Par Gada koku 2026 Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies parasto ievu (Prunus padus).
Parastā ieva latīniski ir Prunus padus, kā sinonīmu vēl lieto arī Padus avium, kas ir viens no aptuveni 24 šīs sugas vēsturiskajiem latīniskajiem nosaukumiem. Interesanti, ka Padus bija seno romiešu nosaukums Po upei Itālijas teritorijā, kuras krastos tās arī bijušas sastopamas. Tikpat labi ievas ir īsts barbaru koks, kas reprezentē mežonīgo ziemeļu dabu arī sengrieķu vēsturnieka Hēredota (5 gs. p.m.ē.) aprakstos, kur apzīmēts kā “pontiks”, no kā ziemeļu tautas gatavojušas biezas melnas sulas un cepušas maizi.
Parastā ieva ir rožu dzimtas kokaugu vietējā suga, kas plaši sastopama ziemeļu puslodē no Atlantijas piekrastes līdz Klusajam okeānam, areāls aptver Ziemeļeiropu un arī Latviju. Kā invazīva suga ieviesusies Aļaskā. Līdz ar to varam sacīt, ka ievas ir īstas ziemeļnieces.
Ievām raksturīgi izliekti tumši melnpelēki stipri zaroti stumbri, kas noliecoties pie zemes steidzas apsakņoties, tādā veidā veidojot grūti caurbrienamus brikšņus.
Plaukst un zied maijā. Ziedi baltos, rūgteni smaržīgos ķekaros, parasti balti, bet gadās, ka vecāki ziedi vai krasas temperatūras svārstības var veicināt arī antociānu rozā toņa parādīšanos. Ne velti maija salnas bieži sakrīt ar ievu ziedēšanu. Augļi ir melni kauleņi, tāpēc ievām īsti nemaz nav ogu, kā esam ieraduši sacīt. Parasti tās ir krūms, bet nereti sastopami arī vienstumbra vai daudzstumbru koki, kas no 1,7 m stumbra apkārtmēra jau sasniedz dižkoka kritērijus.
Parastā ieva ir neatņemama Latvijas upju palieņu, mitro un auglīgo mežu biotopu ainavas sastāvdaļa, tās labi panes periodisku applūšanu, tādēļ tā ir nozīmīga palieņu ekosistēmu stabilizētāja. Aug gan dabiskās ekosistēmās, gan cilvēka veidotos stādījumos, apliecinot savu pielāgošanās spēju un nozīmību kultūrainavā.
Ievas ir nozīmīgs putekšņu avots apputeksnētājiem, savukārt vasaras otrajā pusē ievas melnie, spīdīgie kauleņi ir nozīmīgs barības avots putniem.
Parastā ieva ir arī nozīmīgs ārstniecības augs — tautas medicīnā izmantoti ziedi, augļi un miza. Jāņem vērā, ka ievas ir mēreni indīgas, īpaši sēklas un mizas, kas satur amigdalīnu, kas sadaloties veido zilskābi jeb ciānūdeņradi. Tādēļ patērējot uzturā gatavos augļus jāizvairās no sēklu sakošļāšanas.
Ievu koksnei ir raksturīga dzeltenīga aplieva un brūna kodolkoksne. Koksne ir salīdzinoši blīva un sīksta, labi piemērota grebšanai un virpošanai, svaiga smaržo pēc mandelēm.
Periodiski uz ievām maija beigās – jūnija sākumā masveidā savairojas vietējās faunas tauriņš — ievu tīklkode (Yponomeuta evonymella). Tā kāpuri var pilnībā nograuzt lapas un ietīt koku vainagus raksturīgā, “sudrabainā plīvurā”. Lai gan šis skats var šķist dramatisks, ievas parasti veiksmīgi atjaunojas, un ilgtermiņā šādas invāzijas koku vitalitāti būtiski neietekmē. Vēl uz ievām jau no vasaras sākuma sastopamas ievu-auzu laputis un vēlāk arī rūsas sēnes, kas nedaudz pabojā kopskatu, bet arī tās neatstāj būtisku ietekmi uz ievām.
Dārzos sastopamas arī parastās ievas šķirnes, kā ‘Colorata’ un ‘Novosibirska’ ar sarkanu lapojumu, kā arī invazīvā vēlā ieva (Prunus serotina), apburošā Māka ieva (Prunus maackii) ar bronzas krāsas stumbriem un Virdžīnijas ieva (Prunus virginiana) ar koši sarkanajiem augļiem.
Ieva ieņem īpašu vietu latviešu folklorā, literatūrā un gadskārtu tradīcijās, kur tā bieži simbolizē pavasari, jaunību un dabas atmošanos.
Lasiet arī:
Medvedevs mudina Trampu pasteigties, brīdinot par Krievijas “referendumu” Grenlandē
Polijā pasaulē nācis jaundzimušais 1,62 promiļu reibumā
Personāla trūkuma dēļ Krievijas dzemdību namā masveidā mirst zīdaiņi
Traģiskajā avārijā Tukuma novadā dzīvību zaudējis bijušais deputāts