20.janvāris pirms 32 gadiem. Uzbrukums Iekšlietu ministrijai

Ilona Bērziņa, BNN

Mūsu senčiem janvāris vienmēr ir bijis Sala mēnesis – laiks, kad tukšuma vietā stājas jauni laiki, jaunas idejas, jaunas iespējas un arī jauni pārbaudījumi. Tieši janvārī pirms 32 gadiem izšķīrās – Latvijas neatkarībai būt vai nebūt. Rīgā 13.janvārī sākās barikāžu laiks, bet 20.janvārī Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki uzbruka Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī.

Tas bija smags pārbaudījums mūsu valsts tolaik vēl trauslajai neatkarībai, bet Latvija izturēja. Jau 1990. gada nogalē Baltijas valstīm bija reāli draudi par PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu, kas nozīmētu mūsu izcīnītās neatkarības likvidēšanu un PSRS centrālās varas ietekmes atjaunošanu.

Bažas, ka PSRS savā agonijā ķersies pie militāra spēka pielietošanas nepakļāvīgo baltiešu pakļaušanai, diemžēl nebija veltas. Naktī no 12. uz 13. janvāri pie Viļņas televīzijas torņa padomju armijas daļas un speciālo uzdevumu vienības neģēlīgā uzbrukumā nogalināja četrpadsmit, bet ievainoja simt desmit neapbruņotus civiliedzīvotājus.

Latvijas radio pēc šī uzbrukuma agrā 13.janvāra rītā pārraidīja LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumu tautai pulcēties Rīgā. Uz svarīgākajiem objektiem – TV centru, Radionamu, Telefona un telegrāfa starptautisko centrāli, Augstāko padomi (tagadējā Saeima) un Ministru Padomi traucās dažādu tautību labas gribas cilvēki no visas Latvijas. Brauca ļaudis, brauca smagsvara tehnika, lauksaimniecības mašīnas. Īsā laikā stratēģiski svarīgās būves un objekti, arī tilti, bija nobloķēti, lai nepieļautu PSRS karaspēka ienākšanu Rīgā, lai nosargātu un neļautu gāzt savu valdību.

Tikmēr Rīgas ielās plosījās OMON. 14.janvārī Vecmīlgrāvja tilta rajonā omonieši (Vecmīlgrāvī atradās OMON bāze) sašāva riepas, benzīna bākas un radiatorus desmit dažādām tur esošajām smagajām automašīnām, bet tajās esošos šoferus un viņu līdzbraucējus, rupji lamājoties, izrāva no kabīnēm un pavēlēja nostāties ar seju pret kravas kastēm, pēc tam, draudot ar nošaušanu, lika iet no tilta prom.

Mašīnas dedzināja arī uz Brasas tilta. Omonieši iebruka arī Minskas augstākās milicijas skolas Rīgas filiālē, nolaupīja tur esošos ieročus un uzbruka skolas kopmītnei.

Lūk, viena kursanta atmiņas: «Kursabiedram lika celties un gulties, rāpot pa grīdu, istabiņā sasita visus traukus, arī burku ar ievārījumu, kas notašķīja formas tērpus. Izvandīja visu, ko vien varēja. Kursantu sišanas laikā šāva griestos un grīdā: laikam ar mācību patronām, jo pēdas nekur nepalika. Tad visus noguldīja ar seju pret grīdu, pavēlēja likt rokas aiz galvas un tā līst uz priekšu. Vienā no istabiņām iešāva arī gāzi «čerjomuha».» (Lūzums, Jānis Vahers, Ilona Bērziņa, izdevniecība Nordik, 2006)

Šīs ir tikai dažas īsas epizodes no omoniešau tajās dienās pastrādātajiem «varoņdarbiem». Pie Vecmīlgrāvja tilta 16.janvārī tika nošauts Roberts Mūrnieks. Viņa bēres 19.janvārī pārtapa īstā tautas protesta manifestācijā. Bet nākamajā dienā OMON kaujinieki uzbruka Iekšlietu ministrijai.

Kas īsti bija un kā tapa asiņaino teroristu banda – OMON?

OMON vienība tika izveidota toreizējā Latvijas PSR 1988.gada beigās ar galveno mērķi cīnīties pret organizēto noziedzību. No Baltijas republikām vienīgā, kas atteicās no OMON dibināšanas bija Igaunija. Kad kopā ar Jāni Vaheru rakstījām grāmatu Lūzums, kurā stāstīts par laiku, kad LPSR milicija pārtapa par LR policiju, iztaujājām daudzus to dienu notikumu
dalībniekus.

Juris Rekšņa, kurš pagājušā gadsimta 90. gadu beigās vadīja Valsts policiju un vēlāk bija arī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra amatā, atminējās, ka «1986. un 1987.gadā, kad augstākā vara visas Padomju Savienības mērogā pieprasīja dibināt īpašas nozīmes milicijas vienības, oficiālais pamatojums šim jaunievedumam, protams, bija cīņa ar noziedzību, taču jau tad bija diezgan skaidrs, kādam nolūkam tās veidos…».

Tomēr ja vēl līdz 1990.gada vidum prese rakstīja pozitīvus rakstus par OMON devumu organizētās noziedzības apkarošanā, tad jau tā paša gada nogalē mediju viedoklis par OMON kardināli mainījās: «Viņi iemieso okupācijas varu. «Melnās beretes» ir amorāli izdzimteņi, kurus par tādiem padarījusi Afganistānas kautuve, padomju militārisms un vājprātīgo ideoloģija. Ikvienā normālā cilvēkā šie muskuļu ģēniji un gara kretīni izraisa bailes, pretīgumu, protestu.»

Uzbrukums nebija negaidīts

Janvāra notikumi Latvijas varas struktūrām nebija kā «sniegs no skaidrām debesīm”. To, ka omonieši varētu uzbrukt, prognozēja jau iepriekš, un Iekšlietu ministrijā pat izveidoja speciālu komisiju pasākumu plāna izstrādāšanai ēkas aizsardzības spēju stiprināšanai.

Komisija konstatēja, ka Iekšlietu ministrijas nams pret uzbrukumu ir faktiski neaizsargāts, tādēļ pēc komisijas priekšlikumiem jau 1990.gada nogalē aizrestoja gan pirmā stāva logus, gan arī durvju ailes, nocietināja eju starp namiem un uzlika restes un slēdzenes visām lūkām, kas no piektā stāva veda uz mājas bēniņiem. Šāda piesardzība bija pamatota, jo Iekšlietu ministrijas ēka cieši piekļāvbās toreizējai LPSR Kara komisariāta mājai, kas savukārt ļāva ministrijā iekļūt caur bēniņiem vai pa jumtu. Diemžēl šī piesardzība izrādījās velta. Kā vēlāk tika konstatēts, pirms 20.janvāra iebrukuma kāds šīs slēdzenes bija noņēmis, tādējādi atbrīvojot ceļu iekļūšanai ministrijas namā no augšas.

Tiesības lietot ieroci un šaut

20.janvāra rītā Bauskas miličiem, kuriem bija jāpārņem ēkas apsardze, tika nolasīta iekšlietu ministra pavēle Nr.18 – par tiesībām lietot ieroci un šaut, ja tiek apdraudēts apsargājamais objekts vai cilvēku dzīvības, bet tobrīd neviens pat iedomāties nevarēja, ka tās pašas dienas vakarā pavēles dotās tiesības būs jāizmanto.

Ministrijas caurlaižu telpā todien dežurēja vecākais milicijas leitnants Vladimirs Gomanovičs. Vienlaikus šajā postenī stājās arī Agris Kociņš un Guntars Bergs. Valerija Markuna un Aļģa Simanaviča postenis bija pie Iekšlietu ministrijas galvenās ieejas. Ik pēc divām stundām viņus nomainīja Renārs Zaļais, Jānis Jasevičs, Didzis Traumanis un Māris Kļaviņš.

Baušķenieki dienas gaitā ne reizi vien vēroja garām braukājošos omoniešu bobikus un caur to aizmugurējām durvīm pabāztos automātu stobrus, un par katru no šiem «spēka demonstrējumiem« ziņoja pa rāciju uz centrālo posteni. Pāris reizes pie ministrijas sargiem ienācis arī toreizējais iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, apvaicājies, vai viss ir kārtībā un vai nekā netrūkst. Atnākusi arī kāda sirma kundze, kura par saviem taloniem bija nopirkusi puišiem pāris cigarēsu paciņas. Šī dāvana aizkustinājusi puišus teju līdz asarām. Dežūra kā jau dežūra…

Uzbrukums sākās pulksten 21 un 12 minūtēs. Kauja ilga apmēram stundu. Uzbrucēji šāva ar trasējošām lodēm, no blakus esošās Celtniecības ministrijas ēkas rēja ložmetēja kārtas, lodes spindza arī no vairākām vietām Bastejkalna parkā.

Kanālmalas apstādījumos nošāva milici Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu, kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Smagi ievainoja operatoru Vladimiru Brežņevu. Kaujas laikā iekšlietu ministrijas ēkā smagi sašāva vada komandieri leitnantu Vladimiru Gomanoviču, kurš ceļā uz slimnīcu mira. Ievainoja arī Valeriju Markunu, Jāni Jaseviču, Renāru Zaļo un Aļģi Simanaviču.

Valerijs Markuns, kurš tolaik bija Bauskas rajona Iekšlietu pārvaldes milicijas seržants, atceroties to dienu notikumus, stāsta: «Trauksmi izsludināja 17. janvāra agrā rītā. No divsimts vīru lielā Bauskas milicijas kolektīva brīvprātīgi doties uz Rīgu aizsargāt kādu no Latvijai stratēģiski svarīgajiem objektiem pieteicāsdivdesmit, tostarp arī es.

Visu dienu ik pa brīdim uz iekšlietu ministriju nāca dažādu valstu  filmēšanas grupas – japāņi, vācieši, amerikāņi, arī krievi. Neviens neticēja, ka varētu sākties šaušana. Vakarā man kopā ar Aļģi Simanaviču vajadzējā stāties savā postenī pie galvenās ieejas. Daži operatori vēlējās to nofilmēt, tādēļ izgājām ārā. Pēkšņi iepretīm galvenajām durvīm parādījās OMON bobiks un smagā mašīna restotiem logiem. Šāviens sekoja šāvienam, šāva arī no apstādījumiem un viesnīcas Rīdzene puses.

Pie zemē pakritušajiem operatoriem piegāja omonietis, pavēlēja izgaismot filmas un aizvākties. Pa to laiku mēs ar Simanaviču, īsām kārtām atšaudoties,  paspējām tikt  līdz Iekšlietu ministrijas durvīm, kad Simanoviču kājā ķēra lode. Palīgā piesteidzās Vladimirs Gomanovičs, un mēs Aļģi ievilkām iekšā. Es steidzos aizslēgt durvis un aizcirst durvju aizbīdni, tad izvairoties no šāvienu kārtas kritu, nopietni savainojot kāju.

Tomēr caur jumta lūku omonieši bija spējuši iekļūt ministrijas ēkā un cīņa un apšaude turpinājās ēkas iekšpusē. Es joprojām kopā ar Vladimiru Gomanoviču atrados uz kāpņu platformas iepretīm ieejas durvīm un turpināju raidīt pa šāviņu kārtai uz ieejas durvju pusi, kamēr palika vairs dažas patronas. Vladimirs devās pa kāpnēm augšup, lai noskaidrotu, kas tur notiek.

Neraugoties uz asajām sāpēm savainotajā kājā, devos uz dežuranta telpu. Arī šeit logi sašauti, ielido pa kādai lodei, bet pie sienas joprojām strādāja televizors. Latvijas televīzijas kanālā Ivars Godmanis mierīgā balsī stāstīja, ka viss kārtībā. Man likās, ka jau mūžību šeit norit kauja, bet faktiski laiks bija tik īss, ka ziņa par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai vēl nebija līdz televīzijai nonākusi.

Dežurants deva  rīkojumu izklīst pa ministrijas telpām. Es lēni kāpu augšā uz ceturto stāvu, kad kāds krievu valodā man pavēlēja  nomest ieroci, vai arī šaušot. Atbildēju, ka man beigušās patronas un tad ieraudzīju kāpņu laukumā zemē gulošo Vladimiru Gomanoviču. Lode bija trāpījusi tikai mazliet virs bruņuvestes – kaklā.

Bet Vladimirs vēl bija dzīvs, lūdzu atļaut rīkoties, lai viņu glābtu. Saņemu atbildi, ka par ievainotajiem varēšot rūpēties vēlāk. Ievainots arī Jānis Jasevičs. Netālu stāvēja  arī atbruņotie baušķenieki Didzis Traumanis un Māris Kļaviņš, par laimi viņi nebija ievainoti. Apkārt skanēja omoniešu rupjās lamas, tie skrēja no vienas telpas uz otru, kaut kādas komandas, reti šāvieni…»

Bauskas vīrus omonieši pēc kaujas palaida vaļā, norādot doties Brīvības pieminekļa virzienā. Valerijs Markuns atceras, ka devies pa celiņu gar kanāla malu, vairākas reizes krītot gar zemi, kad pāri galvai spingušas nezin no kurienes raidītas lodes. Tā arī gājis – saplēstā miliciujas puskažociņā, slapjš, izpūris, bez galvassegas. Nākamajā dienā – IeM hospitālis ievainotās kājas operācija, sarunas ar LR ģenerālprokuratūras un LPSR prokuratūras darbiniekiem (tolaik Latvijā darbojās abas šīs iestādes) un pat ar armijas ģenerāli no Maskavas par iespējamo trešā spēka – padomju armijas dalību 20.janvāra notikumos.

Par sevišķiem nopelniem valsts neatkarības aizstāvēšanā un valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, 1991.gada 20.janvārī aizstāvot Iekšlietu ministrijas ēku no OMON spēku izprovocēta uzbrukuma, bijušajiem Bauskas milicijas darbiniekiem tika pasniegts augstākais valsts apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.

Saistītie raksti

Jaunākās Ziņas