Ziemassvētkus kā Jēzus bērniņa pasaulē nākšanas dienu kristieši pirmo reizi svinēja senajā Romā mūsu ēras 336.gada 25. decembrī. Lai arī tas noticis ļoti tālā pagātnē, tomēr dāvanu pasniegšanas tradīcija ir vēl daudz senāka. Iespējams, tā bija cieņā jau akmens laikmeta beigās, ļoti ilgu laiku pirms seno romiešu Saturnālijām.
Starp daudzajām versijām, kas saistītas ar neolīta un bronzas laikmetā būvēto Stonhedžu mūsdienu Viltšīrā, Anglijā, ir arī tāda, ka ziemas saulgriežu laikā šeit pulcējušies cilvēki, lai apmainītos dāvanām, tādējādi atzīmējot viena gada beigas un nākamā sākumu. Par labu šai versijai runā tas, ka netālu no Stonhedžas, pie Duringtonas sienas, atrasti vairāk kā 38 000 dzīvnieku kaulu, kuri tikuši nokauti ap ziemas vidu. Vēsturnieks Endrū Hanns vietnē www.english-heritage.org.uk raksta, ka daudziem kauliem, kad tie tika izmesti, vēl bijusi klāt gaļa. Tas liecina, ka tajos senajos laikos pārtikas bija pietiekami daudz, bet vienlaikus tā bija arī vērtība, kas palīdzēja uzturēt draudzīgas attiecības starp dažādām cilvēku grupām un veidot savstarpēju uzticību.
Kāpēc Ziemassvētkos zem āmuļa jābučojas
Arī senie ķelti dzelzs laikmetā nepalika bez dāvanām – katra gada sākumā druīdi izdalīja sava svētā auga – baltā āmuļa zariņus, tā vēlot saviem ļaudīm labu veiksmi nākamajā gadā. Āmuli lietoja ārstniecībā, dievu pielūgšanā un maģiskos rituālos, bet ievākt šo augu bija atļauts vien druīdiem. Ievērojot īpašu rituālu, tas bija darāms tieši ziemas saulgriežu naktī.
Āmulis no Ziemassvētku tradīcijām nekur nav pazudis arī mūsdienās – bučošanās zem āmuļa Ziemassvētkos piesaistot labklājību, mieru un auglību. Šī tradīcija nākusi no skandināvu mitoloģijas – baltais āmulis bijis mīlestības dievietes Freijas aizgādnībā un simbolizējis dzīvību, mīlestību, auglību un mieru. Arī senie grieķi āmulim piedēvējuši mistiskas, maģiskas īpašības. Bet atgriezīsimies pie dāvanām.
Kādas dāvanas bija cieņā seno romiešu Saturnālijās
Senie romieši dāvināšanas priekā iedvesmojās no Saturnālijām. Šie svētki ilga no 17. līdz 23.decembrim un pirmo reizi tos svinēja 497.gadā pirms mūsu ēras. Saturnālijās notika upurēšana,ballītes, savstarpēja apdāvināšanās un svētku atmosfērā izzuda visas sociālās robežas. Svinību laikā bija atļautas azartspēles, darbs tika atlikts malā, un saimnieki apkalpoja savus kalpus. Cilvēki apmainījās ar jokainām dāvanām vai mazām figūriņām no vaska vai keramikas. Šīs dāvaniņas nebija dārgas un galvenokārt tās simbolizēja dāvinātāja cieņas izpausmi. Dāvanām galvenokārt apmainījās vīrieši, tomēr šai procesā drīkstēja piedalīties arī sievietes un bērni. Kad romiešu pasaulē izplatītājs kristietība un Saturnālijas nogāja no vēstures skatuves, dāvināšanas tradīcija saglabājās. Tas arī lieliski saskanēja ar Bībeles stāstu par trīs gudrajiem, kuri 6. janvārī, Zvaigznes dienā, pasniedza zelta, vīraka un mirres dāvanas mazajam Jēzum.
Viduslaikos cienāja ar dārgiem vīniem un delikatesēm
Viduslaikos Ziemassvētku periodam bija raksturīgi bagātīgi klāti galdi un gaismas pārpilnība, toties ar dāvanām cilvēki neapmainījās, ETV kanāla raidījumā Terevisioon pauž Tallinas pilsētas muzeja galvenais kurators Toomas Abiline. Kas bija dāvanu vietā? “Galvenokārt cienāja ar dārgu vīnu. Melngalvji dāvināja Lielās ģildes tirgotājiem un rātskungiem dārgus vīnus un vērtīgas delikateses. Tātad dāvana drīzāk bija ēdamā,” stāsta Abilins.
Tikmēr viduslaiku Anglijas monarhi no Henrija III valdīšanas laika 13. gadsimtā līdz pat Olivera Kromvela laikam 17. gadsimta vidū, izmantoja tradīciju dāvināt dāvanas Jaunajā gadā, lai tādējādi no saviem pavalstniekiem iegūtu patiesi dārgas un vērtīgas lietas. Jo īpaši tas bija izplatīts Tjūdoru dinastijas laikā – monarhiem dāvināja no zelta un sudraba darinātas lietas, ar roku rakstītas grāmatas un citas vērtības. Arī vienkāršie ļaudis apmainījās ar dāvanām Jaunajā gadā, visbiežāk dāvinot cimdus, apelsīnus un krustnagliņas, no kurām pēdējās divas, iespējams, simbolizēja zeltu un dārgās garšvielas, ko gudrie vīri dāvināja Jēzum.
Ja Jaungada dāvanu pasniegšana bija galvenokārt pieaugušo nodarbe, tad Svētā Nikolaja diena bija laiks, kad dāvanas pasniedza bērniem, jo Nikolajs bija bērnu aizbildnis. Tieši viņam mēs varam pateikties par tradīciju Ziemassvētkos netālu no egles kārt zeķes, kurās vēlāk tiek ievietotas dāvanas. Vairāk par to lasiet šajā BNN rakstā.
Viktoriānisma laikmeta ietekme
Lielbritānijas un Īrijas karalienes un Indijas imperatores valdīšanas laiks, kas ilga no 1837. līdz 1901.gadam, iezīmēja veselu laikmetu Lielbritānijas vēsturē. Tostarp arī Ziemassvētku dāvanu pasniegšanā. Karaliene Viktorija un princis Alberts katru gadu izkārtoja savas dāvanas viens otram un karaliskajiem bērniem uz dāvanu galdiem dekorētā telpā Vindzoras pilī. Kad karaliene pēc prinča Alberta nāves pārcēlās uz Osborna namu, šo tradīciju turpināja un dāvanu galdus izkārtoja vienā no galvenā spārna telpām. Vēl viens Viktorijas laika izgudrojums bija Ziemassvētku kartiņas. Par to vairāk lasiet BNN rakstā par Ziemassvētku kartiņu tapšanu. Aptuveni tajā pašā laikā popularitāti sāka iekarot arī dāvanu iesaiņošana krāsainā un rakstainā dāvanu papīrā. Pirms tam tika izmantots brūns papīrs vai krāsains plāns papīrs, un lielāko daļu 19. gadsimta dāvanas tika pasniegtas neiesaiņotas.Starp citu, dāvanu novietošana zem eglītes arī nākusi no karalienes Viktorijas laikmeta, tikai pašas dāvanas ir mainījušās – ja savulaik tie bija dažādi mīļi nieki, kā, piemēram, pašu darinātas rotaslietas, saldumi, rieksti un augļi, tad, laikam ejot, esam ielīguši pamatīgā dāvināšanas kultā – reti kurš pirmssvētku laikā nebūs kritis veikalu ķemmēšanas grēkā. Tomēr Ziemassvētki bez savstarpējās apdāvināšanās un tās īpašās svētku un prieka sajūtas, ko šī tradīcija sniedz, nav iedomāja.
Lasiet arī: Viss par un ap Ziemassvētkiem vienuviet – lielā rakstu izlase, gaidot ziemas saulgriežus