Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Ja jokus par “lēnajiem igauņiem” kāds transformētu anekdotēs par “lēnajiem latviešiem”, tad vismaz aizsardzības jomā būtu trāpījis ja ne gluži desmitniekā, tad tuvu tam. Kādus jaunus projektus gatavo “Valsts aizsardzības korporācija”, kas tiek darīts Latvijas militārās industrijas attīstībai un, galu galā, vai esam tikuši skaidrībā, kā pasargāt savu gaisa telpu no Krievijas droniem?
Igauņi vēl šā gada februārī paziņoja par aizsardzības industriālā parka izveidi, kurā izvietotu munīcijas rūpnīcu dažāda kalibra patronu un sprāgstvielu ražošanai. Mēs arī neklusējām. Cik zināms no aizsardzības ministra Andra Sprūda (PRO) teiktā, Iecavas pagastā aiznākamgad sāks darboties rūpnīca, kura ražos tādu artilērijas šāviņu sastāvdaļu kā modulāro pulvera lādiņu. Vēl vairāk – aizsardzības ministrs apgalvo, būšot pirmā tāda mēroga rūpnīca Baltijas valstīs. Tā sakot, esam krutākie un neviena Baltijas valsts neko tādu nav sasniegusi! (Šī doma nedaudz pārfrāzētā veidā no Sprūda intervijas aģentūrai LETA šī gada vasarā).
Bet kā tādā gadījumā jāuztver Lietuvas vēl šī gada aprīlī parakstītais nodomu protokols ar Vācijas “Rheinmetall” par 155 mm artilērijas šāviņu rūpnīcas atvēršanu vai arī jau minēto Igaunijas aizsardzības industriālo parku? Kā tādas mazmazītiņas pupu miziņas? Bet Lietuvas Aizsardzības un Finanšu ministriju parakstītais saprašanās memorands ar ASV militārās rūpniecības gigantu “Northrop Grumman Corporation”, par ko nesen ziņoja teju visi pasaules mediji?
Protams, militārā industrija un tās attīstība ir svarīga, taču pašreiz būtiskāks ir jautājums, kā sevi pasargāt no dronu uzlidojumiem? Ja kāds domā, ka no Krievijas šeit septembra sākumā ielidojušais “draudzīgais drons” tikai tāds noklīdis putniņš vien ir, viņš maldas. Iespējams, šīs skaļu jezgu sacēlusī sprāgstvielām bruņotā bezdelīga ir pirmā, taču diezin vai pēdējā. Tādēļ ziņa par to, ka Latgalē izvietotas ar pretgaisa aizsardzības raķetēm bruņotas Gaisa spēku mobilās grupas, ir visnotaļ pozitīva. Kā zināms, arī ukraiņi Krievijas “Shahed” dronu notriekšanai izmanto īpašas mobilās vienības. Ne tik sen katrs interesents, tajā skaitā arī aizsardzības ministrs, TV3 varēja noskatīties, kā īsti tas notiek. Un, tavu brīnumu! Izrādījās, ka tas neprasa nekādus dramatiskus kapitālieguldījumus vai mega dārgu tehniku. Karavīru apmācību, to gan. Bet šajā ziņā, domāju, mūsu bruņotajiem spēkiem viss ir kārtībā.
Bažīgu dara nevis izskanējušās aizdomas, ka patiesībā Krievijas dronu neviens sākumā nepamanīja, bet gan acīmredzamā nevēlēšanās atzīt kļūdas.
Izņēmums ir vienīgi robežsardze, kura nemaz neslēpa, ka tai nav ne tāda uzdevuma, ne resursu, lai šādas lietas monitorētu. NBS vadības paustais: redzējām, monitorējām, pavadījām, bet nenotriecām, sabiedrībā radīja vien skeptisku vīpsnu, tāpat kā aizsardzības ministra Andra Sprūda daiļrunāšana. Bet tā jau liekas progresīvajiem ministriem tāda kopēja iezīme…
Daudzi domās – cik var cepties par kaut kādu dronu, kurš turklāt sen ir pats nokritis un pie viena uzspridzināts. Ir taču svarīgākas lietas, par ko ņemties, piemēram, plāni no nākamā gada par 10% palielināt visas transportlīdzekļa ekspluatācijas likmes. Ceļi daudzviet, bet jo īpaši Rīgā, ir tādi, it kā būtu cietuši no bumbošanas, bet auto īpašniekiem valsts atkal liek vērt maciņu vaļā! Šis noteikti ir atsevišķa raksta vērts temats, bet šoreiz tomēr par Krievijas agresijas apstākļos arvien pieaugošo dronu risku.
Nav jau tā, ka neviens nesaprastu, kādu apdraudējumu nacionālajai drošībai šie bezpilotu gaisa kuģi var radīt. Vēl 2016.gadā 12. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē lēma paplašināt ne viendronu lidojumu lieguma zonu skaitu, bet arī palielināt to iestāžu loku, kam ļauts piespiedu kārtā nosēdināt vai notriekt šos lidoņus. Pirms astoņiem gadiem tika uzskaitītas tādas dronu iespējamās apgrēcības kā narkotiku un kontrabandas ievešana Latvijā; narkotiku piegāde pie cietumu logiem; risks šādi transportēt radioaktīvās vielas; iespēja ar tiem veikt diversijas un teroraktus; sprāgstvielām bruņotu dronu uzbrukumi lidmašīnām. Šodien šo sarakstu var papildināt ar pietiekami daudzām lietām, par kurām toreiz bija grūti pat iedomāties. Piemēram, izlūkdatu vākšana un spiegošana, ar kuru regulāri nodarbojas NATO valstu teritorijās “pilnīgi netīšām” iemaldījušies Krievijas droni. Jau tādēļ vien visdažādākā veida pretdronu ierīces ir tik svarīgas.
Dzirdēts, ka viena no ukraiņu panākumu atslēgām pārdrošiem un veiksmīgiem dronu uzbrukumiem ir pašu karavīru nemitīga iesaistīšanās dronu uzlabošanā un to spēju stiprināšanā. Ja attiecīgais uzlabojums dod rezultātus, to tālāk jau pielieto dronu ražošanā. Un neviens nečakarējas ar iepirkumierm, testēšanām vai vēl kādām birokrātiskām izdarībām. Lasīju, ka arī mūsu Gaisa spēku karavīri pašu spēkiem veikuši radara iekārtas pārbūvi, lai tā skaidrāk un precīzāk fiksētu svešus dronus. Gribētos cerēt, ka aizsardzības ministrs Sprūds viņu veikumu novērtēja. Tāpat gribētos cerēt, ka igauņu ideju par “dronu mūri” – pretdronu aprīkojumu uz vairāku valstu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju tomēr izdosies realizēt.
Pagaidām gan izskatās, ka ne Latvijas un Lietuvas, ne Norvēģijas, Polijas un Somijas iekšlietu ministriem, kuriem igauņi šo ideju prezentēja, tā diezko neinteresē. Tā sakot, tehniskais risinājums sarežģīts, nāksies cieši sadarboties starpvalstu līmenī, nevis klusi rosīties savā reģionālajā lauciņā, un vispār, kādēļ darīt, ja var atrast iemeslu un nedarīt? Tomēr vai šis nebūtu īstais brīdis, lai vismaz valsts robežas sargāšanā aizsardzības un iekšlietu resori cieši sadarbotos? Ja varam šķērdēt valsts naudu tik dārgās dāvanās kā “airBaltic” pusmiljarda eiro parāda norakstīšanā vai gāzt “Rail Baltica” būvbedrē, pavisam noteikti to jēdzīgāk būtu ieguldīt pretdronu risinājuma izveidē.
Lasiet arī: Krievijas drona incidents: Kāpēc neizmantoja Latvijas dārgās pretdronu sistēmas?