Šonedēļ sabiedrības uzmanības centrā ir jautājums par “Sabiedrības integrācijas fonda” (SIF) tālākas pastāvēšanas lietderību. Kas īsti jādara – jāreorganizē SIF un tā programmas jānodod kompetentajām ministrijām vai arī jāpiekrīt valdošajai koalīcijai, ka pilnīgi pietiks ar šīs organizācijas auditu? Pirmssvētku nedēļā uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašniekam, politologam Filipam Rajevskim arī vaicājam – kas īsti dominē Latvijas politiskajā telpā – valstsvīri vai politikāņi?
Cīņa ap SIF ir ideoloģiska cīņa, pauž Filips Rajevskis. “Šobrīd SIF zināmā mērā ir izveidots kā propagandas ministrija un tiek izmantots, lai kontrolētu medijus, kā arī veidotu noteikti ideoloģiski orientētu nevalstisko organizāciju kopumu, kuras tiek izmantotas politiskiem mērķiem.”
Taujāts, vai SIF reorganizācija un neatkarība no politiskās konjunktūras tiešām ir iespējama, vai arī lietderīgāk būtu šo institūciju likvidēt, politologs norāda, ka, ņemot vērā birokratizācijas pakāpi un to, kā notiek lēmumu pieņemšana, bieži daudz vienkāršāk un produktīvāk būtu likvidēt un sākt no nulles. “Tā caurumu lāpīšana beidzas ar to, ka institūcija būs vēl kroplāka. Domāju, ka šajā gadījumā pareizā pieeja būtu nolikvidēt un paskatīties, vai bez šīs institūcijas nevar iztikt.” Politologs arī norāda uz SIF funkciju dublēšanos. “Piemēram, SIF, cita starpā, ir atbalsta programmas ģimenēm, taču tā ir Labklājības ministrijas funkcija. “Kārtējo reizi izveidota institūcija, kas dublē citu institūciju funkcijas, lai zem tā paslēptu politiskās vajadzības, tas ir, finansētu sev izdevīgas sabiedriskās organizācijas ar noteiktu ideoloģisku piesitienu un kontrolētu medijus.”
Savukārt atbildot uz jautājumu, vai Latvijas politikā darbojas valstsvīri, vai tikai politiķi, Filips Rajevskis pauž: “Vēsture parāda, kurš ir politiķis un kurš – valstsvīrs. Daudzi valstsvīri ir savā laikā nenovērtēti un ļoti bieži politikāņus savā laikā pārvērtē. Politika ir kompromisu lieta, kur visu laiku tiek pieņemts viens, otrs, trešais kompromiss. Tas ir šahs, kur ļoti svarīgi ir politiķi ne tikai ar valstsvīra domāšanu, bet arī ar šahista apķērību, lai viņš saprastu, kāds ir viņa mērķis un uz kurieni tas ved. Tā ir galvenā valstsvīra atšķirība no politikāņa, ka viņš spēj izspēlēt šo šahu un viņam ir reāli mērķi. Un tad ir jautājums, cik daudziem politiķiem ir reāli mērķi, ko viņi grib sasniegt, un cik daudzi grib vienkārši palikt šajā priviliģētajā pozīcijā.”
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!