ANO Cilvēktiesību komiteja (turpmāk – komiteja) ir pasludinājusi savu viedokli lietā «X pret Latviju», atzīstot par izskatīšanai nepieņemamām tajā paustās sūdzības, ziņo LR Ārlietu ministrija.
Kārtējo reizi tiek gaisinātas spītīgas cerības, ka sadzīviskas problēmas garantēti atrisina vēršanās pie starptautiskām institūcijām. Sūdzību iesniedzējs – kāds jelgavnieks vai jelgavniece, kas anonimitātes saglabāšanai komitejas dokumentos tiek marķēts/–a kā «X» – pie šīs starptautiskās iestādes vērsās 2017.gada aprīlī. Viņš (viņa?) apgalvoja, ka nacionālās tiesas nav taisnīgi izskatījušas civillietu par parāda piedziņu, kurā iesniedzējs bija atbildētājs.
Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka viņa dzīvība tiktu apdraudēta gadījumā, ja tiesas sprieduma izpilde tiktu vērsta pret viņa nekustamo īpašumu, kurā iesniedzējs dzīvo. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja izmeklēt, vai tādēļ Latvijā iespējami nav pārkāptas ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 3.panta (dzimumu līdztiesība), 6.panta 1.punkta (tiesības uz dzīvību), 7.panta (spīdzināšanas vai nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegums), 14.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 26.panta (diskriminācijas aizliegums) prasības.
Kā tika nonākts līdz valsts apsūdzēšanai globālā organizācijā? Prasības iesniedzējs jeb X 2004.gadā iegādājās dzīvokli Jelgavā un noslēdza nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līgumu ar namu pārvaldnieku. Tas 2011.gadā noslēdza ar mājā dzīvojošajiem dzīvokļu īpašniekiem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu, kas atzina iepriekš noslēgtos pārvaldīšanas līgumus par spēkā neesošiem, bet X to neparakstīja. Šis cilvēks 2009.–2012.gadā bija atzīts par maznodrošināto personu, viņam tika piešķirta invaliditāte.
Namu pārvaldnieks 2012.gada aprīlī iesniedza tiesā prasību pret X par parāda piedziņu, jo viņš kopš 2008.gada pārstāja maksāt par īpašuma pārvaldīšanas pakalpojumiem.
2013.gada martā pirmās instances tiesa daļēji apmierināja namu pārvaldnieka prasību, piespriežot X apmaksāt namu pārvaldniekam savas nepildītās saistības saistības (615 eiro). 2013.gada aprīlī X šo spriedumu pārsūdzēja, bet 2014.gada decembrī Augstākā tiesa noraidīja viņa apelācijas sūdzību.
2014.gada 17.decembrī tika izsniegts izpildu raksts, lai nodrošinātu tiesas sprieduma izpildi. Kad X nebija atsaucies uz tiesu izpildītāja aicinājumu parādu nomaksāt, tas pieņēma lēmumu sprieduma izpildi vērst uz iesniedzēja nekustamo īpašumu. Tikmēr 2015. un 2017.gadā namu pārvaldnieks vērsās ar prasībām tiesā pret iesniedzēju par parāda piedziņu, pamatojoties uz tiem pašiem nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līgumiem, jo X turpināja nemaksāt pārvaldīšanas maksu. Abās lietās pirmās instances tiesa apmierināja namu pārvaldnieka prasību, apelācijas instancei noraidot X apelācijas sūdzības.
ANO komiteja, atbilstoši savam reglamentam pirms pievēršanās tai iesniegto sūdzību būtībai, izvērtēja to pieņemamību izskatīšanai. Vispirms Komiteja noraidīja iesniedzēja sūdzības par augstāk minētā pakta 6.panta 1.punktā un 7.pantā garantēto tiesību iespējamo pārkāpumu, jo atzina tās par nepamatotām un tādēļ nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības.
ANO Cilvēktiesību komiteja piekrita Latvijas valdības viedoklim.
Tā atzina, ka sūdzību iesniedzējs nebija sniedzis pienācīgu pamatojumu savam apgalvojumam, ka nacionālās tiesas sprieduma izpildes gadījumā viņš varētu palikt bez mājvietas un tāpēc rastos draudi viņa dzīvībai vai risks, ka iesniedzējs ciestu no spīdzināšanas vai necilvēcīgas attieksmes.
Komiteja konstatēja, ka iesniedzējam sprieduma izpildē bija jāsamaksā 990,16 eiro, taču kopš 2010.gada Jelgavas pašvaldība apmaksāja iesniedzēja rēķinus par saņemtajiem apsaimniekošanas un citiem pakalpojumiem. Sūdzības iesniedzējs, kurš no valsts saņēma mājokļa pabalstu, nebija Komitejai sniedzis pietiekamu informāciju par to, ka viņa materiālais stāvoklis būtu slikts vai viņš nespētu atsākt strādāt, saņemt papildu sociālo palīdzību vai nodrošināt sev citu mājvietu, ja viņam tiktu liegts turpināt uzturēties savā dzīvoklī nesamaksāto parādu dēļ.
Tāpat Komiteja norādīja, ka iesniedzējs nebija pienācīgi pamatojis savu sūdzību, ka pirmās instances tiesas lēmums neatlikt lietas izskatīšanu iesniedzēja veselības dēļ būtu radījis pakta 7.panta pārkāpumu. Viņš nebija Komitejai iesniedzis kopijas no medicīnas dokumentiem, kas apstiprinātu savu apgalvojumu, ka tiesas sēdes neatlikšana radīja apdraudējumu viņa veselībai.
Komiteja noraidīja arī iesniedzēja sūdzību par to, ka iesniedzējs ticis diskriminēts sociālā stāvokļa dēļ, jo viņam esot bijušas liegtas tiesības uz civillietas, kurā viņš bija atbildētājs, izskatīšanu apelācijas instances tiesā. Tāpat komiteja atzina par acīmredzami nepamatotu un noraidīja arī saistīto sūdzību par augstāk minētā pakta 26.pantā noteikto diskriminācijas aizlieguma iespējamo pārkāpumu. Visbeidzot Komiteja atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības un noraidīja iesniedzēja sūdzību par vispārīgu tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamu pārkāpumu saskaņā ar pakta 14.panta 1.punktu, jo iesniedzējs nebija pienācīgi to pamatojis.
Komiteja secināja, ka iesniedzējs galvenokārt sūdzējās par to, ka nacionālā tiesa nav pienācīgi izvērtējusi visus lietas faktus un pierādījumus. Taču Komiteja uzsvēra, ka tā nav augstāka instance, kura būtu kompetenta pārvērtēt lietas faktus un piemērotos nacionālos normatīvos aktus, izņemot gadījumā, ja nacionālā tiesa ir rīkojusies patvaļīgi, liegusi pieeju tiesai vai nav pildījusi savu pienākumu būt neatkarīgai un objektīvai. Komiteja norādīja, ka iesniedzējs civillietā par parāda piedziņu, kurā viņš bija atbildētājs, tika uzklausīts divreiz, un nacionālā tiesa vērtēja visus iesniedzēja laikā iesniegtos pierādījumus un apgalvojumus, piemēram, par ūdens kvalitāti un force majeure situāciju, turklāt nacionālā tiesa piemēroja pareizās nacionālo tiesību normas.
ANO Cilvēktiesību komiteja ir 18 neatkarīgu ekspertu padome, kas uzrauga ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ievērošanu to ratificējušās valstīs. Savas sanāksmes tā notur ANO mītnēs Ņujorkā un Ženevā.
