Valsts tēriņi arī šonedēļ ir viens no karstākajiem jautājumiem un, jādomā, sabiedrības uzmanības centrā būs vēl ilgi. Jo īpaši, ja Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs, runājot par funkciju optimizēšanu, publiski izsakās, ka, iespējams, jāsamazina ceļu tīkls un “jānogriež elektrības vadi uz viensētām”. Kas īsti notiek ar šo “taupības režīmu”, BNN jautāja uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašniekam, politologam Filipam Rajevskim.
“Tādi pretnostatījumi, kā “ceļš uz viensētu” vai administratīvo tēriņu samazināšana, no komunikācijas ar elektorātu viedokļa dod signālu – kas ir svarīgāks – indivīds vai kaut kādi abstrakti tēriņi abstraktām lietām,” skaidro politologs. Valdība šobrīd nespēj tā īsti nokomunicēt ar sabiedrību, kurus tēriņus vajadzētu atstāt un kāpēc tie ir svarīgi. “No vienas puses tiek teikts, kaut kādus valsts tēriņus vajadzētu samazināt un kaut kas arī tiek mazināts, no otras izskan, ka patiesībā nekāda samazinājuma nav. Abas šīs ziņas ir pretrunīgas un cilvēki, kā tradicionāli iegājies, sliecas uz negatīvo pusi un saka, ka nekas netiek darīts.”
Taujāts, kā īsti ir ar domu par “elektrības vadu griešanu” uz viensētām, Filips Rajevskis norāda: kopš esam urbanizējušies un pārcēlušies uz pilsētām, dzīve lauku viensētās kļuvusi par ekskluzīvu prieku un tas ir normāli. “Tad, kad cilvēki dzīvoja viensētās, standarti un prasības pret dzīves kvalitāti bija vieni, šobrīd tie jau ir pilnīgi citādāki. Salīdzinot dzīvi laukos un Rīgā, varam runāt, piemēram, par augstas kvalitātes specifisku veselības pakalpojumu pieejamību un tā tālāk. Jāsaprot – ja gribi dzīvot meža vidū lauku viensētā, jāpieņem kompromiss, ka neviens tur blakus slimnīcu, skolu vai bērnudārzu nebūvēs. Toties būs klusums, miers un tīra daba. Katram pašam jāizvēlas, ko viņš īsti grib,” saka Filips Rajevskis un piebilst, ka no valsts viedokļa primāri tiek apkalpotas tās vietas, kur cilvēku ir daudz.
Uz BNN repliku, ka cilvēkiem, kuri dzīvo šādās lauku viensētās un tāpat maksā nodokļus, var īsti neiet pie sirds doma, ka elektrības pieslēgums savai mājai būs jāfinansē pašiem, politologs atbild,
neapšaubāmi, ir kaut kādas pamatlietas, kurām nevajadzētu ķerties klāt. “Nav jāgriež nost elektrība, ja attiecīgajā īpašumā pieslēgums jau ir, bet ja tu šodien gribi uzbūvēt sev lauku viensētu un ievilkt tur elektrību, tad tas ir ekskluzīvi un dārgi. Reflektējot par LM parlamentārā sekretāra teikto, ka katrā ministrijā atrodams “Ulmaņlaika mantojums”, ko vairs nevaram atļauties uzturēt, gribu atgādināt, ka Ulmaņlaikos ļoti daudzās lauku saimniecībās elektrību vilka un ceļus būvēja paši. Ja cilvēks grib dzīvot viensētā meža vidū, nav problēmu, lai pats uzbūvē sev infrastruktūru un dzīvo vesels.”
Politologs arī norāda uz kopējās lietderības aspektu, proti, vai visiem nodokļu maksātājiem un cilvēkiem, kas no Sadales tīkla pērk pakalpojumus, būtu jāapmaksā viena cilvēka ekskluzīvo vēlmi dzīvot laukos. “Savukārt tur, kur tas viss jau ir savilkts un izdarīts, gan nevajadzētu neko jaukt nost. Ja cilvēki tur dzīvo, tad esošā infrastruktūra ir jāuztur.”
Savukārt taujāts, vai ideja par ceļu tīkla samazināšanu nenozīmēs arī kaitējumu tautsaimniecībai, jo ražošana tradicionāli attīstās tur, kur ir labs ceļu tīkls, politologs atbild, ka mūsdienu modernajai ražošanai vajag arī modernus ceļus un, būvējot jaunu rūpnīcu, tas viss arī tiek ņemts vērā. “Ja attiecīgā rūpnīca valstij ir ļoti svarīga, valsts arī piedalās infrastruktūras izbūvē. Nav tā, ka katrs ceļš novedīs pie rūpnīcas, tas ir krietni komplicētāks jautājums. Ir vēl kāda nianse – neviens nebūvēs rūpnīcu pie ceļa, kas atrodas nekur un kur nav neviena cilvēka, kas tajā strādātu.”
Savukārt atbildot uz BNN jautājumu, kā vērtēt to, ka ministriju ietaupītie 170 miljoni eiro nākamā gada valsts budžetam nekādu lielo pienesumu nedos, jo nākamā gada bāzes budžets paredzēts par 150 miljoniem eiro lielāks, Filips Rajevskis atbild, ka ar valsts budžetu saistītie jautājumi vienmēr ir ļoti interesanti, bet diskusijas ap tiem raisās nelabprāt. “Ņemot vērā ekonomikas pieaugumu un inflācijas klātesamību, arī budžeta ieņēmumi visu laiku aug, ja nav recesija. Tanī pat laikā ļoti reti tiek diskutēts par tēmu – nākošajā gadā budžeta ieņēmumi pieaugs par tik un tik, budžeta kopapjoms būs tik, un tad nu mēs ar šo operējam. Tam riņķa dancim vajadzētu būt ap to, cik tad mēs valsts budžetā ieņemam un kā mēs to lietojam, bet šobrīd tiek lietoti visādi citādi termini, dažādi skaitļi, kas padara iedzīvotājiem to lietu stipri grūtāk izsekojamu,” saka politologs.