Neapsīkstošā ārvalstu tūristu straume, kam būtu jāveicina ekonomika, smacē Neapoles iedzīvotājus, samazina pieejamo mājokļu skaitu, palielina piesārņojumu un pat iztukšo baznīcas, raksta “Politico.”
Viena no Neapoles dzīvākajām ielām, Via dei Tribunali, ir pārblīvēta ar veikaliem un restorāniem. Vienā tās galā stāv bronzā lieta Pulčinellas statuja, un citkārt rinda ar tūristiem, kas vēlas paberzēt statujas degungalu, stiepjas teju vai puskilometra garumā. Leģenda vēsta, ka statujas deguna paberzēšana ir sens neapoliešu veiksmes rituāls. Tomēr vietējie zina – tradīcija ir izdomāta.
Pulčinellas statuja uzstādīta pēc 2010.gada, un vietējiem neinteresēja. Pēdējos gados to atklājuši influenceri, radījuši stāstu un pēkšņi tūristiem šķiet, ka bez došanās pie statujas ceļojums nav izdevies. Rezultāts ir paradoksāla vietējā tradīcija, kas nav vietējā, un tas ir lielisks piemērs tam, ko pārmērīga tūristu plūsma nodara Itālijas pilsētām.
Sociologs un vietējais aktīvists Frančesko Kaličija (Francesco Calicchia), kurš pats dzīvo un strādā strādnieku apkaimē, sacīja, ka Neapoles vēsturiskais centrs ir miris – tur vairs nav vietējo un īstās dzīves, tas esot pārvērties rotaļlaukumos un brīvdabas veikalos. Viņš norādīja, ka
galvenā problēma ir kontroles trūkums tūrisma jomā.
Daudzas Itālijas pilsētas saskaras ar līdzīgām problēmām, bet Neapole ir īpaši spilgts piemērs. Aktīvisti, strādnieki, ekspertiun vietējie politiķi runā par to, ka masu tūrisms grauj pilsētas garu, un lai gan tiek uzskatīts, ka tūrisms nes ienākumus, patiesībā iegūst tikai tie,kas jau ir turīgi.
Asāko iespaidu izjūt mājokļu sektors. Vietējās pašvaldības pārstāve Kjara Kapreti (Chiara Capretti) norādīja, ka, tāpat kā citās Itālijas pilsētās, strauji pieaudzis īstermiņa īres mājokļu skaits. Dažās pamatā strādnieku apdzīvotās apkaimēs uz katrām trim mājām ir viena īstermiņa īres māja. Vietējais pilsētplānošanas programmas absolvents Ivans Avella (Ivan Avella) sacīja, ka turīgākās apkaimēs vietējie varētu sadzīvot ar augstākām īres cenām, toties trūcīgākās apkaimes ne vien nevar attīstīties, bet tagad tās ir arī pārņēmuši tūristi, izspiežot vietējos. Kapreti piebilda, ka pieaug piespiedu izlikšanas gadījumu skaits.
Humānās palīdzības organizācijas darbinieks Džuzepe Džiglio (Giuseppe Giglio), kurš Neapolē piestrādā arī par tūristu gidu, ir viens no tiem, kam nācās pamest dzīvesvietu. 2023.gadā viņa mājokļa īpašnieks paziņoja, ka dzīvokli ar valsts atbalstu pārveidos par uzņēmējdarbības projektu. Īpašniekam šķita vienkāršāk un ienesīgāk izlikt Džiglio un izīrēt dzīvokli īstermiņā. Vēl pirms izvākšanās termiņa beigām vīrieti kādu rītu pamodināja strādnieki, kas blakus istabā grāva ārā gāzes caurules.
Viņam nācās kādu laiku dzīvot pie draugiem, kamēr izdevās atrast jaunu dzīvesvietu.
Runa nav tikai par dzīvesvietām, bet arī par nokļūšanu uz tām. Tūrisma informācijas centra darbiniece “Politico” pastāstīja par gadījumu, kad kāda kundze gados nevarēja caur tūristu pūli tikt līdz savam dzīvoklim pilsētas centrā. Kāds tūrists, kas dzirdējis sūdzēšanos, kundzei paziņojis, ka viņa izvēlējusies dzīvot nepareizajā vietā.
Vēl kāda problēma ir par īstermiņa īres mājokļiem ienākušās naudas aizplūšana – lielu daļu īpašumu izīrē uzņēmumi, kam pieder pat 500 īstermiņa īres mājokļu. Pat tiek, kas pieder privātpersonām, Neapolei naudu neienes, jo īpašnieki dzīvo Romā vai citviet.
Dažas Itālijas pilsētas un reģioni centušies ierobežot īstermiņa īres mājokļu eksploziju, bet vietējās amatpersonas saka, ka viņu rokas bez atbalsta no valdības ir sasietas. Kritiķi pat norāda, ka premjerministres Džordžijas Meloni (Giorgia Meloni) vadītā valdība ir visu padarījusi sliktāku.
Kapreti, kura ir kreisās partijas “Varu tautai” locekle, sacīja, ka
jaunā likumdošana padara vienkāršāku gan renovācijas procesu, gan lietošanas veida maiņu.
Runa ir par pašreizējā infrastruktūras ministra Mateo Salvini (Matteo Salvini) 2024.gadā virzītais likums, kas ieviesa mērus, ar kuriem atvieglota būvniecība un pilsētplānošana. Meloni valdība arī apstrīdēja Toskānas reģiona likumu, kas ļāva pašvaldībām, saskaņojot ar reģiona vadību, noteikt zonas, kurās drīkst ierobežot īstermiņa īres mājokļus. Valsts valdība lēmumu pamatoja ar to, ka Toskānas likums ierobežo uzņēmējdarbību un konkurenci.
Tūristus Neapolē un Itālijā kopumā vilina tas, ko viņi uzskata par autentiskumu – dzīvīgas pilsētu ieliņas, krāsaini murāļi, ēdiena kultūra un vietējo laipnība. Bet, kad vietējie iedzīvotāji tiek izspiesti, pazūd arī autentiskums. Kritiķi apraksta Neapoles vēsturiskās ielas kā pārverstas par brīvdabas “fritēto ēdienu veikalu”, ko pārpildījuši kioski un stendi ar teju vienādām uzkodām. Ienāk arvien vairāk starptautisko ķēžu, un vietējie arvien biežāk vaicā, cik picērijas ir iespējams satilpināt uz vienas ielas.
Avella pastāstīja, ka 2015.gadā Toledo ielas 46 metros bija viens ar ēdināšanu saistīts uzņēmums, bet 2023.gadā – jau deviņi. Ēstuves izdzen uzņēmumus, kas tur bijuši gadu desmitiem. Piemēram, grāmatu veikalu aizstājusi taverna.
Pilsētas amatpersonas centušās ierobežot jaunu restorānu atvēršanos, tiem dodot atļauju tikai tad, ja bez ēdiena tiek piedāvāts vēl kas. Šāda lēmuma blakusefekts ir tāds, ka
tagad katra taverna sevi dēvē arī par grāmatnīcu.
Masveida tūrisms saasinājis arī jau tāpat sarežģīto situāciju atkritumu apsaimniekošanas jomā. Vienreizlietojamie trauki no ēdināšanas uzņēmumiemklājas uz ielām, un daudzus tur atstājuši tūristi.
Mainījušās arī reliģiskās ieražas. Baznīcas, kas reiz kalpoja par pulcēšanās punktu vietējiem iedzīvotājiem, tad ir tūristu apskates objekts, un tas aizvirza reliģiju no vēsturiskā centra.
Ironiskā kārtā tūrisms dzēš visu to, kas apmeklētājus vispār ir piesaistījis. Avella norādīja, ka, runājot ar tūristiem, arvien biežāk izskan viedoklis, ka ēstuvju ir par daudz, un viss, kas ir centrā, paliek vienveidīgs.
Sociologs Kaličija brīdināja, ka problēma ir arī tas, ka nav plāna “B” brīdim, kad tūrisma plūsma apsīks, kas neizbēgami kaut kad notiks.
Lasiet arī: Ibicas divas realitātes: nepārtrauktas ballītes un dzīve treileru parkā