Viedokļa raksts, Ilona Bērziņa, BNN
Kamēr Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis algu reformas kontekstā runā par «viduspunkta» meklējumiem atlīdzības skalā un rudenī gaidāmām «horizontālām iniciatīvām», valsts augstākās amatpersonas priecājas par algas pielikumu un, šķiet, nesatraucas, ka ierēdņu atalgojuma pieaugumam naudas nav un šogad, visticamāk, arī nebūs.
Neapgalvošu, ka valsts augstākajai vadībai algas pienākums nepienākas, un viņi pavisam labi varētu iztikt ar valstī vidējo algu «uz papīra» 1 384 eiro (lai gan daudzi valsts pārvaldē strādājošie par tādu naudu var tikai sapņot). Tomēr apstākļos, kad nabadzības riskam Latvijā pakļauti 22,5% jeb apmēram 418 000 iedzīvotāju (CSP dati), šīs valsts augstāko amatpersonu, Saeimas deputātu un pašvaldību vadoņu algu pieauguma dzīres varēja vismaz uz laiku atlikt vai iesaldēt tās līdzšinējā apjomā, kā to Saeimā jau iesniegtajā iniciatīvā piedāvā tās autore Nora Freimane.
Hierarhija un politiskie muskuļi
Iniciatīvu Saeimā iesniedza 10 434 iedzīvotāji, taču šobrīd sabiedrības līdzdalības portālā Mana balss parakstu skaits pieaudzis līdz 15 116. Jādomā, ka realitātē to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka ar vadošo amatpersonu un tautas priekšstāvju atalgojuma palielināšanu būtu jāpagaida līdz brīdim, kad ekonomiskā situācija valstī būs stabilizējusies, inflācija iegrožota, un, saņemot gāzes, elektrības un komunālo maksājumu rēķinus, vairs prātā nenāks doma par striķi un ziepēm, ir krietni vien lielāks.
Tomēr tas, ka šo iniciatīvu valdība apcerēs līdz 15.aprīlim, raisa pamatotas bažas, ka nekas nemainīsies. Jo dīvainā kārtā tai ierēdniecības daļai, kura strādā melnu muti un par savu darbu saņem tiešām nelielu atlīdzību, algas kāpināt varot vien tad, kad ir skaidri zināms, cik tad saņem ministru prezidents un par vienkāršajiem mirstīgiem augstākā hierarhijā stāvoši kungi un dāmas. Atliek secināt, ka
augsto atalgojumu būtībā maksā par amata nosaukumu, politisko aizmuguri un muskuļiem, nevis kompetenci, prasmēm un zināšanām.
Vairāk kā trāpīgi šo situāciju raksturo Noras Freimanes teiktais: «Valsts prezidentam zemākais reitings vēsturē, alga būs lielākā Valsts prezidenta vēsturē. Tas būtu kā uzņēmumā atrast sliktāko darbinieku un viņam iedot lielāko algu.» Starp citu, kad Egilam Levitam bija lieliskā iespēja šo likumu neizsludināt un atdot atpakaļ Saeimai trūkumu novēršanai, viņš to neizdarīja.
Vai atalgojuma palielinājums atsauksies uz darba kvalitāti?
Lai arī par to jau ir rakstīts, tomēr atgādināšu, ka Valsts prezidentam no nodokļu maksātāju naudas iepriekšējo 6 260 eiro vietā atvēlēti 7 962 eiro (+ 27%), Saeimas priekšsēdētājam 4 565 eiro vietā ir 7 962 eiro (+75%), Ministru prezidenta alga pieaugusi no 5 216 līdz 7 962 eiro (+53%), parlamenta deputātiem 2 963 eiro vietā piešķirti 3 981 eiro (+34%), ministriem alga pieaugusi no 4 952 eiro līdz 7 052 eiro (+42%), bet parlamentārajiem sekretāriem no 3 841 līdz 6 256 eiro (+63%).
Sevi nav piemirsuši arī vietvaru vadoņi.
Tā, piemēram, Rīgas mēra Mārtiņa Staķa alga no 3 851 eiro pacēlusies līdz 6 415 eiro. Rīgas vicemēru algas pieaugušas no 3 386 eiro līdz 5 346 eiro mēnesī, apdalīti nav arī komiteju priekšsēdētāji, kuri līdzšinējo 2 698 eiro vietā tikuši pie 3 469 eiro mēnesī. Arī pārējiem domniekiem nav pamata žēloties – viņu atalgojums šogad pieaudzis no 1 270 līdz 1 934 eiro mēnesī. Tapat pārējo turīgo pilsētu mēriem grēks būtu sūdzēties, viņi saņems vairāk kā četrus vai piecus tūkstošus eiro – cik nu kuram likums un arī sirdsapziņa ļāvusi sev uzšķiņķot.
Taču nav ko skaitīt naudu svešā maciņā un pie viena bērt sāli uz ierēdniecības brūcēm. Interesanti būs vērot, kā un vai atalgojuma palielinājums korelēs ar visu šo amatpersonu darba kvalitāti. Ja vien nepiedzīvosim kārtējo vēlētāju īsās atmiņas lēkmi, jau 2025.gada pašvaldību vēlēšanās varēsim ar savām balsīm novērtēt, cik lielā mērā tas ietekmējis, piemēram, pašvaldību autoceļu sakārtošanu, «satiksmi mierinošo stabiņu» invāziju, pašvaldības SIA un kapitālsabiedrību neremdināmo apetīti, bērnudārzu pieejamību un daudzas citas lietas.
Algu reformas arī Lietuvā un Igaunijā
Latvija nav vienīgā starp Baltijas valstīm, kurās valsts augstāko amatpersonu un politiķu algu kāpums izsaucis neizpratni. Arī Lietuvā valsts sektorā gaidāma algu reforma, taču atšķirībā no Latvijas, Lietuvā no 2025.gada algas tiks pārskatītas pakāpeniski, sākot ar tiesu iestādēm un tiesnešiem, valsts iestāžu darbiniekiem, pēc tam – Civildienesta ierēdņiem, līgumdarbiniekiem un tikai trešajā posmā – politiķiem. Arī kaimiņvalstī visi ne tuvu nav apmierināti ar algu reformu un paredzams, ka tās apspriešanā vēl spalvas ies pa gaisu, vēl jo vairāk tādēļ, ka radušās šaubas par dažu reformas punktu neatbilstību Lietuvas Konstitūcijai.
Tomēr tas, ka
galvenie spices vīri un sievas savu lielo kumosu saņems pēdējā, trešajā kārtā,
liek uz visu šo pasākumu raudzīties ar zināmu cieņu.
Augstāko valsts amatpersonu algu pielikuma frontē viss nav ne tuvu mierīgi arī Igaunijā. Šīs valsts Civildienesta likums paredz, ka vecāko valsts civildienesta ierēdņu, tajā skaitā valsts prezidenta, premjerministra, Igaunijas parlamenta priekšsēdētāja un Augstākās tiesas priekšsēdētāja algas ik gadu no aprīļa jāpalielina atbilstoši iepriekšējā gada sociālā nodokļa pensiju apdrošināšanas daļas pieaugumam. Tas veido 80 procentus no amatpersonu algu palielinājuma, savukārt cenu pieaugums jeb inflācija – atlikušos 20 procentus.
Paši igauņi uzskata, ka augstās inflācijas, elektroenerģijas, gāzes un siltumenerģijas cenu kāpuma apstākļos augstāko amatpersonu algu palielināšana būtu piebremzējama, taču amatpersonas, līdzīgi kā Latvijā, plāta rokas un skaidro, ka lietas labā neko darīt nevar, jo attiecīgo likumu pieņēmuši iepriekšējie parlamenti. Tā sacīt, visas bumbas, lūdzu, ripiniet to politiķu virzienā, kuri jau nogājuši no trases.
Tomēr ja Igaunijā minētais likums pašreizējā redakcijā ir spēkā no 2009.gada, tad Latvijas parlamentārieši par saviem ceha kolēģiem parūpējās vien 2021.gada novembrī, steidzamības kārtā pieņemot grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā. Pilnīgi iespējams, vismaz daļa bija svēti pārliecina, ka arī 14.Saeima bez viņiem neiztiks (Par balsoja teju visi toreizējās valdošās koalīcijas deputāti).
Kamēr gaidīsim «horizontālās iniciatīvas», daļa var emigrēt
Vienmēr un visur šādos gadījumos likuma autori (Latvijā – Valsts kanceleja) nepagurdami stāsta, ka bez adekvāta, privātajam sektoram pietuvināta atalgojuma būs grūti piesaistīt valsts pārvaldei profesionālus un kvalificētus darbiniekus, tāpēc arī, lūk, likuma izmaiņu mērķis būšot panākt, lai valsts institūcijās strādājošo atalgojums sasniegtu vismaz 80% no privātajā sektorā strādājošajiem.
Ja tā, tad šis mērķis vismaz pagaidām nav sasniegts. Kamēr gaidīsim Citskovska kunga minētās «horizontālās iniciatīvas», vismaz daļa no profesionālākajiem un savā lauciņā kompetentākajiem ierēdņiem, visticamāk, būs «emigrējuši» uz to pašu privāto sektoru. Jo naudas ierēdniecības algu celšanai nav! Ministrijām pašām tā kaut kur jāatrod, lai piecu gadu laikā obligāti sasniegtu vismaz minimālo slieksni katrā amatu līmenī.
Vai tiešām kāds domā, ka ministrijām ir kādas slepenās «tumbočkas», no kurām notes reizē pasmelties trūkstošus finanšu resursus? Par to, ka nauda atradās valsts augstāko amatpersonu atalgojuma celšanai, izbrīna nav, pārsteidz tā vīģes lapiņa, ar kuru politiķi šo nesmukumu piesedz, klāstot, cik svarīgi ir celt algas ierēdņiem. Kā nekā no šim mērķim nepieciešamajiem 200 miljoniem tak atradušies veseli 25 miljoni!
Tikai gribētos zināt, ko šīs augstās amatpersonas darīs tad, kad pašām par pārsteigumu konstatēs – valsts iestāžu gaiteņi ir tukši? Jo, atšķirībā no premjera Kariņa, kuram, kā liecina viņa valsts amatpersonas deklarācija, pieder dažādu ASV reģistrētu uzņēmu akcijas kopumā 22 846,24 ASV dolāru vērtībā, dažādās bankās kā Latvijā, tā ārvalstīs uzkrāti 132 900,66 eiro un 172 476,97 ASV dolāri, bet Morgan Stanley pensiju fondā ir 197 166,46
ASV dolāru liels uzkrājums, vairumam valsts pārvaldē strādājošo šāda
drošības spilvena nav.
Tiesa, salīdzinājumā ar valsts prezidentu Egilu Levitu kuram Latvijas un Luksemburgas bankās kopumā ir 474 671 eiro lieli uzkrājumi, bet sešos ieguldījuma fondos – 1 080 634 eiro, Kariņa uzkrājumi izskatās visai pieticīgi. Tā kā ej nu sazini, varbūt valsts augstākajām amatpersonām algas pielikums tieši tagad patiešām bijis nepieciešams, jo, kā jau minēts, dzīves dārdzība ir katastrofāli augusi, bet no gadiem ierastā komforta līmeņa atteikties negribās.
Lasiet arī: Rīgas dome paaugstina algas Staķim, viņa vietniekiem un visiem deputātiem
