļu, pamatā sievietes ar bērniem, bet 3,7 miljoni ukraiņu kļuvuši par pārvietotajām personām pašu valstī.
Zīmīgi, ka pretstatā Rietumiem ukraiņi šobrīd runā nevis par otro gadskārtu, kopš risinās tā dēvētais pilna mēroga karš, bet gan jau par desmito gadskārtu kopš kara sākuma, jo Maskavas agresija sākās ar Krimas okupāciju 2014.gada februārī, kam sekoja Krievijas iebrukums arī Ukrainas kontinentālajā daļā.
Tikmēr Putins neizrāda ne mazāko vēlmi karu izbeigt, ja netiek izpildītas Maskavas totalitārā režīma absurdās prasības atdot tai ar varu iekarotās teritorijas, kam, protams, drīz vien sekos jaunas teritoriālās prasības, kas tajā skaitā var tikt izvirzītas arī NATO dalībvalstīm, ja Rietumi Ukrainas gadījumā izrādīs savu nespēju apturēt agresoru.
