Pirms desmit gadiem pārdzīvotā migrācijas krīze ir mainījusi Eiropu, un nākamās patvēruma meklētāju lavīnas priekšā ne viena viena valsts mainījusi noteikumus un dara visu, lai vismaz samazinātu valstī iekļuvušo personu skaitu, raksta britu raidorganizācija BBC.
2015.gada augustā Eiropa saskārās ar lielāko cilvēku kustību kontinentā kopš 2.pasaules kara. Turpmākajos mēnešos, bēgot no karadarbības Sīrijā, Afganistānā, Irānā un citviet, Eiropā ieradās vairāk nekā miljons patvēruma meklētāju.
Pašlaik Grieķijas salu pludmales ir tukšas un klusas. Tomēr vasaras mēnešos migrantu plūsma pieaugusi, tūkstošiem cilvēku ierodas no Sudānas, Ēģiptes, Bangladešas un Jemeneasun Grieķijas migrācijas ministrs brīdinājis par “invāzijas” risku.
Pirms desmit gadiem patvēruma meklētāji kāpa uz kuģiem, svelmē pulcējās gar dzelzceļa līnijām, gāja caur labības laukiem, pa nomaļiem ceļiem un gar šosejām, caur Balkāniem virzoties uz Vāciju un Skandināviju. Cilvēku skaits, kas ieradās Vācijā, 2015. gada augustā pieauga līdz 170 000. Pēdējā augusta dienā Vācijas kanclere Angela Merkele (Angela Merkel) paziņoja “mēs to varam”, ko daudzi uztvēra kā durvju atvēršanu patvēruma meklētājiem. “Vācija ir stipra valsts. Moto, ar ko mums jāpieiet šim jautājumam, ir – mēs esam sasnieguši tik daudz, mēs to varam!
Mēs to varam, un, ja kas stājas mums ceļā, ir jāatrod veidi, kā to pārvarēt, un ar to ir jāstrādā,”
tolaik sacīja kanclere.
Šodien tās vasaras sakāpinātās emocijas, kad eiropiešu pūļi sagaidīja patvēruma meklētājus, šķiet kā no pilnīgi cita laikmeta. Optimistikais paziņojums drīz vien kļuva par Merkeles politisko atbildību. Politiskie oponenti un dažu Eiropas valstu vadītāji uzskatīja, ka viņas vārdi vilināja migrantus uz Eiropas Savienību. Pēc divām nedēļām Merkele jau bija spiesta ieviest robežkontroli, lai savaldītu migrantu plūsmu.
Desmit gadus vēlāk migrācija ir kļuvusi par politisku problēmu. Iemesli katrā valstī ir citi, bet bažas par drošību, ekonomiskās problēmas un vilšanās valdībās ļoti maina attieksmi pret tiem, kas ieradušies meklēt patvērumu.
Migrācijas radītās problēmas devušas jaunu elpu galēji labējām partijām, un arī centriskās un pat kreisi orientētie politiskie spēki bailēs no vēlētāju pāriešanas pie labējiem radikāļiem cenšas ierobežot migrāciju. Starptautisko attiecību pētījumu institūtas “Atlas” dati liecina, ka divu vēlēšanu ciklu laikā atbalsts labējiemir teju dubultojies.
Kopš 2015.gada patvēruma meklētāju skaits ir ievērojami samazinājies,
tomēr ik gadu Eiropā joprojām ieplūst ap 200 000 migrantu. Šogad reģistrēti jau 96 200 patvēruma meklētāju. Jautājums ir, vai jaunie kontroles mehānismi spēs šo skaitu mazināt.
Visstingrāko pieeju migrācijai jau kopš 2015.gada izveidojusi Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna (Viktor Orban) valdība. Pirms desmit gadiem Ungārija izveidoja žogu uz robežas ar Serbiju. BBC žurnālists septembra sākumā tikās ar Ungārijas ES lietu ministru Jānošu Boku (János Bóka), kurš sacīja, ka Ungārijas pieeju tagad attaisno Lielbritānijas ieviestie ierobežojumi. Tur valdība pieņēmusi lēmumu uz laiku apturēt iesniegumu izskatīšanu par patvēruma meklētāju ģimenes locekļu ielaišanu valstī. Pie stingrākiem nosacījumiem strādā arī Īrija, Dānija un Zviedrija.
Boka sacīja, ka Ungārija jūtas attaisnota – ne vien tā dēļ, kas tagad norisinās citās Eiropas valstīs, bet arī tāpēc, ka ir skaidrs, ka Ungārija pirms demsit gadiem izvēlējās pareizo ceļu.
Šobrīd Ungārija jau pie robežs raida prom personas, kam nav likumīgas atļaujas ienākt valstī. Migranti var pieteikties patvērumam Serbijas galvaspilsētā Belgradā vai kara plosītās Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Cilvēktiesību advokāte Timeja Kovāča (Timea Kovács) norādīja, ka līdz ar to nokļūšana ES caur Ungāriju ir praktiski neiespējama.
Rezultātā Ungārija nepilda savus pienākumus kā ES dalībvalsts,
un par to maksā sodu viena miljona eiro apmērā ik dienu. Boka norādīja, ka valsts negrasās mainīt savu politiku attiecībā uz migrantiem, un norādīja, ka tā ir cena, ko vērts maksāt par robežu sargāšanu un miru valstī.
Tomēr arī tik stingri noteikumi pilnībā neaptur migrantu ienākšanu valstī. Austrijas policija BBC pastāstīja, ka katru dienu tiek konstatēti 30 līdz 50 mēģinājumi šķēsot robežu no Ungārijas puses, turklāt tie esot tikai atklātie gadījumi.
Brīvprātīgo stāsti par situāciju uz Serbijas – Bulgārijas robežas arī zīmē citu ainu. Kamuflāžas formās tērptie Šāndors Nagijs (Sándor Nagy) un Ēriks Molners (Eric Molner) ir brīvprātīgie, kuriem valsts maksā par patrulēšanu gar robežu. Nagijs atzina, ka jūtas noskumis, dusmīgs, un vairāk par visu – noraizējies par to, kas gaidāms. Viņš uzskata, ka Eiropa nespēj nosargāt savas robežas, un sacīja, ka vērojama izrāde un politisks priekšnesums, nevis aizsardzība.
Nagijs pastāstīja, ka
migranti vienkārši pārgriež žogu un laužas cauri vairākās vietās vienlaikus.
Lielākā problēma esot organizētā noziedzība, kuras pārstāvji visu laiku ir soli priekšā varas iestādēm, žogs migrāciju neaptur, tikai aizkavē.
Kopā ar nelikumīgu cilvēku pārvadāšanu nāk arī cilvēktiesību pārkāpumi. Kontrabandisti nereti atstāj migrantus bezpalīdzīgā stāvoklī, vietās, no kurām grūti izkļūt. Tie, kam tas izdodas, sastopas ar vietējiem drošības spēkiem, kas liek griezties atpakaļ. Pēdējo demsit gadu laikā, cenšoties sasniegt Eiropu, bojā gājuši vairāk nekā 32 000 cilvēku.
2015.gada vasara nebija tikai laiks, kad migrantus uzņēma ar labestību. Krasais migrantu skaita pieaugums lika vairākm Eiropas valstīm mainīt pieeju, un tas bija ne vien žogs Ungārijā, bet arī īpašo policijas spēku izmantošana Horvātijā un migrantu aizturēšanas operācijas Slovēnijā. 2016.gda martā ES izdevās vienoties ar Turciju, ka tā paturēs migrantus pie sevis, un neļaus tiem doties uz Grieķiju un Bulgāriju. Kopš tā laika panāktas vienošanās arī ar Maroku, Tunisiju, Ēģipti un Lībiju par to, ka tiek novērsta to teritoriju izmantošana migrantu pārvadāšanai.
Sabiedrības bažas atspoguļojas galēji labējo politisko spēku nākšanā pie varas,
pat tādās valstīs kā Zviedrija, kas ierasti ir sevi pozicionējusi kā patvēruma meklētājiem draudzīgu valsti. 2022.gadā galēji labējie “Zviedrijas demokrāti” vēlēšanās ieguva 20,5% balsu, kļūstot par otru populārāko partiju valstī.
Kopš labējo uzvaras Zviedrijā sarežģītāka palikusi migrantu ģimeņu atkalapvienošana. Krietni samazinātas arī kvotas patvēruma piešķiršanai un iespējas iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Viens no politiķu un vietējo mediju biežāk minētajiem iemesliem zviedru noskaņas maiņai ir noziedzības pieaugums, īpasi runājot par organizēto noziedzību. Kopš 2013.gada vairāk nekā dubultojies ar šaujamieročiem saistīto noziegumu skaits. Noziegumu statistika rāda, ka lielu daļu nodarījumu pastrādā ārvalstīs dzimušie un viņu Zviedrijā dzimušie bērni, tomēr Zviedrijas Ārlietu ministrija aicinājusi nevienkāršot statistikas datus. Pēc ministrija teiktā, uz noziedzības ceļa noliek nevis fakts, ka persona ir migrants, bet gan zemais izglītības līmenis, bezdarbs, sociālā segregācija un karā iegūtās traumas.
Lasiet arī: Grieķija piemēros stingrākus sodus migrantiem; paātrina atgriešanas procesu