Ilona Bērziņa/Viedokļa raksts
Nevaru iedomāties nevienu privātā biznesā strādājošu uzņēmēju, kurš paaugstinātu darba algu neproduktīvi strādājošam darbiniekam. Valsts sektorā nezin kādēļ ir citādi – 71% iedzīvotāju ir neapmierināti ar valdības darbu pie nodokļu reformas, 62% netic valdības spējai izstrādāt kvalitatīvu budžetu*, bet tanī pat laikā 2025.gada budžetā ierēķināts algu pieaugums kā ministriem, tā Saeimas deputātiem.
Nekādā gadījumā neesmu pret to, lai cilvēki ar savu darbu varētu nopelnīt iespēju gada aukstajā sezonā sildīt kauliņus kaut kur Tenerifē vai Ēģiptē, nopirktu sev Šveicē “Rolex” pulksteni, bet pusdienas ieturētu Kempinski viesnīcas restorānā. Atslēgas vārdi visā šai stāstā ir “ar savu darbu” un “nopelnīt”, nevis saņemt Latvijas apstākļiem ļoti labu darba algu tikai par to, ka 2022.gada rudenī 18 deputātu kandidātu konkurencē uz vienu vietu izdevās izturēt “skaistumkonkursu” un iekārtoties Jēkaba ielas 11-tajā namā.
Nē, nu neko diži Saeimas deputātu algas nepieauga – tikai par 110 eiro “uz deguna”. Piekritīsiet, pie 4 220 eiro ikmēneša atalgojuma tas nekas īpaši liels nav. Te ironiju varētu likt malā un pilnīgi nopietni uzdot jautājumu – ko tauta no saviem kalpiem par šo naudu gaida? Pavisam noteikti tā nav valsts budžeta lāpīšana uz pensiju 2.līmeņa rēķina, tukša muldēšana vai ģeniāli ieteikumi atdot maznodrošinātajiem pārtikas produktus ar notecējušu derīguma termiņu, kuri vienalga būtu jāizmet miskastē. Turklāt, kā norāda “Progresīvo” deputāte Mairita Lūse, “šis nav tikai sociāls, bet arī atkritumu apsaimniekošanas un klimata jautājums” kas “sasauktos ar plašākiem Eiropas Savienības politikas mērķiem”.
Ideja kā tāda varbūt nemaz nav zemā metama, jo īpaši ja atceramies, ka pirmo reizi tā izskanēja jau 2017.gadā no Zemkopības ministrijas puses, bet gadu vēlāk tika pieņemti grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā, pēc kuriem noteiktus produktus, kuri ir marķēti ar “Ieteicams līdz…” un kuriem beidzies minimālais derīguma termiņš, noteiktā laikposmā un kārtībā drīkst nodot, piemēram, labdarības iestādēm. Šo normu vēl neviens nav atcēlis. Tolaik, kad minētā iniciatīva pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu, Zemkopības ministriju stūrēja zaļzemnieku ministrs Jānis Dūklavs, bet valdību diriģēja “Vienotības” premjere Laimdota Straujuma. Tādēļ šķiet dīvaini, ka ne “Jaunā Vienotība”, ne ZZS savai “Progresīvo” kolēģei nenorādīja, ka būtībā līdzīga, tikai jēdzīgāka likuma norma jau ir. Jēdzīgāka tādēļ, ka starp pārtikas produktu derīguma termiņiem “ieteicams līdz…” un “derīgs līdz…” tomēr nav liekama vienādības zīme, turklāt vēl Krišjāņa Kariņa valdības laikā izdotajos MK noteikumos ir smalki reglamentētas prasības pārtikas izplatīšanai pēc šī “ieteicams līdz…” laika beigām.
Kādēļ tauta tā sašūmējās par progresīvās Lūses ieteikumu, ja reiz līdzīga kārtība jau pastāv? Mani visvairāk uzrunāja Andra platformā X paustais: “Bet progresīvi kreisie aizmirst vienu – mazturīgie, trūcīgie un pat bezpajumtnieki ir cilvēki, kuriem arī ir sava pašcieņa. Kāpēc šiem cilvēkiem turīgāki nevar noziedot normālu paiku, bet tā vietā piedāvā kaut ko tādu, kas var izraisīt pat saindēšanos?” Patiešām, kādēļ Saeimas deputāti, ministri un valsts augstākās amatpersonas nevarētu samesties un nopirkt Latvijas nabadzīgajiem cilvēkiem kaut vai pa makaronu paciņai katram? Ironizēju, protams.
Vietnē stat.gov.lv izlasīju šādu tekstu: “Kā liecina Labklājības ministrijas apkopotā informācija, Latvijā 2023. gadā bija 37,1 tūkstoši mājsaimniecību, kurām piešķirts trūcīgās ģimenes statuss. Salīdzinot ar 2022.gadu, 2023.gadā trūcīgo personu skaits samazinājās par 4% un sasniedza 62,3 tūkstošus personu.”
Kādam varētu šķist un, spriežot pēc valdības lēmuma par pārtikas pakām, arī šķiet, ka šie nedaudz vairāk kā sešdesmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tāds nieks vien ir. Tomēr gribu atgādināt tiesībsarga Jura Jansona teikto: “Nevar taupīt uz nabadzīgiem cilvēkiem, jo viņiem jau tā nekā nav. Kas tad viņiem atliek – dzīvot zem tilta un rakāties pa miskastēm? Tā man atbildīgās valsts politika! Tas viss ir pretrunā Satversmei un atbildīgās valsts principiem.” Vienīgā bēda, ka valdošai koalīcijai gan tiesībsarga, gan tautas sašutums ir kā pīlei ūdens.
Un tagad uzmanību jautājumam – vai tautas priekšstāvjiem, kuri katru mēnesi saņem 4 220 eiro lielu atalgojumu, bet no nākamā gada saņems 43 30 eiro mēnesī, nebūtu jādomā, jāanalizē, jāuzklausa dažādu jomu eksperti un jāiesaka tādi normatīvo aktu uzlabojumi, kuri vairotu mūsu valsts konkurētspēju, sekmētu inovācijas, ļautu uzņēmējiem un līdz ar to arī visiem iedzīvotājiem dzīvot labāk? Vai valdībai nevajadzētu izravēt birokrātiju, atcelt absolūti stulbus un pat kaitnieciskus lēmumus, kā, piemēram, “airBaltic” stutēšanu par katru cenu, un beidzot sākt strādāt vadoties no reālajām savas valsts un cilvēku vajadzībām? Citādi patiesi žēl tos pagaidām vēl 7 475 eiro mēnesī katram ministram.
Kādu, kurš uz jums noskatās no augšas un kuru absolūti neinteresē jūsu viedoklis, pavisam noteikti var noalgot par daudz mazāku naudu. Bet tā dēvētajiem tautas kalpiem un valdības vīriem un sievām vismaz laiku pa laikam derētu atcerēties, ka algas viņiem samet tie paši nodokļu maksātāji uz kuriem varnešiem lielākoties ir slaidi nospļauties.
Atcerēsimies kaut vai to, kas notika ar 22 341 iedzīvotāja parakstīto aicinājumu nepārcelt 1% no 2.pensiju līmeņa iemaksām uz 1.pensiju līmeni. Kur šī iniciatīva nonāca? Uz nagliņas! Un štrunts par cilvēktiesībām un tiesisko paļāvību! Vai tiešām par tādu darbu mēs, kā darba devējs, gribam maksāt? Vai tomēr pēc darba līguma (14.Saeimas pilnvaru laika) beigām beidzot būsim spējīgi kritiski un ļoti nopietni izvērtēt, kādus politiskos spēkus un cilvēkus gribam redzēt pie varas svirām.
*Kantar TNS aptauja
Lasiet arī: Saeimas deputātu un ministru algas kāpj, neskatoties uz valsts budžeta ierobežojumiem
