Autore: Ilona Bērziņa
Evikas Siliņas valdības krišanā izšķirošo lomu nospēlēja “Progresīvie” – partija, kas sevi gadiem pozicionējusi kā modernu, kompetentu un vērtībās balstītu politisko spēku. Taču brīdī, kad ideoloģiskos lozungus nācās pārvērst praktiskā pārvaldībā, arvien biežāk atklājās pavisam cita aina – pieredzes trūkums, haotiska komunikācija, politiska paštaisnība un nespēja vadīt krīzes. BNN paraudzījās, kā “Progresīvajiem” Siliņas valdībā veicies ar aizsardzības, satiksmes un kultūras nozaru vadīšanu.
Aizsardzības nozare ir joma, kur sabiedrība kļūdas uztver ļoti asi, jo runa ir par valsts drošību. Sprūda gadījumā galvenais pārmetums nebija tikai viens konkrēts drons vai viens incidents, bet kopējā sajūta, ka ministrija viņa vadībā nespēj pietiekami pārliecinoši reaģēt uz jauno drošības realitāti.
Aizsardzības jomā stabilitātes trūkums
Redzamākais pārmetums Sprūdam bija saistīts ar dronu incidentiem Latvijas gaisa telpā. Pēc vairākiem gadījumiem, kad Latvijā ielidoja bezpilota lidaparāti, tostarp arī bēdīgi slavenais “draudzīgais drons”, opozīcija un vēlāk arī premjere pārmeta Sprūdam, ka aizsardzības nozare nav pietiekami ātri sagatavojusies šāda veida apdraudējumam, turklāt dronu sakarā Sprūdam vairākkārt pārmesti arī meli un pretdronu sistēmas faktiskā neesamība.
Būtisks pārmetums ir arī Sprūda vadības stils un stabilitātes trūkums pašā ministrijā.
Sprūda laikā no ministrijas aizgāja divi valsts sekretāri. 2023. gada beigās amatu pameta ilggadējais valsts sekretārs Jānis Garisons, kā aiziešanas iemeslu minot viedokļu nesaskaņas ar ministru. Vēlāk atlūgumu iesniedza arī nākamais valsts sekretārs Aivars Puriņš. Jāatzīmē arī lielā kadru mainība un pieredzējušu cilvēku aiziešana no nozares. Publiskajā telpā un medijos parādījās jautājums, kāpēc no Aizsardzības ministrijas aiziet pieredzējuši darbinieki un vai ministrija nav “iesprūdusi birokrātijā”. Ja no stratēģiski svarīgas ministrijas aiziet gan ilggadēji profesionāļi, gan valsts sekretāri, rodas jautājums, vai ministrs spēj noturēt komandu.
Līdz ar to Sprūdam var pārmest ne vien kļūdu ar droniem, bet arī nespēju pārliecinoši vadīt nozari krīzē, nespēju noturēt augstākā līmeņa profesionāļus ministrijā un nespēju radīt sabiedrībā drošības sajūtu laikā, kad drošība Latvijai ir pats svarīgākais jautājums.
Satiksmes ministrijā “Rail Baltic”, “airBaltic” un autopārvadātāju krīzes
Vēl nepopulārāks par Sprūdu sabiedrības acīs satiksmes ministrs Kaspars Briškens. “Rail Baltica”, “airBaltic”, neskaidras izmaksas, sarežģīta komunikācija un kavēšanās kļuva par simboliem tam, ka labas idejas ne vienmēr pārvēršas labā pārvaldībā. Kasparam Briškenam par vienu no lielākajiem klupšanas akmeņiem kļuva komunikācija. Par “airBaltic” un “Rail Baltica” jautājumiem viņu publiski kritizēja pat Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un premjere Evika Siliņa. Kad kļuva redzams, cik milzīgs ir sadārdzinājums un cik neskaidrs ir finansējums, Briškenam pārmeta, ka viņš ilgstoši runājis vairāk projekta aizstāvības, nevis krīzes menedžmenta valodā. Arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas secinājumos par “Rail Baltica” Briškena vārds tika minēts starp amatpersonām, kas pieļāvušas būtiskas kļūdas projekta vadībā.
Tāpat Briškenam pārmeta krīzi ar “Vivi” vilcieniem. Kavējumi, neskaidra komunikācija un haoss kļuva par simbolu tam, ka nozarē trūkst koordinācijas.
Savukārt Briškena pēctecim amatā Atim Švinkam galvenais pārmetums bija konflikts ar sabiedriskajiem pārvadātājiem. Pārvadātāji pārmeta Švinkam un Satiksmes ministrijai, ka nozare gadiem strādā zem pašizmaksas pieaugošās inflācijas, degvielas un algu sadārdzinājuma apstākļos, bet valsts negrib pārskatīt ilgtermiņa līgumus. Situācija kļuva tik asa, ka Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija atklāti pieprasīja Švinkas demisiju.
Tieši satiksmes joma kļuva par vienu no spilgtākajiem piemēriem tam, kāpēc “Progresīvajiem” sāka pārmest plaisu starp idejām un pārvaldību. Partijai ir moderna mobilitātes vīzija, taču praksē cilvēki bieži redzēja nevis modernu sistēmu, bet kavējumus, konfliktus, neskaidru komunikāciju, sadārdzinājumus un haosu.
Kultūras jomā – pieredzes trūkums
“Progresīvo” pirmajai kultūras ministrei Agnesei Loginai galvenokārt pārmeta krievu valodas lietošanu sabiedriskajos medijos. Nacionālā apvienība prasīja viņas demisiju, pārmetot, ka Logina vairākkārt publiski paudusi – sabiedriskajos medijos arī pēc 2026. gada būtu jānodrošina saturs krievu valodā.
Logina amatu pameta “personīgu iemeslu dēļ” un “Progresīvie viņas vietā izvirzīja Agnesi Lāci.
Tomēr Loginas aiziešana pati kļuva par problēmu. Ja ministre būtu skaidri un saprotami pateikusi: “Es aizeju tādu un tādu iemeslu dēļ,” stāsts, iespējams, ātri beigtos. Bet informācijas trūkums radīja baumas. Pat Satversmes aizsardzības birojam nācās publiski skaidrot, ka Loginai nav atņemta pielaide valsts noslēpumam.
Lācei nācās vadīt nozari laikā, kad tai trūka naudas, bet kultūras finansējuma aizstāvība valdībā ne vienmēr izskatījās pietiekami jaudīga. 2026. gada budžeta kontekstā kultūras nozarei bija samazināja finansējumu par 2,9 miljoniem eiro. Tikmēr kultūras darbinieku atalgojums jau ilgstoši atpalicis no inflācijas, un papildu samazinājumi vēl vairāk apdraud kultūras pieejamību.
Lācei pārmeta arī nepietiekami gludu komunikāciju ar mediju nozari, īpaši Mediju atbalsta fonda jautājumā. Preses izdevēji atklātā vēstulē aicināja neapstiprināt Kultūras ministrijas rosinātās izmaiņas 2026. gada MAF darbībā, norādot, ka priekšlikumi sagatavoti, neņemot vērā nozares vairākkārt pausto vajadzību pēc pakāpeniskas pārejas un stabilitātes. Taču Kultūras ministrija mediju nozares trauksmes signālus vienkārši ignorēja.
Pozīcijas partija uzvedas kā iekšēja opozīcija
Tas ir viens no nopietnākajiem pārmetumiem “Progresīvo” Saeimas frakcijai. Tieši viņi parlamentā virzīja Stambulas konvencijas, partnerības regulējuma, progresīvas nodokļu sistēmas un klimata politikas jautājumus.
Viņi prot asi formulēt problēmas, uzstādīt vērtību robežas un mobilizēt savu vēlētāju, taču valdības partijai ar to nepietiek.
Tai jāprot arī savaldīt krīzi, meklēt kompromisus, uzņemties nepatīkamu atbildību par saviem ministriem un neradīt iespaidu, ka katra konflikta galapunkts ir valdības krišana.
“Progresīvie” ir partija, kurai ideoloģija ir svarīgāka par praktiskumu. Taču plašākā sabiedrībā tas ne vienmēr nostrādā pozitīvi. Daļai vēlētāju rodas sajūta, ka šai partijai galīgi nerūp tādas ikdienas problēmas kā cenas, autoceļi, drošība, uzņēmējdarbība un reģionu vajadzības.
Lasiet arī: