Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Viens no Siliņas valdības trumpjiem ir sabiedrības salīdzinoši īsā un selektīvā atmiņa. Galvenais atrast atbilstošu grēkāzi, pār kura galvu gāzt sabiedrības vilšanās dusmu zibeņus un pērkonus. Un kādēļ gan lai tie nebūtu lielajā politikā vēl pietiekami naivie “Progresīvie”?
Augustā, salīdzinot ar jūniju, saskaņā ar SKDS aptaujas rezultātiem visi valdošajā koalīcijā ietilpstošie politiskie spēki piedzīvojuši reitingu kritumu. Vislielākais no tiem – par 2,2% ir “Jaunajai Vienotībai”. Turklāt šis politiskais spēks pat neslēpj, ka diez ko par to nesatraucas, un savā ziņā viņus var saprast. Vismaz pagaidām JV visai eleganti komunicē krīzes, pārliekot tās, kā tautā saka, no slimās galvas uz veselo.
Spilgts piemērs tam ir valdības lēmums par 1 procentu punkta pārvirzīšanu no 2.pensiju līmeņa uz pirmo. Pirmajās divās dienās sabiedrības līdzdalības platformā “Mana balss” pret šo ieceri tika savākti vairāk kā 17 tūkstoši paraksti, uz šo brīdi to ir vairāk kā deviņpadsmit ar pusi tūkstoši, bet pati iniciatīva 16. septembrī iesniegta Saeimā.
Nu un? Valdībai tas ir kā pīlei ūdens, jo pamatbudžeta iztrūkums kaut kādā veidā taču ir jālāpa? Ir. Tikai šoreiz valdības vadītāja, līdzīgi kā citi valdošās koalīcijas pārstāvji, savā komunikācijā ar sabiedrību bijuši makiaveliski apsviedīgi. Premjerministre, kura Krišjāņa Kariņa valdībā bija labklājības ministre, “Rīta panorāmā” lika saprast, ka pie visas šīs jezgas vainojamas bankas, kuras tagad zaudēs savu peļņas daļu un “pirmajā pensiju līmenī tas tagad tiks uzticēts valstij”. Savukārt valsts, kā zināms, ir balta, pūkaina un dāsna, jo indeksē pensijas. (Ja kāds vēl nezina, tad pirmajā pensiju līmenī iemaksātais sociālais nodoklis nonāk valsts makā un to maksā pensijas šodienas pensionāriem, otrā līmeņa iemaksas ir paša cilvēka īpašums, tās nonāk privātajos pensiju fondos, ir mantojamas un pēc idejas šīs naudas uzdevums ir pelnīt finanšu tirgos.)
Protams, jautājums par to, cik īsti šī otrajā pensiju līmenī iemaksātā nauda nopelna, ir bijis un joprojām ir sāpīgs. Taču ja valstij šķiet, ka privātie pensiju fondi iedzīvotāju vecumdienu uzkrājumu veidošanai nav tas labākais risinājums, vienmēr ir iespēja meklēt, atrast un piedāvāt labāku. Igaunijas pieredze, ļaujot tiem, kas vēlas, izstāties no pensiju 2.līmeņa un uzkrāto naudu izņemt, varbūt nemaz nebija sliktākais variants. Iespējams, arī mūsu Labklājības ministrija piepūtīs vaigus un piedāvās variantu par brīvprātīgu pievienošanos pensiju 2.līmenim, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tajā uzkrāto naudu neviens cilvēkiem neizmaksās.
Kāpēc minēju makiavelisku apsviedību? Viss ir vienkārši – ne bankas, ne baņķieri nav iedzīvotāju “simpātiju topa” augšgalā un tādēļ nav grūti pārvirzīt iedzīvotāju neapmierinātību no lēmuma pieņēmējiem uz “sasodītajiem finanšu spekulantiem”, kuri to vien dara, kā gudro par 2.pensiju līmeņa dalībnieku apčakarēšanu. Bet, ja reiz tā, kāpēc gan vairāk kā divdesmit gadu laikā, kopš sistēma darbojas, nav veiktas nekādas izmeklēšanas un neviens nav saukts pie atbildības? Vai arī mums ir darīšana ar tukšu muldēšanu, kuras galvenā funkcija ir kalpot par zibensnovedēju?
Tiesa, veseli divi progresīvie “zibensnovedēji” valdībā jau ir. Kaspars Briškens šo lomu, liekās, sev izcīnījis galvenokārt ar bezjēdzīgu runu turēšanu, Andris Sprūds galvenokārt var pateikties ne mazāk bezjēdzīgajai komunikācijai par “draudzīgo” Krievijas dronu. Patiesībā štrunts par to dronu, nepatīkamākais ir ilūziju sagrūšana, ka Latvijas un tās iedzīvotāju drošība ir stingrās rokās. Tieši šīs pārliecības zaudēšana ir tā, ko iedzīvotāji ministram diezin vai piedos.
Savukārt Briškena kunga gadījums ir īpašs. Pirmkārt, ir grūti, pat neiespējami noticēt, ka “Rail Baltica” projekta nebūšanas viņam bija tikpat negaidīts un nepatīkams pārsteigums kā pārējai Latvijas sabiedrībai. Kā nekā pietiekami daudzie RB Rail stratēģijas un attīstības vadītāja amatā pavadītie gadi nav tā vienkārši paslaukāmi zem paklāja. Nu un, protams, Satiksmes ministrijas revolucionārā ideja par jauna tā saucamā “krievu platuma” dzelzceļa būvēšanu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas līdz Rīgas lidostai. Tiešām tikai tādas pupu mizas vien ir, ka šādas dzelzceļa līnijas būve nu nekādi neatbilst TEN-T regulai? (Īsa atkāpe – minētā regula nosaka, ka jaunas pamattīkla vai paplašinātā pamattīkla dzelzceļa līnijas var būvēt tikai Eiropas standarta sliežu ceļa platumā, tātad šaurākas.)
Bet var jau būt, ka ar “Rail Baltica” kontekstā savārītajām ziepēm un katastrofālo finanšu deficītu Latvijai vēl ir par maz, un steidzami jāievāra vēl kas. Ja reiz Briškena kungam tā niez nagi būvēt kādu sliežu ceļu, kādēļ gan Centrālo dzelzceļa staciju ar lidostu “Rīga” nesavienot ar tramvaja līniju? Jebkurā gadījumā tas būtu gan loģiskāk un pamatotāk, gan arī Eiropu “neraustītu aiz ūsām”.
Var tikai piekrist politologa Filipa Rajevska BNN teiktajam, ka Briškens ļoti labi absorbē negāciju un līdzko viņam no Satiksmes ministrijas nāksies aiziet, tā visas “Rail Baltica” nebūšanas un “airBaltic” norakstītais pusmiljards kļūs par premjeres problēmu. Ne viņai, ne arī “Jaunai Vienotībai” tādi “prieki” nav vajadzīgi, tādēļ Briškena krēsls pagaidām ir gana stabils. Kā nekā savs grēkāzis, kam uzkraut visus grēkus, vajadzīgs katrai varai.
Ko visā šajā jezgā dara ZZS? Pagaidām, visticamāk, smīn ūsās.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
