Autore: Ilona Bērziņa
Ažiotāža ap “Rail Baltica” projekta pamatīgo sadārdzinājumu lēnām sāk noplakt, taču problēmas nekur nav pazudušas. Galvenie atslēgas momenti ir divi – “darbi kavējas” un “trūkst naudas”. Piedevām vēl rodas iespaids, ka visas valdības, kuras valstī bijušas pie teikšanas kopš 2014.gada, kad tika nodibināts Baltijas valstu kopuzņēmums “RB Rail”, šī “gadsimta projekta” realizēšanai nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību. Toties izteikumu, ka no valdībām kaut kas ticis slēpts un tās par problēmām nav bijušas pienācīgi informētas, netrūkst. Par to, kāda bija komunikācija ar valdības kolēģiem “Rail Baltica” sakarā un citiem jautājumiem, BNN saruna ar bijušo satiksmes ministru Jāni Vitenbergu (NA).
Pagājušā gada februārī jūs teicāt: “Stājoties satiksmes ministra amatā, viens no nepatīkamākajiem pārsteigumiem bija konstatētās nepilnības Rail Baltica projekta realizēšanā, kas rezultējies ar ievērojamiem kavējumiem projekta īstenošanā.” Tagad atklājies, ka arī “Rail Baltica” projekta izmaksu pieaugums ir tiešām dramatisks. Vai, jūsuprāt, iepriekš šī informācija no valdības tiešām tika slēpta?
Es uzskatu, ka jā. Kad sāku vadīt Satiksmes ministriju, jau pašā sākumā pie galda sēdināju visus iesaistītos, arī ministrijas kolēģus. Man bija svarīgi saprast, kur mēs šajā projektā esam un veikt tādu kā iekšēju auditu, lai saprastu, kā rīkoties tālāk. Secinājumi bija šokējoši – virkne dažādu problēmu bija samilzušas gadiem, kā, piemēram, būvprojektu izstrāde, netika atsavinātas zemes un vēl citas sākotnēji neuzsāktas aktivitātes. Ar neapbruņotu aci bija redzams, ka izmaksas ir vairākkārt lielākas, nekā pirms tam tika lēsts un publiski izziņots. Pieņēmu lēmumu, ka par šādiem svarīgiem jautājumiem nedrīkst klusēt, sasaucu preses brīfingu, kurā par to arī informēju. Tālāk sagatavoju informatīvo ziņojumu, gāju ar to uz valdību un informēju gan premjeru, gan citus Ministru kabineta locekļus.
Viena lieta ir identificēt problēmas, taču nepieciešams arī ātrs to risinājums, tādēļ rosināju izveidot starpministriju komiteju, kuru veidoja Satiksmes ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Veselības ministrijas un Finanšu ministrijas politiskā vadība. Sākotnēji varbūt kolēģiem bija tāda doma – ko mēs tur darīsim, tas uz mums neattiecas, un, manuprāt, tā arī bijusi viena no lielākajām vēsturiskajām kļūdām, uzskatīt, ka šis projekts ir vajadzīgs tikai Satiksmes ministrijai, un citiem tajā nav jāiesaistās. Mans mērķis bija to labot. Komiteja nāca kopā, strādāja, un tas deva rezultātu. Žēl, ka tagad tā vairs kopā nesanāk un darbu neturpina. Satiksmes ministrija viena pati risinājumus diezin vai atradīs.
Skaidrs, ka par problēmām, kas saistītas ar projektu, bija zināms. Piemēram, Eiropas Komisija jau sen tika norādījusi, ka no ES līdzekļiem netiks finansētas tādas projekta aktivitātes kā pievedceļi, reģionālās stacijas, kravu pārkraušanas parki. Nezinu, vai tās bija bailes vai vienkārši neizdarība, kādēļ kolēģi, kuri strādāja pirms manis, līdz valdībai un sabiedrībai šos patieso situāciju vienkārši nenesa. Man nav tam izskaidrojuma.
Iepriekš, kad biju valdībā, (periodā, kad J.Vitenbergs pildīja ekonomikas ministra amatu -aut.), par “Rail Baltica” bija tādi rožaini, sapņaini ziņojumi, ka viss iet uz priekšu, viss notiek, būvējam, nekādas aizķeršanās nav…
No kā puses nāca tie “rožainie ziņojumi”, cik viss šajā projektā ir skaisti un brīnišķīgi?
Nāca Satiksmes ministrijas pārstāvji, valdībā bija dažādi rutīnas ziņojums par progresu vai ceturkšņa aktivitātēm, par aktivitātēm, kuras pieteiktas finansējuma saņemšanai. Neatceros nevienu valdības sēdi, kur būtu piefiksētas vai ieskicētas kādas problēmas, informēti kolēģi par patieso situāciju projektā.
Jūsuprāt, visā šajā rožainībā būtu vainojams jūsu priekštecis satiksmes ministra amatā Linkaita kungs vai arī lielākie grēkāži ir citi?
Uzskatu, ka lielākā šī projekta problēma ir sākotnējais un neprecīzais kopējais izmaksu aprēķins, un tas ir bijis neprecīzs visās Baltijas valstīs. Tad papildu uzņemtās saistības, gan Salaspils multimodālais tilts, kuru plānots izmantot kā automašīnām, tā dzelzceļam, reģionālās stacijas, dažādi tehniskie uzlabojumi… Respektīvi, uzņemties izdarīt vairāk, nenest uz valdību un attiecīgi nenoformēt šīs jaunās iniciatīvas.
Milzīga problēma visās Baltijas valstīs ir kavētā būvprojektu sagatavošana. Ja nav būvprojekta un precīzi nevar pateikt, ko īsti un kā tu gribi būvēt, tad nevar arī pieteikties Eiropas Komisijas finansējumam. Lai to izdarītu, ir jāspēj pierādīt zināms progress. Atsevišķu, ar būvprojektiem saistītu jautājumu risināšana, kavējās pat trīs līdz piecus gadus, un šeit liela vaina jāuzņemas visu trīs Baltijas valstu kopuzņēmumam “RB Rail”. Tās problēmas jau ir visās trīs Baltijas valstīs. Manuprāt tieši viņi ir šo problēmu izraisītāji un autori, bet tālāk jau seko ministriju iesaiste. Domāju, ne Tālis Linkaits, ne tie satiksmes ministri, kas bijuši pirms viņa, nav bijuši pietiekami aktīvi, lai sekotu līdzi un nestu uz valdību un risinātu šos jautājumus. Es teiktu, ka ne tikai Linkaits ir šo te visu savārījis.
“Rail Baltica” projekts ir līdz šim lielākais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopprojekts, tādēļ vismaz teorētiski tam būtu nepieciešama arī vērā ņemama uzmanība no Baltijas valstu valdību vadītāju puses. Kāda bija premjeru iesaiste šī gadsimta projekta uzraudzībā un kontrolē?
Evika Siliņa ir pirmā premjere, kura par šo projektu atklāti runā, aktualizē tā problēmas un cenšas kaut ko risināt. Labi, ka gan Valsts kontroles ziņojums, gan Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveide iniciējusi to, ka šis jautājums beidzot ir nonācis premjeres dienaskārtībā. Laikā, kad biju satiksmes ministrs, es informēju gan finanšu ministru, gan premjeru par šīm problēmām un atbalsts bija tāds, ka valdība atļāva nodibināt starpministriju komiteju, kurā risinājām jautājumus, kas skar projektēšanas pabeigšanu, zemes atsavināšanu būvniecības vajadzībām un finansējuma pieejamību. Tomēr vislielākais pienesums būtu, ja šādu komiteju vadītu pats premjers un neļautu šādus jautājumus izšķirt ministriju un ierēdņu starpā. Tas tomēr aizņem pārāk lielu laiku. Taču toreizējais premjers Krišjānis Kariņš tikai piedalījās pirmajā komitejas sēdē, atklāja to, tad uzsita tēvišķi uz pleca un teica: “Nu, tad cīnies, Jāni tālāk, lai tev izdodas!” Tas īsti korekti tomēr nav.
Mēs redzam, ka deviņu mēnešu laikā, kopš darbojas Evikas Siliņas valdība, ne Saeimā, ne Ministru kabinetā nav bijis neviens nopietns lēmums par “Rail Baltica”. Pagaidām tik vien bija kā paziņojums, ka Latvijas prioritātei pirmajā ieviešanas kārtā jābūt pilnvērtīgai Rīgas integrācijai. Taču vai un kā to varēs realizēt, būs zināms tikai rudenī.
Par starpministriju komitejas izveidi “Rail Baltica” projekta starpnozaru jautājumu koordinētai risināšanai ziņas ir atrodamas, taču par tās tālāko darbību informācijas trūkst. Esat lietas kursā, ar ko šī komiteja nodarbojas tagad?
Aicinot izveidot šo komiteju, svarīgākais bija informēt, lai visi kolēģi valdībā ir lietas kursā par problēmām projektā un katrs savas kompetences ietvaros nāk talkā, lai tās risinātu. Ierēdņi bieži vien, baidoties uzņemties atbildību, nespēj pieņemt lēmumus, tad tas jādara ministriem. Piemēram, vienā no komitejas sēdēm, saņēmu atbalstu iecerei caur Saeimu virzīt izmaiņas normatīvajos aktos, lai risinātu jautājumu par zemes atsavināšanu trases būvniecībai, lai tas nekavētu turpmākos darbus.
Saeima vēlāk apstiprināja mūsu sagatavoto piedāvājumu – regulējumu, kurš paredz, ka iepriekšējās izpētes un projektēšanas veikšanai tā zeme var pat vēl nebūt atsavināta, bet piekļuve ir iespējama. Savukārt attiecībā uz projektēšanu – problēma bija tā, ka projektētāji ilgstoši signalizēja – draugi, mēs esam vienojušies par vienu darba apjomu, bet jūs esat uzņēmušies papildu saistības un līdz ar to būs nepieciešama arī papildu samaksa. To neviens īsti nebija gatavs dzirdēt, risināt un nest uz valdību, un tā nu pasūtītājs un izpildītājs sēdēja katrs savā ierakumu pusē, bet darbi uz priekšu negāja. Par šo jautājumu mēs pasūtījām auditu, lai saprastu, vai tiešām šīs izmaksas ir pamatotas. Tas ir fundamentāls jautājums, jo Eiropas Komisija saka – lai piešķirtu naudu, jums jāparāda progress un gatavība. Jābūt izstrādātiem būvprojektiem, uzsāktai būvniecībai. Piešķirtā nauda nedrīkst stāvēt kontos, kā tas notiek šobrīd. Esošajos apstākļos jau nav risku tikai par papildu finansējumu, ir risks nepazaudēt jau esošo!
Kas attiecas uz komiteju, tad tā līdz ar iepriekšējās valdības darbības izbeigšanu tika likvidēta, bet tur jau tik vien vajadzēja, kā nomainīt komitejas vadītāja Vitenberga uzvārdu pret jaunā satiksmes ministra uzvārdu, tāpat arī pārējos, un darbu turpināt. Aizgājušo deviņu mēnešu laikā komiteja ne reizi nav sanākusi un es nestādos priekšā, kā var ātri risināt dažādus organizatoriskus jautājumus. Piemēram, ar VARAM ministriju bija domstarpības par to, kādam jābūt “Rail Baltica” trokšņu sienu augstumam un skaņas caurlaidībai pilsētās. Ja ierēdņi savā starpā nevar vienoties, tad jānāk politiķiem, ātri jāpieņem lēmums un jāiet uz priekšu, lai varētu veikt darbus. Kā redzat, šajā komitejā tika risināti arī diezgan specifiski jautājumi.
Tagadējais satiksmes ministrs Kaspara Briškens gana ilgu laiku pats bijis iesaistīts “RB Rail” vadošajās struktūrās. Vēl jūnija sākumā viņš izteicās, ka esot par to, “lai projekta līdzšinējā lēmumu pieņemšana nonāktu pēc iespējas skaidrākā gaismā”, tomēr SM iepriekš pasūtītais audits par pārvaldību kopuzņēmumā “RB Rail” ir atcelts.
Šobrīd tas ir milzīgs interešu konflikts, ka Briškena kungs vada Satiksmes ministriju un velta visus savus resursus, lai paslēptu savas neizdarības un noveltu vainu uz kādu citu. Viņš ilgstoši, no 2014.gada ir bijis “RB Rail” vadoša amatpersona, kā pirms Saeimas vēlēšanām viņu sabiedrībai pozicionēja paši “Progresīvie”, – ilggadējs “Rail Baltica” līderis, un visas manis nosauktās problēmas, gan projektēšanas kavējumi, gan papildu aktivitātes un papildu saistību uzņemšana, tas viss ir noticis “RB Rail” kompetenču ietvaros. Neesmu dzirdējis, ka viņš agrāk [pirms stāšanās Satiksmes ministra amatā] būtu kaut ko komentējis par šīm problēmām. Šobrīd viņš izliekas, ka nekas nav bijis, neko nezinu, vēl vairāk – arī kā ministrs viņš deviņu mēnešu laikā nav spējis šajā ziņā panākt nevienu lēmumu valdībā. Protams, nav viegli atrast šo finansējumu, panākt kādu vienošanos ar Finanšu ministriju, tas viss ir tiešām grūti. Bet konceptuāli būtu kaut viens lēmums! Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā pazaudēt gadu, neko nedarot. Briškens saka, ka ir iesniedzis kaut ko valdībā, finanšu ministrs atbild, ka nedos savu akceptu, jo viņu neapmierina iesniegtais dokuments un tādā teātra režīmā tiek izniekots laiks, kurš vienkārši vairs nav.
No teiktā jāsecina, ka jūsu satiksmes ministra amata pilnvaru laikā valdība bija gana labi informēta par projekta problēmām. Cik atceros, arī intervijā BNN pagājušā gada februārī Jūs minējāt, ka starp kavējošajiem apstākļiem svarīgākie bloki ir iekavējusies projektēšana, iekavējusies zemju atsavināšana, nevienmērīga finanšu plūsma, arī politiskā līmenī šis projekts ticis vadīts vāji. Kāpēc tad šobrīd politiskā līmenī visi apgalvo, ka neko nav zinājuši?
Acīmredzot, tā ir ērtāk un nav īstas saprašanas par to, kā šo jautājumu tālāk risināt. Pagājušā gada februārī valdībā skatījām visaptverošu ziņojumu un mans mērķis bija izstāstīt jaunajiem kolēģiem, kas nesen bija ienākuši Ministru kabinetā (K.Kariņa otrā valdība tika apstiprināta 2022.gada 14.decembrī – aut.), vispārīgi par šo trasi, to, ko tā paredz, un arī informēt par problēmām. Tas informatīvais ziņojums ir pieejams, un tajā arī konkrētas projekta izmaksu summas, kas bija ievērojami lielākas par sākotnēji minētajām. Es nepretendēju, ka 2023.gada februārī, salīdzinoši neilgu laiku pēc tam, kad biju stājies amatā, informatīvajā ziņojumā nosauktas precīzas summas, to, kamēr nav pabeigta projektēšana, arī šodien neviens nevar pateikt. Taču manā laikā neatkarīgiem ekspertiem tika pasūtīts jauns Izmaksu un ieguvumu aprēķins, lai saprastu, cik lielas šīs summas ir, cik izmaksā katra aktivitāte, kāds no katras ir pienesums, vai ir kaut kas tāds, no kā mēs varam atteikties. Tā bija viena no lietām, ko bija svarīgi izdarīt, jo iepriekšējais aprēķins bija no 2017.gada.
Es tiešām nepretendēju, ka šiem skaitļiem precīzi vajadzētu sakrist ar tiem, kas minēti trīs Baltijas valstu augstāko revīzijas iestāžu atzinumā, man bija svarīgi pateikt: kolēģi, ir stipri dārgāk, nekā bija runāts, daudz vairāk ir jābūvē, jādara vairāk, nekā bija sākotnējais redzējums. To es arī izdarīju. Kopš tā laika ir pagājis nedaudz vairāk kā pusotrs gads. Manis vadītajā starpministriju komitejā varēja piedalīties premjera biroja pārstāvji, ja viņam pašām nebija laika vai gribēšanas tur piedalīties. Tā kā visa šī informācija ir bijusi pieejama un tagad teikt, ka neviens neko nezin, nav korekti.
