Straujš piena iepirkuma cenu kritums Lietuvas zemniekus novedis tuvu izmisumam – kopš pērnā rudens piena iepirkumu cenas nokritušās par trešdaļu, tādējādi audzējot zemnieku parādus degvielas, mēslojuma un lopbarības piegādātājiem.
Dažas saimniecības jau padevušās, bet citi vēro, vai varēs izdzīvot līdz jaunajai ražai.
Pirms gada standarta tauku satura piena iepirkuma cena bija 40 centi par litru, bet pašlaik, atkarībā no kvalitātes un daudzuma, tā ir starp 12 un 30 centiem. Zemnieki norādījuši, ka izmaksas ir apmēram 32 līdz 35 centi par litru piena. Sabrukuma apmērs ir satriecošs. Saskaņā ar Lietuvas Piensaimnieku asociācijas datiem, tikai pērn vien sektoru pametušas ap 5000 fermām. Pašlaik pienu pārdod apmēram 7400 saimniecības, savukārt piena pārstrādes uzņēmumi, nespējot iegūt vajadzīgo apjomu mājās, no citām valstīm – Latvijas, Igaunijas un Polijas – ieved ap 50 000 tonnu piena mēnesī, lai varētu turpināt darbu.
Šauļu rajona saimniecības “Ginkūnai Agrofirm” vadītājs Arūns Grubļausks (Arūnas Grubliauskis) pārrauga apmēram 1000 liellopu lielu ganāmpulku, un no tiem apmēram puse ir govis, kas dod 10 līdz 15 tonnas piena dienā. Viņš par situāciju izsakās vaļsirdīgi, norādot, ka nav nekāds noslēpums – ir slikti. Par litru piena saimniecība saņem 29 centus, kamēr izmaksas sasniedz 35 centus par litru piena. Pirms gada saimnniecība plānoja paplašināties, bet
tagad tā cenšas noturēties virs ūdens, zaudējumus sedzot ar ienākumiem no lauksaimniecības zemes
un vaislas liellopu pārdošanas, bet visiem šādu iespēju nav.
Grubļausks neslēpj sašutumu, ka piena cenas veikalos nav kritušās, kamēr tiešās pārdošanas cenas samazinājušās. Litrs piena Lietuvas veikalos maksā apmēram 1,50 eiro. Viņš sacīja, ka peļņas sadale ir negodīga. Lai gan Grubļausks neplāno padoties, viņš atzina, ka pašlaik liek cerības uz apstākļu uzlabošanos, kad beigsies karš Ukrainā un tirgus spiediens mazināsies. “Mēs nevaram izslēgt gaismas un aizvērt durvis. Tas ir vienlīdz smagi gan lielajām, gan mazajām saimniecībām. Mazajām varbūt ir mazliet vieglāk vienkārši pārdot govis un aiziet,” sacīja lauksaimnnieks.
Tešlu rajona Božēnos Svetlanai Burbienei (Svetlana Burbienė) ir 44 govis, un viņa saimniecību vada kopā ar vīru un znotu. Ģimene saimniecībā strādā kopš 2008.gada, un Burbiene sacīja, ka tik tuvu darbības beigšanai vēl nekad nav bijusi. Saimniecība ik dienu nodod ap 500 litriem piena, un cena 24 centi par litru nenosedz izmaksas, tāpēc radušies parādi. Burbiene pastāstīja, ka mēnesi vai divus kavē maksājumus degvielas, mēslojuma un barības piegādātājiem, tomēr, par laimi, tie esot saprotoši un ir gatavi gaidīt.
Viņas saimniecībā nav algotu darbinieku, ģimene visu paveic pati, saspringtākajos brīžos iesaistot bērnus. Pirms gada, kad par pienu maksāja 40 centus par litru, saimniecībai klājās labi, un nebija nepieciešams kavēt maksājumus vai prasīt atbalstu, bet tagad kļūstot arvien grūtāk atvairīt domas par saimniecības slēgšanu. Vairāki kaimiņi jau esot nolēmuši pārdot lopus, tomēr
viņas ģimene nevarot tik vienkārši sekot šim piemēram, jo saņemts valsts atbalsts aprīkojuma iegādei,
un ir spēkā esošas saistības.
Burbiene nesen atgriezusies no viesošanās Polijā, kur sievieti pārsteidza tas, ka katrā ciemā joprojām darbojas vairākas mazas saimniecības. Tikmēr Lietuvā acīmredzot izdzīvošot tikai lielās saimniecības, kas rada risku: “Lielās fermas nav imūnas pret saslimšanām. Iedomājieties, kas notiktu, ja uzreiz ir jāiznīcina tūkstošiem dzīvnieku. No kurienes tad nāks piens?”
Kooperatīvs “Rešketėnai,” kas Lietuvas rietumu daļā savāc pienu no apmēram 700 saimniecībām, arī izjūt spiedienu. Tā vadītājs Aļgirds Leščausks (Algirdas Leščiauskas) sacīja, ka iepriekšējā tik smagā krīze bija pirms apmēram 20 gadiem. Lejupslīde sākās pērn septembrī, un nav manāmi uzlabojumi. Kooperatīvs pašlaik pārstrādātājiem Lietuvā, Latvijā un Polijā piegādā apmēram 75 tonnas piena dienā, un vasarā, kad govis dosies ganībās, apjoms varētu sasniegt 160 tonnas piena dienā. Mazākie piegādātāji, kas nododt neatdzesētu pienu, par litru saņem 15 centus, lielākās saimniecības saņem līdz 30 centiem par litru piena, tajā pašā laikā kooperatīvs no pārstrādes uzņēmumiem par litru piena saņem vien 27 centus.
Leščausks norādīja, ka jostas jau savilktas līdz maksimumam. Īpaši smagi kooperatīvu skāris degvielas cenu kāpums, jo gadā tiek nobraukts vairāk nekā miljons kilometru. Pašlaik tiekot domāts par to, vai lētāk nebūtu degvielu iegādāties Latvijā. Kooperatīvs pieteicies degvielas izmaksu kompensācijai, bet nav no valdības neko saņēmis. Leščausks lēš, ka
saimniecības vasarā vēl turēsies, jo tad ir vairāk piena un zemākas izmaksas, bet rudenī sāksies saimniecību slēgšanas lavīna.
Lietuvas Piensaimnieku asociācijas direktors Eimants Bičjus (Eimantas Bičius) sacīja, ka sektors piedzīvo krīzi, un pazīmes bijušas redzamas jau kādu laiku. Viņš norādīja, ka ir apmēram 14 000 saimniecību, kurās tiek turētas govis, bet pienu nodod tikai apmēra 7400. Pārējie vai nu paši patērē saimniecībā iegūto, vai vienkārši pārstājuši pārdot pienu.
Bičjus norādīja uz strukturālu problēmu – Lietuvas piena pārstrādes industrija ir izaugusi tik liela, ka nepietiek ar ienu, ko var iegūt uz vietas. Piens tiek importēts, kamēr vietējie zemnieki nevar atrast pircēju, kas gatavs maksāt atbilstošu cenu. Viņš situāciju raksturoja kā ļoti nopietnu, un gaismas tuneļa galā neesot. Bičjus sacīja, ka nesie protesti Viļņā, kad zemnieki garāmgājējiem par velti dalīja pienu, tika rīkoti, lai norādītu uz lielo atšķirību starp to, cik saņem zemnieks un cik piens maksā veikalos.
Visu rakstu angļu valodā lasiet šeit: https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/2906442/lithuania-s-dairy-farmers-are-going-under