Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Klausoties pagājušās sestdienas raidījumā “Kārtības rullis” (28.08.2024) Igora Rajeva un Raimonda Bergmaņa atklāsmes par to, kādēļ ar bumbu patvertnēm esam tur, kur esam, proti, peļķē, prātā nenāca nekas cits, kā paruna par slikto dejotāju, kuram, es atvainojos, olas traucē.
Ja reiz drošība bija pasludināta par 2023.un 2024.gadu valsts budžeta galveno prioritāti, un tāds ir arī 2025.gada uzstādījums, tad gribētos pārliecību, ka valsts iekšējās un ārējās drošības nodrošināšanā ieguldīts maksimāli iespējamais finansējums un cilvēkresursi. Diemžēl politiskā varēšana un gribēšana attiecībā uz iedzīvotāju drošību militāra iebrukuma gadījumā turpina klibot abām kājām. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pagājuši divi ar pusi gadi, bet jautājums par bumbu patvertnēm čīkst kā slikti ieeļļoti rati un nekust uz priekšu.
Ko dzirdam raidījumā? Lietuva divu gadu laikā sadarbībā ar pašvaldībām izveidojusi 4 368 patvertņu tīklu, kamēr Latvijā kopumā apzinātas 259 patvertnes. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, izskaidrot, meklēt risinājumu tam, kādēļ gan trīsdesmit mēnešos līdz augusta vidum spējām pārbaudīt vien 1 911 objektus, no kuriem 259 tika atzīti par labiem esam, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Rajeva kungs, kurš cita starpā ir arī NBS rezerves pulkvedis, raidījumā ņemas prātot, ka arī Lietuvā nemaz tik spoži neesot. Iespējams, tā arī ir. Tāpat iespējams, ka, Rajeva vārdiem runājot, tur iekšā tiešām ne vella nav izdarīts. (Par to, kā īsti kaimiņvalstī patiesībā ir ar patvertņu jautājumu, šonedēļ ziņos mūsu kolēģis no Lietuvas.) Tomēr šajā gadījumā runa ir par to, kas notiek, vai drīzāk nenotiek Latvijā.
Igors Rajevs “Kārtības rullī” min, ka “aptuveni 50% no tām telpām, ko esam apzinājuši, vai nu pilnībā atbilst patvertnei pielāgojamām telpām, vai daļēji, kuras ļoti ātri un vienkārši var uzlabot.” Tomēr ne jau velti sākumā minēju parunu par slikto dejotāju. Jo “ļoti ātri un vienkārši uzlabot” traucē par nacionālo sporta veidu kļuvusī muļļāšanās ap dažādiem papīriem un normatīviem, kā arī atbildības novelšanas pingpongs no vienas ministrijas uz otru.
Raimonds Bergmanis, kurš ne vien vada Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, bet trīs ar pusi gadus bijis arī Latvijas aizsardzības ministrs, tagad – 2024.gada vasaras beigās nāk ar viedo atziņu, ka “vajadzētu beidzot formulēt, ko mēs gribam”, jo tikai pēc tam, kad sapratīsim, ko īsti vēlamies, varēsim iet uz priekšu. Bet, cienītie politiķi, jautājums par bumbu patvertņu nepieciešamību aktualizējās uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā! Kas vairāk kā divu gadu laikā ir darīts? Turklāt, ja reiz prioritāte tiešām ir drošība, kādēļ gan birokrātiskā pārcentībā šī jautājuma risināšanā iesaistītas tik daudzas ministrijas? Visiem tak zināms latviešu sakāmvārds par kopus cūku, kas nebarojas un tas, ka kolektīva atbildība patiesībā nozīmē bezatbildību.
Tātad, kas mums ir? Ir vēl šī gada janvāra sākumā izskatītais Iekšlietu ministrijas informatīvais ziņojums “Par tālāko rīcību patvertņu jautājumā”, kurā minēts, ka Latvijā ir aptuveni 29 000 ēkas, kuras varētu tikt pielāgotas vietai, kur patverties apdraudējumu gadījumā. Baidos, ka šīs ēkas joprojām ir tikai rindiņa ekseļa tabulā.
Ministru kabinetam iesniegtajā, izskatītajā un pieņemtajā ziņojumā zem daudzsološā virsraksta “Turpmākā rīcība” minēta virkne pasākumu, kurus jāveic Iekšlietu, Ekonomikas, Tieslietu ministrijām, pašvaldībām sadarbībā ar pašvaldību būvvaldes būvinspektoriem, dzīvojamo māju pārvaldniekiem, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām un Nacionālo bruņoto spēku amatpersonām, kā arī valsts Zemes dienestam pusgada laikā pēc likuma ”Grozījumi Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā” stāšanās spēkā. Šī likumprojekta publiskā apspriešana patvertņu kontekstā TAP portālā beidzās 13.jūnijā, tātad varam cerēt, ka Saeima tam pieķersies drīz pēc vasaras brīvdienām. Bet varbūt arī nepieķersies…
Nevar gan teikt, ka Saeima lietas labā neko nedara – parlamenta analītiskais dienests jūnijā laidis klajā plašu apskatu “Bumbu patvertnes kā civilās aizsardzības elements NATO, Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs”. Plašs un visaptverošs materiāls, to saku bez kādas ironijas. Tomēr mums ir vajadzīga nevis kaudze ar papīriem, bet gan, citēju: “(..) konstrukcijas, kas paredzētas cilvēku un aprīkojuma aizsardzībai pret sprādzienu kaitīgo ietekmi un citu veidu apdraudējumiem, atbilstoši mērķiem, kuriem tās būvētas.”
Minimālās tehniskās prasības, kādām Latvijā jāatbilst bumbu patvertnēm, ir apstiprinātas. Ekonomikas ministrijai līdz decembrim jāsagatavo būvnormatīva projektu, lai varētu saprast, kāds būs māju sadārdzinājums, būvējot jaunas patvertnes. VUGD jāturpina valsts un pašvaldības ēku pagrabu apsekošanu, lai saprastu, kuras no tām var pielāgot patvertnēm.
VARAM, visticamāk, jāatgādina pašvaldībām, ka par civilo aizsardzību savā teritorijā atbild vietējā vara. Vārdu sakot, pamatīgs vāveres ritenis.
Vienīgi – kāpēc mēs to darām tagad, 2024.gada rudenī, nevis ķērāmies pie bumbu patvertņu jautājuma 2022.gada pavasarī? Un tagad pats interesantākais. Vēlreiz atgādināšu, ka 2023., 2024. un 2025.gada valsts budžeta prioritāte ir drošība. Kā domājat, nauda bumbu patvertņu atjaunošanai vai izveidošanai ir paredzēta? Nav. Tas, ka tam nepieciešami 98,6 miljoni, finansējuma trūkumam nav attaisnojums. Parēķināsim, cik daudz no nodokļu maksātāju naudas tiek izķinķelēts sazin kur. Ģeniālā doma situācijas glābšanai kā jau vienmēr ir Eiropas Savienības fondi, un arī tie paši tikai nākamgad. Nu, bet pašvaldības varētu naudu aizņemties. Kaut kā tas viss neizskatās nopietni.
Nobeigumā Ģirta Valda Kristovska (JV) “Kartības rullī” teiktais: “Acīmredzot visā valsts pārvaldes sistēmā trūkst pieredzējušu, profesionālu cilvēku, kuri atbildīgi strādā tam, lai šo mērķi sasniegtu.” Vismaz bumbu patvertņu jautājumā izskatās, ka trūkst gan. Bēdīgi.
