Divpadsmitā gadsimtā, krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Līgo nakts svinēšana un vietējo iedzīvotāju līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Lai kā viņi centās šo pagānisko tradīciju iznīdēt, nekas nesanāca – Līgo svētki izrādījās stiprāki. Un nav arī brīnums – vasaras saulgriežu tradīciju un ieražu kopums aizsniedzas vēl zemkopju saules kulta laikos.
Praktiski visās kultūrās vēstījumos par Saules svētku norises vietām teikts, ka tie notika pakalnu virsotnēs, ūdeņu tuvumā un liela nozīme tajos bija ugunij. Arī mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā un visspēcīgākā enerģija, caur kuru var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem, tā attīra, dziedina un ir ģimenes un mājas pavarda simbols. Tādēļ arī Līgo vakara uguns rituālam ir tik liels spēks. Taču pirms tam ir pienācīgi jāsagatavojas svētkiem, sakopjot un izrotājot māju un sētu. Tas tika darīts, lai veicinātu auglību, dotu svētību un aizsardzību. Plaši izmantoja bērza meijas, ozola zarus, margrietiņas, madaras, kalmes u.c. augus. Tāpat redzami un neredzami savilka arī latvju spēka zīmes. Jāņu vakarā, arī Ziemassvētkos, uz durvīm velk Auseklīti, kura astoņi stari ir astoņi saulgriežu punkti, un kurš atvaira tumsas un pazemes spēkus, sargā no lietuvēna, ļaunām domām un veicina modrību. Aizsardzības zīmes ir arī visas ar Laimu saistītās zīmes – Laimas krusts, Laimas slotiņas, Laimas grābeklīši, Laimas skujiņa. Un, protams, Jāņa zīme – Saules ceļš gaismas kalnā, arī vīrišķā spēka, aktivitātes un auglības zīme.
Līgozāles
Gatavošanās gadskārtu svētkiem sākas ar zāļu plūkšanu. Ar jāņuzālēm rotā gan istabas, gan pagalmu un sētu. Arī meijas un ozolu zari ir neatņemama pušķošanas sastāvdaļa, bieži vien arī pīlādža zari. Mūsu senči ļauno garu atbaidīšanai izmantoja arī dadžus un nātres. Dažas jāņuzāles jāplūc pusdienā, citas – pašā Līgo dienas vakarā, vēl citas – rasas laikā rīta stundās.
Ticējumi vēsta, ka Līgo vakarā pļavā plūktajām Jāņuzālēm piemīt īpašas spējas izdziedēt visas kaites. Savukārt ja Līgo vakarā pie ieejas vārtiņiem un mājas durvīm iesprauž pīlādžu zariņus,tad šajā mājā nekad neiekļūs nelabie spēki. Vēl Līgo vakarā pagalma taka, kūts un priekšnama grīda jāizkaisa ar nātrēm – tad nenāks ne raganas, ne citi nelabie spēki.
Jāņu vaiņags
Jāņu vainaga pīšana ir dziļi simbolisks rituāls. Jāņu vainags, gluži kā Jāņu siers un ugunskurs, ir Saules simbols. Aplī savītās jāņuzāles simbolizē arī dabas skaistumu, spēku un mūžību. Ticējums vēsta, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts Jāņu vainags pasargās no nelaimēm un slimībām un nelabvēļiem, bet vainaga uzlikšana galvā Jāņos nozīmēja auglību un bagātību.
Vīrieši galvā liek ozolu vainagu, bet sievietes – ziedu. Meitām vainagā jāpin puķes un ziedošas zāles, puišiem – asas, rupjas un dzēlīgas zāles, bet veciem ļaudīm – papardes un vībotnes, kuras teju visu tautu kultūras tiek uzskatītas par burvju zālēm. Katrai Jāņu zālei ir sava nozīme un vērtība, turklāt vislabākās esot tieši Līgo dienā saplūktās. Zāles un ziedus Jāņu vainagam jāplūc tikai pašu rokām. Arī vainagu vislabāk pīt pašam, un tas jādara ar labām domām un enerģiju.
Jāņu vainagā iepītās rudzupuķes un āboliņš aizsargās no negatīvās enerģijas un veicinās cilvēka attīrīšanos, turklāt āboliņš vēl stiprinās veselību un spēcinās miesu un garu. Veselību stiprinās arī dzeltenais amoliņš. Sarkanās magones nes prieku, baltās – mieru un labus sapņus, dzeltenās veiksmi, turību un pārticību, bet no skauģiem un visādiem mošķiem pasargās pīlādža zariņš. Savukārt vībotnes smarža attīra prātu un vairo drosmi Ķeltu dabas spēku pazinēji un viedie vībotni iekļāva vasaras saulgriežu maģiskās iedarbības augu pušķī kopā ar kumelītēm, lavandu, asinszāli, fenheli un plūškoku.
Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, kad tos sadedzina Jāņu rituāla ugunskurā, līdz ar to sadedzinot nelaimes un neveiksmes.
Līgošana
Līgošana ir viens no galvenajiem rituāliem. Vārds “līgo” līvu valodā nozīmē “lai top”. Katra līgotne ir kā maza buramdziesmiņa, kas īstā vietā un laikā nodziedāta dod milzu svētību. Līgošanu Līgo dienā parasti iesāka pēc vakariņām un turpināja līdz saules lēktam. Aplīgot Jāni, sētas saimniekus, laukus, mājas un pat lopus nozīmē aizsardzību pret nelabajiem spēkiem un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Vienlaikus ar līgo dziesmām latvietis izskalo no sevis visas ikdienas rūpes un bēdas, visu nevajadzīgo. Savukārt meitām jāiet Jāņu naktī līgot, jo, “Ja gulēsi Jāņu nakti, mūžam vīra nedabūsi!”
Jāņuguns
Jāņuguns iedegšana ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme. Mūsu senčiem bija trīs Jāņu ugunskuru veidi. Pirmais bija uguns rituāls ģimenei, saimei. To iekūra dienas vidū. Tas bija slēgts rituāls tikai savējiem. Vakarpusē augstākā vietā tika uzvilkta kārts, kuras galā dega muca vai ritenis, tā sauktais pūdelis. Tā bija zīme, ka šajā mājā tiek gaidīti Jāņa bērni. Jo augstāk tiek uzlikta kārts, jo tālāk to var saredzēt un vairāk ciemiņu saaicināt. Ja cilvēki nāk ar labām domām, viņi ienes svētību sētā. Jo vairāk tādu cilvēku, jo svētīgāks būs gads.
Līdz ar saules rietu kurināja trešo ugunskuru Jāņu nakts izdarībām. To līdz pat saules lēktam kurināja augstākajā vietā, lai uguntiņa varētu apspīdēt un nest svētību pēc iespējas lielākai platībai. Pie šī ugunskura dziedāja, dejoja, ēda, dzēra, leca tam pāri.
Mielasts
Līgo svētku mielasts paredz celt galdā saules apaļus ēdienus — sieru, maizi, pīrāgus, kā arī citus apaļas formas ēdienus. Ēdot saules formas ēdienus, cilvēks simboliski paņem sev daļiņu no Saules un tās mūžīgās enerģijas un spēka. Savukārt alus Jāņu mielastā simbolizē saimnieka darba sparu.
Rituāli
Līgo nakts rituālu uzdevums ir veicināt auglību un attīrīšanos. Mūsu senči ticēja, ka lēkšana pāri Jāņu ugunskuram lēcējus attīra gan fiziski, gan garīgi. Savukārt lecot divatā ticēja, ka uguns lēcējus savieno uz visu mūžu.
Vēl viena rituāla izdarība ir dejošana ap ozolu, lai tādējādi piesaistītu šī svētības nesēja labvēlību.
Tāpat senči ticēja, ka ūdens Līgo naktī iegūst maģisku spēku, tādēļ šajā naktī, ņemot līdzi Jāņu uguni, jāiet peldēties. Lai ūdens dotu visvairāk spēka un enerģijas, peldēties jāiet kailam. Peldas divreiz — pusnaktī un saulītei lecot. Vēl Līgo naktī jāpeldas rasā, vislabāk to darīt saullēktā. Turklāt uz dažādiem augiem uzkritušai rasai ir dažāds spēks. Piemēram, bagātīgi ziedošu pļavu rasa palīdz saglabāt skaistumu, āboliņa rasa dod harmoniju un spēku, bet vībotņu un vērmeļu rasa palīdz nomazgāt nelabvēļa ļauno aci.
Un, protams, Jāņu nakts nav domāta miegam, jo kas gulēja Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu…
Lustīgu līgošanu!
Lasiet arī: Tradīcijas, kas vieno: Padomi Līgo svētku svinēšanai ģimenēs
