Ilona Bērziņa
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveide par galvaspilsētas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma iemesliem un enerģētiskās drošības riskiem Rīgā liek cerēt, ka beidzot katra apkures sezona rīdziniekiem vairs nebūs nepārvarams bieds. Līdztekus tas ir arī jautājums par vides piesārņojumu, siltumenerģijas iepirkumiem, politisko ietekmi un citām būtiskām lietām. Par to, “siltuma velns” Rīgā tiešām ir tik melns, kā to mālē, BNN saruna ar komisijas izveides iniciatoru, opozīcijas deputātu Andri Kulbergu (AS).
Kā tas nākas, ka Rīgā ir visdārgākais siltums? Vai šo tarifu kāpumu kāds vispār kontrolē un pārbauda tā pamatotību?
Šī ir jau gadu gadiem samilzusi problēma, kas palaista neuzraudzītā virzienā. Siltumenerģija visā Latvijas enerģētikas portfelī ieņem 53%, kamēr elektrība tikai 14%. Mēs esam visu publisko telpu, visus dokumentus piezieķējuši pilnus ar elektrības jautājumiem, stratēģijām un visu pārējo, bet par siltumu šādu dokumentu ir ļoti maz, to praktiski nav. Ja paskatāmies enerģētikas stratēģiju Klimata un enerģētikas ministrijā (KEM), tad atradīsim tur tikai vienu mazu graficiņu par siltumu.
Vēsturiski Rīgā vienmēr bijis zemāks siltuma tarifs nekā Tallinā un Viļņā, pat par 32%. Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija unikāls risinājums, kāda nav ne Viļņai, ne Tallinai, un tāds ir joprojām. Mums ir termoelektrostacijas, kas ražo elektrību priekš visas valsts, arī Baltijas. Šie AS “Latvenergo” TECi atrodas pie pilsētas, kas ir reta parādība, un elektrības ražošanas procesā neizbēgami rodas arī siltums, vai mēs to gribam atzīt vai nē. Saskaņā ar “Latvenergo” paša publicētajiem datiem, tie ir 180 tūkstoši megavatstundu gadā, kas AS “Rīgas Siltums” būtu ļoti noderīgi un paņemami. Patiesībā ir vēl vairāk siltuma saražots, vienkārši nevar to visu paņemt, piemēram vasarā, kad pēc tā ir maza vajadzība.
Šo saražoto siltumu gadiem ilgi, jo īpaši krīzes gados, pūtām un turpinām pūst gaisā. Raugoties no ekoloģiskā faktora, ir ļoti nevalstiski, slimi un kaitnieciski pret dabu, šo elektrības ražošanas procesā tapušo siltumu tā vienkārši izpūst gaisā.
Tātad 180 tūkstoši megavatstundu siltuma tiek izpūsti gaisā, un arī CO2 izmeši, par kuriem mēs maksājam kvotas. Mēs gribam samazināt CO2 izmešu daudzumu valstī, mēs gribam šīs kvotas nemaksāt, mums jāsasniedz klimata mērķi 2040.gadam… Eiropa jau pats par sevi nosaka, ka jābūt primāri paņemtam šim siltumam, kas rodas kā blakus produkts, savukārt mēs tam visam pretim esam salikuši šķeldas katlumājas, kuras saražo trīs reizes vairāk CO2 un visus citus Mendeļejeva tabulas izmešus, ražojot tikai siltumu, kurš elektrības tapšanas procesā būtībā jau ir saražots un izmet atmosfērā cietās daļiņas.
Gaisā tiek izpūsts siltums aptuveni 30 miljonu eiro vērtībā gadā; virspeļņa par to siltumu, ko saražo nodod pilsētai “Latvenergo”, ir vēl 30 miljoni. Šī cena varētu būt zemāka, ja viss būtu pareizi izdarīts no Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (Turpmāk tekstā – Regulators) puses, taču zem šīs cenas augstajiem griestiem palīdušas arī privātās šķeldas katlu mājas Rīgā, kuras ar virspeļņu arī nopelna 30 miljonus gadā. Pats “Rīgas Siltums” ar savu neefektivitāti un nesaimnieciskumu vēl izpļekarē 20 miljonus. Gadu no gada šī summa var nedaudz mainīties, taču kopumā rīdzinieki katru gadu pārmaksā 110 miljonus eiro. Mēs meklējam, kā samazināt PVN pieciem pārtikas groza pamatproduktiem un domājam, kur šim nolūkam atrast 15 miljonus, bet šeit rīdzinieki pārmaksā 110 miljonus eiro! Pat kazino un azartspēles nav ne ar tādu rentabilitāti, kā šķeldas siltuma avoti Rīgas labajā krastā, ne tik paredzamu un drošu biznesu.
Visa tā rezultātā esam nonākuši pie dārgākā siltuma tarifa starp Baltijas valstu galvaspilsētām. Mums ir arī nepiedodami novecojis, neatjaunots siltuma tīkls, kuram vidējais vecums ir 28,4 gadi, bet daļai cauruļu ir pat piecdesmit, sešdesmit, astoņdesmit gadi.
Par siltumtrašu, teiksim tā, ne pārāk labo stāvokli ne reizi vien cepušies visi tie rīdzinieki, kuru daudzdzīvokļu namu pagalmos gada aukstajā laikā ir ar zaļojošu zālīti klātas taciņas vai laukumiņi. Proti, vecās caurules “laiž cauri” siltumu, silda augsni, bet maksā par to visu iedzīvotāji…
Jā. Tomēr zaļojoša zālīte ir tikai odziņas, vecām caurulēm ir arī augsts avārijas risks. Piemēram, Tallinā ir par trešdaļu īsāks siltumtīkls, bet viņi gadā nomaina 27 kilometrus cauruļu. Mēs pēdējos gados nomainām 6 kilometrus. Lai mūsu tīklam saglabātu vidējo vecumu zem trīsdesmit gadiem, jānomaina 28 līdz 29 kilometri gadā. Līdz ar to varam secināt, ka ar augstāko siltuma tarifu Baltijā, mēs vēl pamanāmies vecināt savu siltumtīklu un arī tas sadārdzina tarifu. Taču ar visu no rīdziniekiem paņemto ļoti sadārdzināto tarifu, netiek pat investēts siltumtīklos, kuri ir jāatjauno. Tas liecina par nesaimnieciskumu visos virzienos.
Šis nav tikai Rīgas jautājums, tas ir enerģētiskās drošības jautājums, jo šādā veidā tiek mazināta arī mūsu termoelektrostaciju loma. Ja mēs varētu plānoti pārdot gan elektrību, gan siltumu vienlaicīgi, mums būtu lētāka elektrība un lētāks siltums, ko “Latvenergo” varētu saražot. Bet šobrīd, izlaižot siltumu gaisā, tiek piesārņota vide, apzagti rīdzinieki un nevajadzīgi tērēts lieks resurss – šķelda, kas lieti noderētu Latvijas pilsētās un mazpilsētās, salētinot šī kurināmā izmaksas, samazinot tur siltuma cenu citviet Latvijā. Tas ir pret jebkādu zaļu un ekonomisku domāšanu.
Ja iepriekš pieņemti nepareizi, pat kaitīgi lēmumi, kas liedz tos labot?
AS “Rīgas Siltums” īpašnieku struktūra ir pilnīgi sačakarēta, jo nav viena īpašnieka – 49% akciju pieder Rīgas domei, otri 49% – Ekonomikas ministrijai un 2% privātajam īpašniekam. Faktiski nav neviena saimnieka ar noteicošo lomu, kurš varētu saimniekot. Otrkārt, Regulators ir paveicis paviršu darbu tarifu apstiprināšanā. AS “Latvenergo” koģenerācijas stacijai (TEC) tarifs ir noteikts, kā parastai katlu mājai un tas ir neatbilstoši augsts jau pašizmaksas līmenī. Šādi uzņēmums nopelna neadekvāti daudz un viņi par to ir priecīgi, jo valdība “Latvenergo” ar likumu ir uzlikusi pienākumu šogad obligāti nopelnīt ne mazāk kā 183 miljonus eiro. Šāda summa tādēļ, ka “Latvenergo” dividenžu apjoms par 2024.gadu tika noteikts 70% apmērā no pārskata gada peļņas, bet ne mazāk kā 183,9 miljoni eiro. Nākamgad tie ir jau 80%.
Ja nemaldos, “Latvenergo” peļņa pērn bija 273,7 miljoni eiro, tātad tīri aritmētiski rēķinot, aptuveni 760 tūkstoši eiro dienā, visus svētkus un brīvdienas ieskaitot…
Jā, un šī uzņēmuma peņa bijusi arī 350 miljoni eiro gadā. Uzminiet, no kurienes šī nauda nāk? Mēs visi to, diemžēl, samaksājam, bet solīto pretim nesaņemam.
Gribētu atzīmēt, ka “Latvenergo” saņēma arī Obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK. Visas Latvijas mājsaimniecības samaksāja 850 miljonu ieguldījumu “Latvenergo” termoelektrostaciju modernizācijā, lai tās spētu saražot lētu elektroenerģiju un lētu siltumu. Mums bija jāsaņem pretim šie pašu apmaksātie jeb kreditētie labumi, taču tas nenotiek, jo TECi maz strādā koģenerācijas režīmā, kā tas bija paredzēts pēc šī atbalsta saņemšanas. Šādā režīmā viņi strādā retu reizi, kas praktiski apgāž šī atbalsta pamatbūtību un to, kādēļ tas tika uzbūvēts, ieguldot daudzus simtus miljonus eiro.
No BRELL elektrības tīkla mēs šā gada februāra sākumā atslēdzāmies, kas nozīmē, ka TECiem ir vēl nopietnāka elektrodrošības loma valstī, Baltijā kopumā – balansēt šo elektrības tirgu. Tas nozīmē, ka TEC vēl biežāk strādās, kā “rotējošās rezerves” visu laiku, vasaras ieskaitot, lai noturētu šo balansu tīklā. Tādējādi atkal automātiski tiks ražots siltums, kurš būtu jāpaņem kā prioritārs, lēts pārpalikuma “produkts”. Valsts ir deleģējusi pašvaldībām funkciju, nodrošināt sabiedrībai lētu un kvalitatīvu produktu – siltumu. Šī funkcija nodota īstenošanai “Rīgas Siltumam”, kurš tā arī to nav īstenojis. Ilgtermiņā šādi strādājot es šeit redzu konkrētu ieinteresēto pušu ieguvumu – tie ir gan šķeldas piegādātāji, gan investīciju veicēji šķeldas katlu mājās, gan šķeldas katlu mājas, kas ar to visu operē. Iedomājieties, vienai no šādām katlu mājām ar deviņiem darbiniekiem apgrozījums ir 27 miljoni eiro gadā, bet peļņa – 7 miljoni eiro! Unikāla investīcija, kura atmaksājas divos, trijos gados, kaut gan pasaulē šādas investīcijas parasti tiek mērītas 8 līdz 15 gadu griezumā. Kāds peldas naudā, un tas nav “Rīgas Siltums”.
Neraugoties uz augsto tarifu, “Rīgas Siltuma” finanses ir traģiskas. Pats interesantākais, ka starp šiem pieciem privātajiem tirgotājiem dominējošā jauda ir paša “Rīgas Siltuma” meitasuzņēmumam! Tātad “Rīgas Siltums” caur savu “meitu” pats sev pārdod dārgu siltumu un tas netiek regulēts…
Tautas valodā runājot, jāprasa – kāpēc neviens par šiem darījumiem ar meitas uzņēmumu vēl nesēž?
Tieši tādēļ, ka “Rīgas Siltumam” ir sarežģīta īpašnieku struktūra. Problēmas ir arī ar Regulatoru, bet Konkurences Padome pieņēmusi unikālu lēmumu, kas faktiski iet pretrunā ar pašas Konkurences padomes būtību. Proti, konkurences rezultātā vajadzētu būt labākam pakalpojumam un zemākai cenai, taču šobrīd Konkurences padome izdarījusi visu, lai konkurenci ierobežotu. Ir savstarpējā vienošanās, kur visi šie pieci spēlētāji piedāvā maksimāli iespējamo cenu. Šī ir kropla situācija, ko nevar izlabot viena Rīgas dome vai viena Ekonomikas ministrija. Te vajadzīgs daudzu ministriju kopdarbs. Piemēram, KEM ministrijai, kurai bija jāiestājas par siltuma stratēģiju un siltuma jautājumu risināšanu, vispār nav pozīcijas un tā klusē. Šis temats ir ļoti sarežģīts, tādēļ ar to arī tiek manipulēts un mānīti iedzīvotāji. Ar dažādiem jaunvārdiem un enerģētikas svešvārdiem cilvēkiem tiek aizmālētas acis par to, kādēļ mums ir tik augsts tarifs. Bet man ir viens jautājums – kādēļ šis tarifs ir dārgākais Baltijā un kādēļ Viļņa un Tallina māk dzīvot ar daudz zemākiem siltuma tarifiem un labāku pakalpojumu?
Šim stāstam fināls būs slikts, jo cilvēki, redzot, ka viņiem siltumapgādes produkts ir dārgāks, nekā viņa individuālais risinājums, sāks investēt tajos, nevis paliks pie “Rīgas Siltuma”. Šī uzņēmuma finanses ir tik sliktas, ka viņiem nākas pasmelties dividendes no sava paša meitas uzņēmuma, lai aizlāpītu savus finanšu caurumus. Bez tā “Rīgas Siltums” būtu ar ļoti negatīvu finanšu rezultātu. Dēļ sava nesaimnieciskuma šis uzņēmums ir spiests uzturēt šo mazo siltumražotāju augsto tarifu un augsto peļņu, jo viņš pats ir labuma guvējs vienā no tiem.
Vai politiķiem vispār ir kāda reāla iespēja iegrožot “Rīgas Siltuma” apetīti? Jo, lai ko domātu šajā siltumapgādes uzņēmumā, rīdziniekiem tomēr nauda neaug puķu podos un apkures sezona ļoti daudzus iedzen parādu jūgā un izmisumā. Tāda diemžēl ir realitāte.
Tieši tā, tikai te varbūt būtu ka nevis “apetīte”, bet “nesaimnieciskums, nekvalitatīvi veikta plānošana, darbs”. Pirmo šoku cilvēki piedzīvo saņemot rēķinu par oktobra mēnesi, kad būs pirmais sadārdzinājums (šogad gan šo sadārdzinājumu nedaudz “mīkstina” siltie laika apstākļi, mazāks siltuma patēriņš pirmajā apkures mēnesī). Es zinu daudzus cilvēkus, kas nevar samaksāt šo pieaugumu, kurš, turklāt, ar tik nesaimniecisku darbību nemaz nesedz izmaksas. Minēšu vienu nesaimnieciskuma piemēru. Igaunijā ir “Tallinas siltums”, bet, ja “Rīgas Siltumā” ir 600 darbinieku, tad analogā Tallinas uzņēmumā – 300.
Latvijā Regulatorā kopā ar Konkurences padomi ir aptuveni 191 darbinieks. Igaunijā Regulators ir kopā ar Konkurences padomi – 59 darbinieki. Ir atšķirība? Viņi tiek galā ar visiem šiem jautājumiem un ne Igaunijas Regulatoram, ne arī Konkurences padomei nav pa pieciem Padomes locekļiem. Pa abām šīm iestādēm viņiem ir viens izpilddirektors. Mums katrā no tām ir vadītāji, vēl pieci padomes locekļi, Regulatorā vēl Konsultatīvā padome, kas sastāv vēl no divpadsmit locekļiem.
No kā tādā gadījumā prasīt atbildību, ja reiz līdz šim viss izšķīst kolektīvajā bezatbildībā un vainīgo nav?
Esam Saeimā izveidojuši parlamentārās izmeklēšanas komisiju Rīgas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma vētīšanai. Izvilksim gaismā šīs kroplības, norādīsim uz skaidriem risinājumiem, jo tie ir pieejami tepat mums kaimiņos – Kopenhāgenā, Viļņā, Tallinā. Tur vienkārši jāmaina normatīvo regulējumu, tas nav naudas jautājums, tas ir gribēšanas jautājums.
Jāatgriežas atpakaļ pie vienotas sinerģijas starp “Latvenergo” un “Rīgas Siltumu”, kur maksimāli mēs izmantojām lētākos resursus siltumā, minimizējam elektroenerģijas pašizmaksu. Vienkārši nepūšam to gaisā, izmantojam viņu! Šobrīd daļēji to neļauj Konkurences padomes lēmumi, Regulatora metodoloģiski nepareizā tarifu noteikšana (nav izstrādāta metodika koģenerācijas stacijām, kas nosakot siltuma tarifu, ņemtu vērā arī ienākumus no TEC darbības elektroenerģijas jomā – elektrības pārdošanu tirgū, ienākumus frekvences pakalpojuma sniegšanā, balansa un rezerves pakalpojumu sniegšanā) un arī paša “Latvenergo” nevēlēšanās.
Es to skandinu jau kopš 2023.gada. Tas viss jau kaut kur lēni, negribīgi un apārstējoši notiek, bet saknē šo jautājumu neviens nerisina. Ja es vadītu šo procesu, tad gada laikā varētu panākt tarifa samazinājumu uz 60 eiro par megavatstundu līdzšinējo 83 eiro vietā, un ilgtermiņā – trīs, piecu gadu laikā, varētu sasniegt tālāku siltuma tarifa samazinājumu.
Jūsu teiktais ir ļoti loģisks, arī rīdzinieki būtu tikai priecīgi par dažādu maksājumu sloga samazināšanu. Kāpēc valdošās aprindas tajā nevēlas ieklausīties? Ir kādi “zemūdens akmeņi”, par kuriem sabiedrība nezina?
Domāju, tur ir pietiekami lielas intereses, kuras bija izbīdītas jau sen atpakaļ. Konkurences padomes lēmums te ir augstākais, to ir grūti apgāzt un viņš strādā konkrēta spēlētāja interesēs. “Rīgas Siltums” ir vāji pārvaldīts uzņēmums, kurā var prevalēt privātās intereses, kurā nav viens noteicošais īpašnieks, kas var pateikt: darām tā!
Atcerieties, kā valsts pandēmijas laikā subsidēja siltumenerģiju, kad tās cenas kāpa virs 180 eiro par megavatstundu? Salīdzinot Rīgas un Viļņas izmaksas, mēs tajā laikā pārmaksājām 300 miljonus eiro. Tā vietā, lai sakārtotu sistēmu un neizlaistu gaisā to siltumu, kas mums jau saražojās, valsts subsīdijas aizgāja šo trekni nobaroto spēlētāju kabatās. Mēs paši to atļāvām ar tik augstiem tarifiem.
Uzskatāms piemērs ir “Rīgas Siltuma” Imantas TEC, kura būvniecība savulaik izmaksāja pietiekami dārgi.
Sešdesmit miljonus eiro tā būvniecībā ieguldīja no OIK un 25 miljonus ieguldīja pats “Rīgas Siltums”. Imantas TEC kādreiz bija trešais lielākais valstī un primāri ražoja elektroenerģiju aptuveni 200 – 300 tūkstošus megavatstundu gadā. Viņu ieņēmumi par elektrību bija 13 miljoni eiro gadā, un no tā veidojās elektrības blakusprodukts siltums, ko viņi nodeva Pārdaugavas siltumttīklos. Tagad jau četrus gadus gāzes koģenerācijas Rolls Royce turbīnas iekārta salūzusi stāv, bet siltumu te ražo prastos 70. gadu PSRS gāzes katlos, neefektīvi, primitīvi dedzinot gāzi.
Te atkal ir jautājums par vārdu un uzvārdu, jo kāds taču pieņēma lēmumu šo iekārtu nelabot…
Uz valdi bija aiznests investīciju projekts, ko tā nesaņēmās apstiprināt. Tie bija apmēram 3,5 miljoni eiro, kuri no elektroenerģijas ražošanas tajā dārgajā pīķī, kad bija elektroenerģijas cenu krīze, būtu atmaksājušies divu, trīs mēnešu laikā.
Ir kāda iespēja šādu valžu un padomju locekļus saukt pie atbildības par nodarītajiem zaudējumiem? Piemēram, Imantas TEC neapstiprināto investīciju gadījumā tos taču būtu iespējams aprēķināt?
Paredzu, ka Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības rezultātā atklāsim daudzas lietas. Ir ļoti daudz materiālu un aizdomu, tur ir pārkāpts ļoti daudz – gan interešu konfliktu punkti, gan ētikas un reputācijas dabas pārkāpumi, gan arī nesaimnieciski lēmumi.
Savulaik esat teicis, ka “Latvenergo” peļņa ir tāds kā elektrības nodoklis…
Jā, valsts ir izveidojusi to kā nodokli, ko paņem no viena spēlētāja, bet cieš visi pārējie. Manuprāt valstij būtu izdevīgāk, ja mēs atrastu veidu, kā ražot lētu elektrību, kā rezultātā pelnītu ļoti daudzi ražotāji eksportētāji. Tas nodokļu veidā valstī ienestu daudz lielākas dividendes nekā “Latvenergo”, kas ar saviem tarifiem iznīcina šo eksportspēju. Elektroenerģija jau ir izejas materiāls ļoti daudzām precēm.
Arī advokātu biedrības “Tiesiskums.lv” viens no argumentiem par OIK radīto zaudējumu atmaksāšanu ir, ka šī OIK maksājuma dēļ daudzi Latvijas uzņēmumi zaudēja konkurētspēju un bija arī tādi, kas bankrotēja. Kā domājat, šai iniciatīvai par OIK atgūšanu būs kādas sekas?
Praktiski tas bija kredīts no sabiedrības, no kuras aizņēmās naudu, lai būtu kvalitatīvs un lētāks pakalpojums nākotnē. Kur viņš ir? Ja visa sabiedrība samet naudu, turklāt nebūt ne mazu, ko tā ir saņēmusi pretim?
Vai birokrātijas iegrožošana un tēriņu pārskatīšana patiešām notiek vai arī tas ir tikai tāds dūmu aizsegs? Ja no padomēm un valdēm iztīrītu visus tos daudzos lēmējus, varbūt arī lēmumi kļūti caurspīdīgāki, konstruktīvāki un saimnieciskāki?
Visas šīs valsts kapitālsabiedrību padomes es redzu kā sērgu, kurā visa atbildība būtībā izšķīst un kur nenonāk profesionāļi. Es tagad nedaudz vulgarizēju, jo ne jau visur tā ir. Taču būtībā tas ir tāds rotējošs klubiņš, kurā netiek ielaisti svešinieki un cilvēki no privātā sektora. Tas ir kļuvis ļoti politizēts un te var saskatīt saiknes, kas ved uz dažādām interesēm.
Tur pat kukuļi nav jāņem kādu interešu izbīdīšanai, jo atalgojums par pāris stundu darbu nedēļā vai mēnesī ir pietiekams, lai cilvēks justos komfortabli. Es nedomāju kādu konkrētu valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību, šis jautājums ir apzināti hiperbolizēts.
Savā ziņā tā ir modernā zagšana, tas ir moderns veids, kādā legāli piesūkties kaut kam un ietekmēt lietas.
Vai tas nozīmē, ka vienīgā cerība uz pozitīvām pārmaiņām ir nākamās vēlēšanas?
Ne tikai. Sabiedrībai ir jāizdara spiediens par šiem jautājumiem. Tas ir ne tikai Rīgas, bet arī Valsts attīstības jautājums, kādi būs pamatpakalpojumi – elektrība un siltums. Ja uzņēmumi mūk no Rīgas vai, piemēram, “Lidl” veikalu tīkls atsakās no centralizētās siltumapgādes, jo viņam individuāli uzstādīt siltumsūkni ir lētāk, tad kaut kas nav kārtībā. Nekas nevar būt lētāks par centralizētu siltumapgādi, ja tā tiek pareizi vadīta.