Paradums dāvināt Ziemassvētku dāvanas nav ne Santa Klausa laikmeta novitāte, ne arī Svētā Nikolaja ieviesta tradīcija. Par savstarpējās dāvināšanas prieku jāsaka paldies seno romiešu Saturnāliju svētkiem, no kuriem kristiešu Ziemassvētki šo paražu pārņēma.
Dāvināšanas tradīcija aizsākās jau krietni pirms kristietības nodibināšanas, un tās saknes meklējamas Saturnāliju svētkos, kuros senie romieši pateicās par lauksaimniecības dieva Saturna labvēlību.
Saturnāliju paražu pārņemšana
Pirmo reizi Saturnālijas svinēja jau 497.gadā pirms mūsu ēras. Tie ilga no 17. līdz 23. decembrim, tos svinēja ar upurēšanu un publisku mielastu, kam sekoja privāta dāvanu dalīšana, turpinājās ballītes un trakulīgo svētku atmosfērā izzuda visas sociālās robežas. Parasti šie svētki no visām ierastajām normām atkāpās ar to, ka vergi tika uztverti kā līdzvērtīgi un sēdināti pie tā paša galda, pie kura ēda saimnieki
Imperatora Konstantīna pievēršanās kristietībai 312. mūsu ēras gadā iezīmēja pagānisko svinību beigas, taču agrīnie reliģiskie līderi gluži labi saprata, ka brutāla Saturnāliju aizliegšana izsauktu asu pretreakciju. Pastāv teorija, ka viņi izmantoja daudzas to iezīmes konkurējošu svētku radīšanai, kur Saturna godināšanas vietā tika atzīmēts kristīgs notikums – Jēzus dzimšana. Tas arī bijis pamats mūsdienu Ziemassvētkiem, kurā labi iederējās arī no Saturnālijām pārņemtā dāvanu apmaiņa.
Leģenda par Svēto Nikolaju
Vēl viena versija vēsta par 4.gadsimta Miras Likijas arhibīskapu Svēto Nikolaju, kurš mēdzis slepus palīdzēt ļaudīm. Leģenda vēsta, ka Patarās dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bijušas trīs skaistas meitas, bet nebijis naudas, lai izdotu viņas pie vīriem. Nelaimīgais tēvs gribējis upurēt savu meitu godu, lai tā iegūtu līdzekļus viņu pūram, taču Svētais Nikolajs saņēmis atklāsmi par vīra nodomiem un naktī, kad visi gulēja, caur skursteni sametis mājā zelta naudu, kura sakritusi zeķēs, kas žāvējušās pie uguns – no tā arī radusies leģenda par Santa Klausu, kas nolaižas pa skursteni un tradīcija Ziemassvētkos netālu no egles kārt zeķes, kurās vēlāk tiek ievietotas dāvanas. Ir arī cita šīs leģendas versija, taču būtiskākais, ka tieši Svētajam Nikolajam tiek piedēvēts dāvināšanas tradīcijas aizsācēja gods.
Arī mūsdienās Svētais Nikolajs tiek godināts daudzviet pasaulē, īpaši Eiropas reģionos, kur 6. decembrī tiek plaši svinēta Svētā Nikolaja svētku diena. Šis tēls, holandiešu valodā pazīstams kā Sinterklāss, bet Francijā – kā Père Noël, jau kopš viduslaikiem ieņēmis nozīmīgu vietu Eiropas svētku folklorā, kļūstot par ikgadējo dāvanu devēju visiem paklausīgajiem bērniem.
Dāvanas pasniedz ne tikai kristieši
Kristiešiem Ziemassvētku dāvanas simbolizē veltes (zeltu, vīraku un mirres), ko trīs gudrie – Melhiors, Kaspars un Baltazars – dāvināja Jēzus bērniņam Betlēmē. Gadiem ejot šī tradīcija arvien vairāk nostiprinājās un par tās sākumu – Saturnālijām, – atcerējās labi ja daži “zinību vīri”. Dāvanu pasniegšana Ziemassvētkos ir kristīga tradīcija, tomēr šī prakse nav tikai kristietībai raksturīga parādība, jo arī vairākas citas reliģijas gada nogali atzīmē ar līdzīgu paražu, piemēram, ebreju gaismas svētki Hanuka vai hinduistu svētki Panča Ganapati, kurus svin par godu Kungam Ganešam.
Dāvanu gaume Ziemassvētku attīstības gaitā ir ievērojami mainījusies. Ja senās Romas laikos bija pieņemts pirkt vienkāršas dāvanas saviem tuvākajiem draugiem un galvenokārt tās kalpoja kā uzmanības apliecinājums, tad mūsdienās dominē uzskats, jo lielāka un dārgāka dāvana tiks pasniegta, jo labāk.
Kā radās lielais “dāvināšanas bums”
Par “dāvanu bumu” lielā mērā varam pateikties 20.gadsimta amerikāņiem un ASV ekonomiskajai labklājībai pēc Otrā pasaules kara. Cilvēki bija burtiski izslāpuši pēc svētkiem, un tas bija vēl viens faktors, kas Amerikas Savienotajās valstīs veicināja veselas svētku industrijas rašanos. Lai gan kristīgie svētku svinēšanas principi netika aizmirsti, tika uzsvērti tādi materiālie aspekti kā mājas rotāšana, dāvanu pirkšana un ēdienu gatavošana.
Tas, ka tik liela amerikāņu daļa metās Ziemassvētku svinēšanā ar milzu degsmi, nav nekāds brīnums. Atcerēsimies, ka Anglijas parlamenta 1644.gadā noteiktais Ziemassvētku svinēšanas aizliegums ķēra arī Jaunangliju, un no 1659. līdz 1681. gadam Ziemassvētki ASV ziemeļaustrumu daļā pat bija pasludināti ārpus likuma. Kvakeri, skotu un īru prezbiteriāņi, baptisti, metodisti un menonīti apšaubīja 25. decembra svinēšanas leģitimitāti, jo neviens taču precīzi nezinot, kad īsti Jēzus piedzimis. Pēc viņu domām pagāniski izpušķotā egle, Ziemassvētku korāļi un prieka izpausmes tikai zaimojot šo svēto notikumu. Ziemassvētki par oficiāliem svētkiem Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva vien 1870.gadā.
Lai nu kā, bet divdesmitajā gadsimtā Santa un viņa nestās dāvanas ieviesās daudzās sabiedrībās, kas iepriekš Ziemassvētkus neuzskatīja par komerciālu notikumu. Interesanti, bet Ziemassvētku vecītis ar stāvgrūdām pilnu dāvanu maisu vispopulārākais ir valstīs, kurās kristietība ir mazsvarīga reliģija. Piemēram, Japānā, kur sevi par kristiešiem uzskata mazāk nekā 1% iedzīvotāju, cilvēki atzīmē Ziemassvētkus kā tīri komerciālus svētkus ar savstarpēju apdāvināšanos bez jebkādas atsauces uz reliģiju.
Lasiet arī: Ziemassvētku kartītes vēsture: dīvainības, elegance un šermuļi
asiet arī: No kurienes pie mums atnācis omulīgais Ziemassvētku vecītis ar garo balto bārdu?
Vai pirmā svētku eglīte Eiropā tiešām iemirdzējās Rīgā?
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
