Britu žurnālists Džeremijs Bovens (Jeremy Bowen) norādījis, ka ASV un Izraēlas līderi cerēja, ka uzvara pār Irānu pārveidos Tuvos Austrumus, bet tas nav noticis tā, kā cerēts, raksta britu raidorganizācija BBC.
Reģions ir kļuvis citāds, bet Irāna nav sakauta, un pašlaik pastāv risks, ka izveidosies pastāvīga krīze, kas periodiski izvērsīes tiešā karadarbībā. Irānas režīms izrādījies daudz grūtāk sakaujams, nekā ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu bija domājuši. Viņu novērtējums bijis kļūdains, un tagad abi zaudējuši kontroli pār situāciju.
Starp jaunākajiem notikumiem ir irāņu veiktā ASV helikoptera “Apache” notriekšana. Tas ir kārtējais atgādinājums, ka Irānas līderi nav zaudējuši spēju kaitēt amerikāņiem, un neatkāpsies no apņemšanās beigt karu kā uzvarētāji. Teherānai uzvara nozīmē izdzīvošana un labāku pretošanās spēju, kas nāktu kā tās kontroles atzīšana pār Hormuza šaurumu, kas ir viens no svarīgākajiem kuģu ceļiem pasaulē.
Tramps un ASV armijas ģenerāļi centīsies veidot atbildi uz helikoptera zaudējumu, vienlaikus parādot, ka irāņi nevar izrīkoties, kā ienāk prātā, un tajā pašā laikā mēģinot saglabāt līdz šim gauso un neproduktīvo diplomātisko procesu. Helikoptera apkalpe ir izglābusies, bet tad, ja iznākums būtu traģiskāks, arī amerikāņu atbilde būtu asāka un straujāka.
ASV prezidents cer uz darījuma noslēgšanu ar Irānu, lai atvērtu Hormuza šaurumu;
tāpat Tramps vēlas sākt garākas sarunas par citiem nopietnajiem jautājumiem, sākot ar Irānas kodolprogrammu.
Karš ASV ir ļoti nepopulārs, un Tramps vēlas atrast ceļu, kā to izbeigt kā uzvarētājam, bet tas izrādījies nopietns izaicinājums. Gan Tramps, gan Netanjahu no jauna apgūst senu mācību. Kopš cilvēci iepazinās ar kara mākslu (un tā lāstu), neskaitāmi līderi saskārušies ar atziņu, ka karu ir viegli sākt, bet ir sarežģīti no tā izkļūt ar nepārprotamu uzvaru.
Februārā pēdējā dienā, sākot uzbrukumus pret Irānu, Tramps un Netanjahu publiskoja video paziņojumus, un viņu retorika atspoguļoja pieņēmumu, ka tuvojas vēsturisku pārmaiņu brīdis. Režīms, kas 1979.gadā gāza toreizējo valsts līderi, esot norieta posmā. Agrā 28.februāra rītā Tramps Irānas režīma oponentiem solīja, ka palīdzēs izbeigt režīma varu, un solīja, ka brīvība ir rokas stiepiena attālumā: “Palieciet drošībā. Nepametiet savas mājas. Laukā ir ļoti bīstami. Visur kritīs bumbas. Kad mēs būsim pabeiguši, pārņemiet savu valdību. Tā būs jūsu rīcībā. Tā droši vien būs jūsu vienīgā iespēja vairāku paaudžu garumā.”
Nākamajā rītā, stāvot uz Izraēlas Aizsardzības ministrijas ēkas jumta, arī Netanjahu teica uzrunu, un arī viņš runāja tā, it kā uzvara jau būtu izcīnīta. Viņš sacīja, ka koalīcija ar ASV ļaus izdarīt to, ko viņš vēlējies jau 40 gadus – izsvēpēt teroristisko režīmu: “Es esmu to solījis, un tas ir tas, ko izdarīsim.”
Savas politiskās karjeras laikā Netanjahu atkārtojis, ka
patiesie draudi izraēliešiem esot nevis palestīnieši vai arābu kaimiņvalstis, bet gan Irāna.
Viņš jau iepriekš centies panākt ASV prezidentu iesaisti karā pret Irānu, bet līdz šim tas nebija izdevies. Un tad nāca Tramps. Vairāk nekā divus gadus Netanjahu izraēliešiem solīja, ka valsts armija ar amerikāņu palīdzību spēs iznīcināt ienaidniekus, un ļaus veidot pārticīgāku un drošaku nākotni.
Netanjahu apvija atmosfēra, kas liecināja, ka viņš sagaidījis savu īpašo brīdi. Savukārt šondēļ, kad Netanjahu 8.jūnijā runāja ar žurnālistiem pēc tam, kad Tramps bija licis pārtraukt uzbrukumus Beirūtai, viņš izskatījies pēc saplakuša balona. Skaidrs, ka Netanjahu plāns ar spēku padarītt reģionu tādu kā viņam patīk, ir izgāzies.
Tramps gaidīja ātru uzvaru. Viņš pirms tam bija pieredzējis, kā ASV armija veikli sagūstīja Venecuēlas prezidentu un viņa sievu, un nogādāja abus uz Ņujorku, lai tiesātu, kamēr Karakasā pie varas nonāca ASV administrācijai draudzīgāki spēki. Tas bija mācību grāmatā aprakstāms brīdis, un Tramps ticēja, ka tas ir daudz labāks variants varas maiņai nekā citu prezidentu gadiem ilgie kari, un Irānai bija jābūt nākamajai, kurā tiktu gāzta valdība.
Tagad abi līderi var vien brīnīties par to, kur bija kļūda.
ASV pieder pasaulē spēcīgākā armija. Izraēla ir Tuvo Austrumu superspēks. Irānas režīms cieta no sankciju, vājas pārvaldība un korupcijas izraisītas ekonomiskās krīzes. Izraēla jau bija lielā mērā sagrāvusi Irānas sabiedrotos reģionā. Janvārī Teherāna vardarbīgi apspieda plašus protestus, nogalinot tūkstošiem savu pilsoņu. Tomēr Tramps un Netanjahu par zemu novērtēja islāma režīma izturību, nežēlību un viltību. Viņi uzskatīja, ka režīma augstā līdera un viņa tuvāko padoto nogalināšana liks režīmam sabrukt no iekšienes.
Gan Tramps, gan Netanjahu pārvērtēja militārā spēka spējas pret režīmu, kas vairāk nekā 50 gadus izdzīvojis dažādu draudu priekšā, un veidojis sevi tā, lai spētu pārdzīvot uzbrukumu. Teherāna arī rūpīgi apsvērusi, kā veidot reliģijas un ideoloģijas piesātinātu valsts drošību.
No situācijas smagi cietušas ASV sabiedrotās Persijas līcī. Tās ne tikai zaudējušas ienākumus, ko nesa naftas, dabagāzes un tās blakusproduktu eksports. Sagrauta arī ilgstoši veidotā tūrisma industrija. Irānas režīms tikmēr tic, ka starptautiskās ekonomikas smacēšana, slēdzot Hormuza šaurumu, un uzbrukumi kaimiņvalstīm ir uzskatāmi par ilgtermiņa aizsardzību no ASV un Izraēlas.
Cilvēki, kas aizstājuši iepriekšējos Irānas līderus, ideoloģiski ir tikpat pārliecināti kā viņu priekšteči,
toties ir daudz gatavāki uzņemties risku, ko uzskata par nepieciešamu cīņā par izdzīvošanu. Viņi uzskata, ka ar vārdiem būs par maz, lai atturētu nākamos ASV un Izraēlas uzbrukumus, un tā vietā vēlas parādīt, ka vēl vairāk uzbrukumu radīs sāpīgas sekas. Vien sno galvenajiem punktiem šajā stratēģijā ir saistīt Izraēlas uzbrukumus teroristiskajam grupējumam “Hezbollah” ar karu Irānā, un Teherāna norādījusi, ka nekādas vienošanās nebūs, ja tā neattieksies arī uz triecieniem Libānai.
Liekot Izraēlai atteikties no plāniem uzbrukt Beirūtai, Tramps apliecinājis, ka notikumi Libānā un Persijas līcī ir savstarpēji saistīti. Tikmēr Netanjahu 8.jūnijā paziņoja, ka nepiekrīt saistībai, un tādas veidošana esot pilnīgi nepieņemama. Izraēlieša problēma būs tas, ka Tramps savas intereses izbeigt karu Irānā nostādīs augstāk par Izraēlas vēlmi cīnīties ar “Hezbollah.” Izraēla ir atcēlusi uzbrukumu Beirūtai, bet turpina veikt triecienus Libānas dienvidos.
Kad martā tika slēgts Hormuza šaurums, izskanēja drūmi brīdinājumi, ka sekas ekonomikā būs graujošas, ja ūdensceļš vēl jūnijā nebūs izmantojams. Ir pienācis jūnijs, un, ja vien nenotiks straujš diplomātisks pavērsiens, neizskatās, ka satiksme Hormuza šaurumā drīzumā varētu atsākties.
Lasiet arī: Irāna un Izraēla apmainās triecieniem; pamiers var sabrukt