Divi no Denali kalnā traģiski bojā gājušajiem latviešiem – Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks – katrs atšķirīgā kursā savulaik kādu brīdi ir mācījušies alpīnismu pie pieredzējušā alpīnista Kristapa Liepiņa. “Diemžēl, jāsaka, ka es nevienu mirkli, pirms viņi devās uz Denali, nezināju, kurp, ar ko un kad viņi dosies,“ Latvijas Televīzijas raidījumā 1:1 atklāj Liepiņš.
“Es netiku par to informēts, jo, iespējams, vismaz Vitai [acīmredzot, domāts – Vijai] es būtu teicis: “Klau, padomā mazlietiņ, tava pieredze ir pārāk maza! Tava pieredze ir pārāk maza, lai dotos uz tik nopietnu augstkalnu virsotni!” Jo es zinu Vitas pieredzi, tie bija praktiski trīs kalni tikai, un tas ir par maz. Tas ir par maz, lai piedalītos nopietnā augstkalnu ekspedīcijā,” raidījumā norāda Liepiņš, piebilstot, ka apstākļi Denali kalnā ir ļoti specifiski – lielais aukstums, vēji, un vēl augstums. “Tas viss kopā ļoti nogurdina cilvēku, un, ja viņam pieredze jau tā ir ne visai liela, tad diemžēl uz tā noguruma un apstākļu fona var būt visādi.”
Kristaps Liepiņš atklāj, ka viņam par notikušo Denali kalnā ir ļoti daudz jautājumu – puslapa “Word” failā datorā, kurus viņš ir gatavs uzdot. “Jau sākot no grupas komplektēšanas, no pieredzes izvērtēšanas, no sasaišu sastāva, no ekipējuma izvēles, no drošīnāšanas veidu izvēles… Ārkārtīgi daudz jautājumu. Iziešanas laiks uz virsotni, kāpēc tieši tajā dienā, nevis vēlāk… Ir ļoti daudz uzdodamu jautājumu, un tie nav kaut kādi mani jautājumi, tie būtu normāli jebkura pieredzējuša alpīnista jautājumi šādā situācijā,” norāda Liepiņš.
“Protams, jāņem vērā tas, ka alpīnisms jau pēc definīcijas ir ārkārtīgi bīstama aktivitāte, un, dodoties vienā vai otrā kalnu maršrutā, cilvēkiem ir jāapzinās riski, kuriem viņi sevi pakļauj. Riski, kurus viņi kopā gatavojas pārvarēt, bet bieži vien lielā problēma ir ar nepieredzējušiem cilvēkiem, ka viņi nemaz neapzinās tos apdraudējumus un riskus. Tieši tāpēc ir vajadzīga šī izglītība. Tāpat kā jebkurā citā jomā ir vajadzīga izglītība, pieredze, lai tu varētu doties kaut kur. Šobrīd ļoti bieži ir tā sajūta: kurš tad nemāk kāpt kalnā? Ja es varu atļauties braukt ekspedīcijā uz astoņtūkstošnieku, kāpēc lai es nebrauku? Tā ir katra personīga izvēle, bet tāpat tur ir kaut kādas attiecības starp cilvēkiem – vai tās ir ar kādu līgumu vai bez līguma. Bieži vien arī mutiska vienošanās ir kā līgums. Ja kāds cilvēks vada kaut ko, tad viņš ir vadītājs,” spriež Kristaps Liepiņš.
“Kad es vēl tik tikko, pirms 45 gadiem sāku apgūt alpīnsmu, pastāvēja uzskats, ka iesācēji, kas kaut ko ir apguvuši, ir visbīstamākie cilvēki tajā vidē,” skaidro Liepiņš. Viņš ar to regulāri saskaras savās apmācībās, jo netrūkst cilvēku, kas tik tikko kaut ko ir iemācījušies, bet jau ir gatavi kāpt sarežģītus posmus. “Tā ir milzīga problēma,” uzsver alpīnists.
Viņš atklāj, ka mēdz pateikt kādam, ka viņš nav gatavs kāpt augstāk, un, lai gan tā nav labākā situācija, bieži vien tas notiek tieši kalnos.
Nereti tikai augstajos kalnos atklājas, ka cilvēkam ir, piemēram, kāda fobija vai kas tāds, ko mācību procesā nav pat bijis iepējams saprast. Kalnos var atklāties gan kustību koordinācijas, gan līdzsvara izjūtas problēmas, gan bailes lēkt pāri plaisām.
Kā vēstīts, krītot no augstākā Ziemeļamerikas kalna Denali stāvas nogāzes, maija izskaņā bojā gāja trīs alpīnisti no Latvijas – Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks. Mārtiņš Bilzēns ir vienīgais no četriem Latvijas alpīnistiem, kurš izdzīvoja pēc traģiskā kritiena no 300 metru augstuma Ziemeļamerikas augstākās virsotnes Denali ekspedīcijas laikā Aļaskā. Pēc vairāk nekā 10 stundām salā gaidot glābēju palīdzību, viņš kritiskā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā Ankoridžā
Tikmēr pārējie trīs ekspedīcijas dalībnieki – Valdis Puriņš, Edgars Madžulis un Guntis Svariņš – ar glābēju palīdzību tika evakuēti no kalna. Diviem no viņiem tika konstatēti apsaldējumi.
Atbilstoši ASV Nacionālo parku dienesta sniegtajai informācijai negadījums notika kāpiena posmā starp kalna augšējo starpnometni (“High Camp”) un Denali pāreju (“Denali Pass”), sākoties no vietas, kas atrodas tuvu Denali pārejai aptuveni 18 200 pēdu jeb 5545 metru (m) augstumā.
Informācija dienesta mājaslapā, kas publiskota ceturtdien, 28. maijā, liecina, ka pirmajā incidentā divi alpīnisti tika evakuēti no kalna aptuveni plkst. 23 pēc vietējā laika. Sestdien dienests precizēja, ka šis ir atsevišķs incidents. Savukārt ap pusnakti Nacionālā parka dienesta reindžeri saņēma otro paziņojumu, ka četri alpīnisti no septiņu cilvēku komandas krita Denali pārejas apvidū. Trīs alpīnisti atgriezās augšējā starpnometnē (“High Camp”) pēc tam, kad bija palīdzējuši saviem kritušajiem komandas biedriem.
Ekspedīcijas komanda iepriekš informēja, ka Latvijas alpīnistu komandas augstkalnu ekspedīcija bija plānota no 10. maija līdz 11. jūnijam. Ekspedīcijas mērķis bija sasniegt Ziemeļamerikas kontinenta augstāko virsotni – 6190 m augsto Denali.
Denali ir polārajam lokam tuvākais tik augstais kalns. Alpīnisti iepriekš uzsvēra, ka šajā ekspedīcijā runa nav tik daudz par augstumu, kā par aukstumu. Plānoti bija mīnus 30 grādi, vētras un vairāk nekā trīs nedēļas dzīves teltī sniegā, nesot 25 kilogramu (kg) somu un startā velkot 25 kg ragavas.
Alpīnisti iepriekš informēja, ka Puriņš, Madžulis un bojā gājusī Pučeka ir piedalījušies divās iepriekšējās LAS klubu ekspedīcijās, sasniedzot Avicennas 7134 m, Ozodi 7105 m un Somoni 7495 m augstās virsotnes, veicot pirmkāpienu gandrīz 6000 m augstā virsotnē Mindžāras ielejā Pamirā un uzkrājot pieredzi augstkalnu apstākļos.
Tāpat bija minēts, ka arī pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem – bojā gājušajai Oltei un Kunigam-Salakam, kā arī Bilzēnam, Zeimulim un Svariņam – ir nepieciešamā augstkalnu pieredze.
Denali virsotne atrodas tikai 390 kilometru (km) attālumā no polārā loka, maršruts sākas 2200 m augstumā uz Kahiltnas ledāja, un uz tā iespējams nokļūt tikai ar lidmašīnām, kuras nosēžas tieši uz ledus. Pēc sniega vētrām visi Bāzes nometnes iemītnieki piedalās sniega nomīdīšanā, lai lidmašīnas varētu droši nolaisties un pacelties, iepriekš skaidroja alpīnisti. Ekspedīcijai ir jāpievar gandrīz 4000 m augstuma, kopā noejot aptuveni 100 km – gandrīz visi maršruta posmi jāveic vairākas reizes, nesot aprīkojumu un pārtiku 25 dienām.
Lasiet arī:
VIDEO | “Es neesmu ne pie kā vainīgs!” – Niks Endziņš pēc šķiršanās atsāk dzert alkoholu
Piešķir naudu Bauskas ielas sprādzienā cietušās ēkas iedzīvotājiem
Iepazīsties! 13 sievietes sāk dalību sociālajā projektā “Caur ērkšķiem uz…”
Ne tikai kino, bet arī izbāzeņi un drēbju pakaramie: Holivudas aktieru neparastie hobiji