Šovasar Eiropas valstis, kurām cauri plūst Donava, izmēģinājušas dažādus veidus, lai cīnītos ar sekām, ko atstāj lielās upes izžūšana – ir gan spridzinātas klintis, gan gremdētas baržas, tomēr tas neatrisina problēmu, raksta “Politico.”
Ūdens Donavā augustā nokrities līdz ekstrēmi zemam līmeni, un Eiropas Savienības valstu valdības cenšas tikt galā ar dramatisko situāciju. Rumānijas varas iestādes atļāva spridzināt klintis, lai novirzītu ūdeni Černavodas atomelektrostacijas dzesēšanai; Ungārijas valdība nogremdēja baržas, lai panāktu, ka ūdens turpina plūst gar Paksas AES; Bulgārijā no kuģa, kas bija uz sēkļa netālu no ostas pilsētas Vidinas, nācās evakuēt 180 tūristus.
Uz spēles likts daudz – Eiropas otra garākā upe Donava ir ļoti svarīga kravas pārvadājumiem, dzeramā ūdens apgādei, lauksaimniecībai un rūpniecībai. Tās ūdeņi dzesē lielas AES un tiek izmantoti hidroelektrostacijās. Upes baseins aptver 19 valstis un ūdens nepieciešams miljoniem cilvēku, bet klimata pārmaiņu izraisītie sausuma viļņi draud visu radikāli mainīt.
Starptautiskās Donavas aizsardzības komisijas (ICPDR) izpildsekretāre Birgita Vogela (Birgit Vogel) sacīja, ka prognozes liecina par šādu situāciju arvien biežāku atkārtošanos, un ir nepieciešams sistemātiskāk palūkoties uz ūdens pieejamību, pieprasījumu pēc tā, un ir jāpievēršas arī resursu saglabāšanai un noturībai. Pat sausumam kļūstot par regulāru parādību, Eiropai joprojām nav vienotas, saistošas politikas, kā stāties pretī ūdens trūkumam Donavā un citviet. Atbildība ir sadalīta starp valstu valdībām un upes baseina varas iestādēm, un to regulē virkne ES likumu, kas, pēc vides aizstāvju grupu teiktā, tiek īstenoti vāji. Daudzi no bloka noturības mēriem ir brīvprātīgi, nevis obligāti.
Uz šāda fona valdības pievēršas vienpusēji nolemtiem mēriem, kas varētu arī kaitēt kaimiņiem
un apkārtējai ekosistēmai.
Bulgārijas upju vides aizsardzības nevalstiskās organizācijas “Balkanka” vadītājs Dimiters Komanovs norādīja, ka valstis izmanto ārkārtas līdzekļus, neapdomājot to sekas plašākā līmenī. Viņu īpaši uztrauc šo līdzekļu un mēru ietekme uz dzeramo ūdeni Bulgārijā, un Komanovs sacīja, ka valstis pie Donavas dara, ko vēlas, bet cena jāmaksā bulgāriem.
Eiropas Vides biroja ūdens politikas eksperte Sara Johansone (Sara Johansson) sacīja, ka šī vasara ir skaidrs pierādījumus tam, cik Eiropa ir nesagatavota klimata pārmaiņām. Viņa teica, ka ižzuvusī augsne, degradētie mitrāji un iznīcinātās ekosistēmas pārvērš ainavu par sērkociņu kastītēm, kas tā vien gaida iespēju uzliesmot, kamēr noplicinātās upes izgaismo energosistēmas ievainojamību.
Ungārijas Paksas AES saražo apmēram 40% no valstī nepieciešamās enerģijas, savukārt Rumānijas Černavodas AES ražo piektdaļu no valsts elektrības. Kad upes ūdens līmenis ir ļoti zems, valdībai ir jāstrādā ne tikai ar ūdensapgādes krīzi, bet arī ar potenciālu enerģētikas krīzi.
Ungārija augustā uzsāka darbu, lai pārveidotu upes gulti un aizturētu ūdeni AES dzesēšanai.
Pasaules Dabas fonda Eiropas dzīvo upju programmas vadītājs Ungārijā Tamāšs Grūbers (Tamás Gruber) sacīja, ka tā ir īstermiņā potenciāli noderīga iejaukšanās, bet pieejamā informācija neesot pietiekami, lai izvērtētu ekoloģiskās sekas vai konstrukcijas efektivitāti ekstrēmi zemas ūdens plūsmas gadījumā nākotnē. Viņš piebilda, ka šāda struktūra upē varētu pastiprināt ūdens trūkuma problēmas lejastecē, un ietekmēt nogulumu pārvietošanos, zivis un citus ūdens organismus.
Ātrie risinājumi cīņai ar sausumu lielākoties ir valstu līmenī, un septiņās ES valstīs, kam Donava plūst cauri, kā arī Serbijā, Moldovā un Ukrainā, ir ļoti sadrumstaloti. Pastāv organizācijas, kas koordinē upes pārvaldību, kā ICPDR, kurā iesaistītajām valstīm ir arī vietējās iestādes, kas atbild par kuģošanu, ūdens resursu pārvaldību un vides aizsardzību. Tās sadarbojas uzraudzības un navigācijas jautājumos, bet tik un tā darbojas tikai savas valsts jurisdikcijas ietvaros.
ES Ūdens direktīva pieprasa, lai dalībvalstis aizsargātu un atjaunotu bloka upes, ezerus un pazemes ūdeņus, un paredz, ka ūdens pārvaldība ir jākoordinē upju baseinu ietvaros, nevis tikai valstu robežās. Tomēr eksperti un ūdens apsaimniekošanas sektora pārstāvji norādījuši, ka ES nav izdevies izveidot vienotu politiku, lai uzlabotu gatavību sausuma periodiem laikā, kad sausas un karstas vasaras kļūst par ierastu parādību.
Brisele pērn publiskoja Ūdens noturības stratēģiju,
kurā iekļauti 50 mēri, lai veicinātu ūdens resursu drošību. Tajā ietverts arī Eiropas Komisijas solījums palīdzēt dalībvalstīm ar tehniskajām vadlīnijām, kā veidot sausuma pārvaldības plānus. Tiesa, šādu plānu veidošana nav obligāta.
Galvenais ES dabas likums paredz, ka līdz 2030.gadam Eiropā ir jābūt brīvi plūstošām upēm 25 000 kilometru garumā – ar to domātas upes, ko neaizšķērso spēkstaciju aizsprosti, tomēr arī šeit viss atkarīgs no dalībvalstu brīvprātīgas iesaistes.
Jautāta par Donavas izžūšanu, ES vides komisāre Jesika Rūsvala (Jessika Roswall) “Politico” sacīja, ka pašlaik primāri ir jāveicina gatavība visā blokā, un piebilda, ka ES ir jāizvērtē, vai pašreizējie ūdens resursu apsaimniekošanas likumi kalpo mērķim, tā liekot noprast, ka varētu notikt to pārskatīšana.
Ungārijas Ūdens apsaimniekotāju asociācijas analītiķis Gergelijs Patko (Gergely Patkó) sadarbību starp atbildīgajiem par upes baseinu dažādās valstīs raksturoja kā labu, un norādīja, ka Ūdens direktīva tam palīdz, bet brīdināja, ka tās pārskatīšana varētu radīt lielāko slogu dzeramā ūdens jautājumiem sausuma krīžu laikā.
Komanovs sacīja, ka labākais risinājums būtu vārds vārdā sekot ES likumiem, un padarīt tos stingrākus, tiecoties uz dabisko ūdens resursu aizsardzību, bet viņš arī apzinoties, ka tas esot utopiski. Viņš piebilda, ka kādu dienu cietpauri ES beidzot kaut ko sapratīs, un viņš cerot, ka tad nebūs par vēlu.
Lasiet arī: Svelmainā vasara Francijai izmaksās 10 – 15 miljardus eiro